Ko ir svarīgi zināt

• Kā atšķirt vieglu, lielu lokālu un smagu (anafilaktisku) reakciju pēc dzēliena.
• Kā pareizi rīkoties pirmajās minūtēs pēc dzēliena.
• Kad nekavējoties izsaukt neatliekamo palīdzību.
• Kā un kad lietot adrenalīna autoinjektoru.
• Kā samazināt atkārtota dzēliena un smagas reakcijas risku, tostarp bērniem.

Kā atpazīt dažādas reakcijas pēc dzēliena

Atšķirības starp bišu un lapseņu dzēlieniem

• Bites parasti atstāj dzeloni ar indes maisiņu ādā. Dzelonis jāizņem pēc iespējas ātrāk, lai samazinātu organismā nonākušās indes daudzumu.
• Lapsenes un sirseņi dzeloni parasti neatstāj un var dzelt atkārtoti vienā un tajā pašā notikumā.
• Dzelonis ne vienmēr ir redzams, tāpēc dzelona neesamība nenozīmē, ka dzēliens nav noticis.

Vieglas lokālas reakcijas

Biežākā reakcija ir lokāls iekaisums koduma vietā:

• sāpes, dedzināšana tūlīt pēc dzēliena;
• apsārtums un neliels pietūkums (parasti līdz dažiem centimetriem);
• viegla nieze, jutīgums pieskaroties.

Šādi simptomi parasti mazinās dažu dienu laikā un nav bīstami, ja tūska neatrodas ap muti, kaklu vai elpceļiem.

Lielā lokālā reakcija

Dažiem cilvēkiem attīstās izteikta lokāla tūska:

• pietūkums, kas izplatās plašāk par tiešu dzēliena vietu (piemēram, visa plauksta, apakšdelms vai pēda);
• maksimumu sasniedz 24–48 stundu laikā;
• var saglabāties 3–7 dienas;
• bieži ir izteikts nieze un sāpes.

Šāda reakcija ir ļoti nepatīkama, bet parasti nav dzīvībai bīstama, ja vien tūska neatrodas sejas, mutes vai kakla rajonā. Cilvēkiem ar lielām lokālām reakcijām nākamajos dzēlienos biežāk atkārtojas tieši lielas lokālas reakcijas; sistēmiskas anafilakses risks ir paaugstināts, bet ne ļoti augsts.

Vieglas sistēmiskas reakcijas

Simptomi, kas skar ne tikai dzēliena vietu:

• ierobežota nātrene citās ķermeņa vietās;
• viegls nelabums bez vemšanas;
• viegls reibonis bez samaņas traucējumiem.

Šādos gadījumos nepieciešama uzmanīga novērošana, jo simptomi var progresēt.

Smaga sistēmiska reakcija (anafilakse)

Anafilakse ir akūta, dzīvībai bīstama alerģiska reakcija, kas parasti attīstās minūšu laikā pēc dzēliena. Raksturīgi simptomi:

• strauji izplatīta nātrene, apsārtums, nieze pa visu ķermeni;
• sejas, lūpu, plakstiņu, mēles, rīkles tūska (angioedēma);
• aizsmakums, “kamols kaklā”, grūtības norīt;
• sēcoša elpošana, elpas trūkums, apgrūtināta ieelpa/izelpa;
• spiedošas sāpes krūtīs, sirdsklauves;
• vājums, reibonis, auksti sviedri, bālums;
• straujš asinsspiediena kritums, samaņas traucējumi līdz bezsamaņai;
• slikta dūša, vemšana, krampjveida sāpes vēderā, caureja.

Smaga anafilakse var attīstīties arī bez izteiktiem ādas izsitumiem, īpaši cilvēkiem, kas lieto beta blokatorus vai kuriem ir mastšūnu slimības.

Simptomu attīstības laiks un divfāzu anafilakse

• Pirmie simptomi visbiežāk parādās 5–30 minūšu laikā pēc dzēliena.
• Jo ātrāk sākas sistēmiskas pazīmes (elpošanas, asinsrites traucējumi), jo lielāks smagas anafilakses risks.
• Vieglas lokālas un lielās lokālās reakcijas var pilnībā attīstīties tikai pēc vairākām stundām.
• Anafilakse var būt divfāzu: pēc sākotnēja uzlabojuma 4–24 stundu laikā var atkal parādīties smagi simptomi. Tāpēc pēc anafilakses nepieciešama medicīniska novērošana vismaz 4–6 stundas, bet smagas reakcijas gadījumā – bieži līdz 12–24 stundām.

Atkārtotu dzēlienu gadījumā cilvēkiem ar iepriekšēju sistēmisku reakciju ir paaugstināts risks atkal piedzīvot sistēmisku, iespējams, līdzīgu vai smagāku reakciju.

Riska faktori un īpašas situācijas

Iepriekšējas alerģiskas reakcijas

Smagas reakcijas risks ir ievērojami augstāks:

• ja iepriekš bijusi sistēmiska reakcija vai anafilakse pēc bišu/lapsenu dzēliena;
• ja ir citas smagas alerģijas (piemēram, pārtikas vai medikamentu izraisītas sistēmiskas reakcijas);
• ja ir atopiskas slimības (alerģisks rinīts, atopiskais dermatīts, bronhiālā astma).

Smaga reakcija tomēr var attīstīties arī cilvēkam bez zināmas iepriekšējas alerģijas.

Vecums, hroniskas slimības, medikamenti

Smagāka anafilakse biežāk novērojama:

• gados vecākiem cilvēkiem;
• pacientiem ar sirds un asinsvadu slimībām;
• cilvēkiem ar bronhiālo astmu, īpaši, ja tā ir slikti kontrolēta;
• pacientiem ar mastocitozi vai citiem mastšūnu aktivācijas traucējumiem.

Īpaši nozīmīgi medikamenti:

• beta blokatori – var pastiprināt anafilaksi un mazināt adrenalīna efektivitāti;
• AKE inhibitori – saistīti ar smagāku anafilaksi un angioedēmu.

Daudzi dzēlieni un toksiska reakcija

Ļoti daudzi dzēlieni (desmitiem vai simtiem) ir bīstami arī cilvēkiem bez alerģijas:

• organismā nonāk liels indes daudzums;
• iespējami nieru bojājumi, hemolīze, muskuļu bojājums, drudzis, vispārējs nespēks.

Šādā situācijā nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība, pat ja sākotnēji nav izteiktu alerģijas simptomu.

Darbs un atpūta vidē ar paaugstinātu risku

Paaugstināts dzēlienu risks ir:

• biškopjiem, dārzkopjiem, mežstrādniekiem, lauksaimniekiem;
• cilvēkiem, kas bieži uzturas pie atkritumu konteineriem, āra kafejnīcās, piknikos;
• sportistiem un tūristiem dabā.

Šajās situācijās īpaši svarīgi:

• valkāt apģērbu, kas sedz ādu;
• izvairīties no saldiem dzērieniem atklātās glāzēs;
• nelietot spēcīgas smaržas;
• cilvēkiem ar zināmu alerģiju vienmēr nēsāt līdzi adrenalīna autoinjektoru un antihistamīnu.

Pirmā palīdzība pēc dzēliena

Rīcība vieglas vai lielas lokālas reakcijas gadījumā

• Ja redzams bišu dzelonis, to nekavējoties jāizņem, vislabāk ar nagu vai plānu priekšmetu, to noņemt no ādas. Nedrīkst saspiezt dzeloni ar pirkstiem vai pinceti, lai neizspiestu vairāk indes.
• Dzēliena vietu jānomazgā ar ūdeni un ziepēm.
• Jāuzliek auksta komprese (ledus maisiņš audumā) uz 10–15 minūtēm ar pārtraukumiem, lai mazinātu sāpes un pietūkumu.
• Ekstremitāti, kurā ir dzēliens, vēlams pacelt nedaudz augstāk par sirds līmeni.
• Pēc vajadzības var lietot perorālu antihistamīnu (piemēram, cetirizīnu, loratadīnu) atbilstoši lietošanas instrukcijai.
• Lokāli var lietot pretniezes gēlus vai krēmus (ar antihistamīnu vai glikokortikosteroīdu), ja nav kontrindikāciju.

Jānovēro pašsajūta vismaz vairākas stundas. Ja parādās elpas trūkums, sejas vai rīkles tūska, izteikts vājums, reibonis vai plaša nātrene, jārīkojas kā anafilakses gadījumā.

Rīcība smagas reakcijas (anafilakses) gadījumā

Pie pirmajām anafilakses pazīmēm:

• nekavējoties izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību (113 vai vietējo neatliekamās palīdzības numuru);
• ja pieejams adrenalīna autoinjektors (EpiPen, Jext u.c.), to lietot nekavējoties, negaidot simptomu pasliktināšanos.

Adrenalīna autoinjektora lietošana:

• injekcijas vieta – augšstilba priekšējā–sānu virsma;
• injicē caur apģērbu vai uz kailas ādas, stingri piespiežot un turot noteikto laiku (parasti 3–10 sekundes atkarībā no ierīces);
• pēc injekcijas adatu izņem un injekcijas vietu īsi pamasē.

Pacienta pozicionēšana:

• ja ir vājums, reibonis, zems asinsspiediens – guļus uz muguras ar paceltām kājām;
• ja ir izteikts elpas trūkums – pussēdus stāvoklis ar atbalstu mugurai;
• ja ir vemšana vai bezsamaņa – stabilā sānu pozīcija.

Ja simptomi neuzlabojas 5–15 minūtēs un pieejams otrs autoinjektor, var ievadīt atkārtotu adrenalīna devu tajā pašā vai otrā augšstilbā.

Antihistamīni un glikokortikosteroīdi var tikt lietoti kā palīglīdzekļi (piemēram, ādas simptomu mazināšanai), bet tie:

• neaptur elpošanas un asinsrites sabrukumu;
• neiedarbojas pietiekami ātri, lai aizstātu adrenalīnu.

Adrenalīna drošība un iespējamās blaknes

Adrenalīns ir galvenās un dzīvību glābjošās zāles anafilakses gadījumā:

• pat pacientiem ar sirds slimībām adrenalīna ieguvums anafilaksē ievērojami pārsniedz iespējamo risku;
• tipiskas īslaicīgas blaknes – trīce, sirdsklauves, trauksmes sajūta, bālums – parasti nav bīstamas un nav iemesls izvairīties no adrenalīna lietošanas, ja ir anafilakses pazīmes.

Ko nedrīkst darīt

• nedrīkst spiest vai masēt dzēliena vietu;
• nedrīkst mēģināt izsūkt indi vai veikt iegriezumus ādā;
• nedrīkst uzlikt ciešu žņaugu virs dzēliena vietas;
• nedrīkst lietot alkoholu vai nomierinošus līdzekļus, kas var traucēt simptomu atpazīšanu;
• nedrīkst atlikt adrenalīna ievadīšanu, ja ir anafilakses pazīmes.

Jānodrošina droša vide, jāatbrīvo telpa ap cietušo, jānoņem ciešs apģērbs ap kaklu un krūtīm.

Bērni un anafilakse

Bērnu īpatnības

• Bērniem anafilakse biežāk izpaužas ar elpošanas simptomiem (sēkšana, klepus, elpas trūkums), salīdzinoši retāk ar izteiktu asinsspiediena kritumu nekā gados vecākiem pieaugušajiem.
• Jebkuri elpošanas traucējumi bērnam pēc dzēliena jāuztver kā potenciāli bīstami.

Adrenalīna devas bērniem

Adrenalīna autoinjektora deva bērniem tiek izvēlēta pēc svara:

• mazākiem bērniem parasti lieto 0,15 mg autoinjektoru;
• lielākiem bērniem un pusaudžiem – 0,3 mg autoinjektoru;
• precīzu devu un ierīces veidu nosaka ārsts.

Vecākiem, pedagogiem un citiem aprūpētājiem jābūt apmācītiem, kā lietot konkrētā bērna autoinjektoru, un ierīcei vienmēr jābūt pieejamai.

Kad obligāti jāsazinās ar mediķiem

Neatliekamā medicīniskā palīdzība

Nekavējoties jāzvana neatliekamajai palīdzībai, ja:

• ir elpošanas traucējumi (sēcoša elpošana, elpas trūkums, grūtības ieelpot vai izelpot);
• ir sejas, lūpu, mēles vai rīkles tūska;
• ir izteikta, plaša nātrene kopā ar citiem simptomiem (reibonis, slikta dūša, vājums);
• ir sajūta, ka tūlīt zaudēs samaņu, vai jau ir samaņas traucējumi;
• iepriekš bijusi smaga reakcija uz kukaiņu dzēlienu, pat ja šobrīd simptomi vēl ir viegli;
• ir ļoti daudzi dzēlieni vienlaikus.

Ja elpošana vai sirdsdarbība apstājas, nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonālā reanimācija un jāturpina līdz neatliekamās palīdzības ierašanās brīdim vai dzīvības pazīmju atjaunošanai.

Rīcība, ja cilvēks ir viens vai attālā vietā

• pie pirmajām smagas reakcijas pazīmēm nekavējoties jālieto adrenalīna autoinjektors;
• pēc iespējas ātrāk jāizsauc neatliekamā palīdzība vai jānosūta ziņa tuviniekiem ar atrašanās vietu;
• ja ir risks zaudēt samaņu, jāapguļas drošā vietā (ne pie ūdens, ne augstumā).

Ja ir vēl kāds cilvēks blakus:

• viens sniedz pirmo palīdzību un ievada adrenalīnu;
• otrs izsauc palīdzību un, ja nepieciešams, dodas pretī mediķiem;
• cietušo jāsasilda (segas, apģērbs), īpaši, ja ir šoka pazīmes.

Profilakse, diagnostika un ilgtermiņa aprūpe

Kā samazināt dzēlienu risku

• nestaigāt basām kājām zālē, īpaši ziedošu augu tuvumā;
• valkāt gaišas, ne pārāk košas drēbes, kas sedz lielāko daļu ķermeņa;
• nelietot spēcīgas smaržas un aromatizētus ķermeņa kopšanas līdzekļus;
• uzturēt tīrību atkritumu zonās, cieši aizvērt atkritumu tvertnes;
• dzert saldos dzērienus no pudelēm ar vāciņu, nevis atklātām glāzēm;
• automašīnas logus turēt aizvērtus, īpaši braucot caur lauku apvidiem;
• uzmanīgi rīkoties ar ziediem, augļu kokiem, bišu stropiem.

Bērniem jāiemāca nekaitināt bites un lapsenes, nemetāt ar rokām, bet mierīgi attālināties, ja kukainis lido apkārt.

Diagnostika pie alergologa

Pēc sistēmiskas reakcijas vai atkārtotām izteiktām lielām lokālām reakcijām ieteicama alergologa konsultācija. Alergologs var:

• veikt ādas dūriena testus ar bišu vai lapsenu indi;
• noteikt specifiskās IgE antivielas asinīs;
• izvērtēt mastšūnu slimību risku (piemēram, mastocitozi).

Šie izmeklējumi parasti tiek veikti ne uzreiz pēc akūtās epizodes, bet pēc dažām nedēļām, kad organisms ir atguvies.

Imūnterapija ar indi

Specifiskā imūnterapija ar bišu vai lapsenu indi:

• notiek kontrolētos apstākļos, pakāpeniski palielinot ievadītās indes devu;
• samazina imūnsistēmas pārmērīgu reakciju uz dzēlienu;
• būtiski samazina smagas sistēmiskas reakcijas risku nākotnē.

Imūnterapija īpaši ieteicama:

• pacientiem, kuriem bijusi anafilakse pēc dzēliena;
• cilvēkiem ar augstu atkārtota dzēliena risku (piemēram, biškopjiem).

Terapija parasti ilgst vairākus gadus. Pat pēc tās pabeigšanas bieži joprojām ieteicams nēsāt līdzi adrenalīna autoinjektoru.

Adrenalīna autoinjektors, rīcības plāns un identifikācija

Cilvēkiem ar zināmu smagu alerģiju pret bišu vai lapsenu indi ieteicams:

• vienmēr nēsāt līdzi vismaz vienu, bieži – divus adrenalīna autoinjektorus;
• glabāt ierīces tā, lai tās būtu viegli un ātri sasniedzamas;
• regulāri pārbaudīt derīguma termiņu un nepakļaut ierīci augstai temperatūrai vai salam;
• nēsāt medicīnisku identifikācijas kartīti vai aproci ar norādi par alerģiju un ārkārtas kontaktinformāciju;
• kopā ar alergologu izstrādāt rakstisku rīcības plānu anafilakses gadījumam;
• izglītot ģimeni, draugus, kolēģus, skolotājus par alerģiju un autoinjektora lietošanu;
• izmantot treniņierīces (bez adatas un zālēm), lai regulāri atkārtotu injekcijas tehniku.

Pēc jebkuras smagākas reakcijas nepieciešams apmeklēt ģimenes ārstu vai alergologu, lai izvērtētu turpmāko taktiku, imūnterapijas nepieciešamību un precizētu rīcības plānu nākotnei.