Ievads un raksturlielumi

Saturs balstās uz datiem un vadlīnijām, kas pieejamas līdz 2024. gada beigām. Aprakstot 2025/2026 sezonu, ietverti pamatoti, bet prognozējoši pieņēmumi, kas praksē būs jāprecizē atbilstoši aktuālajām nacionālajām un starptautiskajām rekomendācijām.

Raksts paredzēts ģimenes ārstiem, internistiem, pediatriem, infektologiem un citiem klīnicistiem, vakcinācijas kabinetu personālam, sabiedrības veselības speciālistiem, veselības politikas plānotājiem, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem. Tas veidots kā praktisks rīks ikdienas darbam, lai:

• noteiktu prioritārās mērķgrupas un vakcinācijas laiku;
• argumentēti skaidrotu ieguvumus, riskus un alternatīvas;
• strukturēti aplūkotu drošības uzraudzību un komunikāciju ar sabiedrību.

Pašreizējā epidemioloģiskā situācija 2025/2026

Globālās un Eiropas tendences

SARS‑CoV‑2 ir nostiprinājies kā viens no galvenajiem respiratorajiem patogēniem līdzās gripai un RSV. Mērenajā klimata joslā novēro:

• saslimstības pieaugumu vēlā rudenī un ziemā;
• mazākus viļņveida paasinājumus pavasarī vai starpsezonā;
• hospitalizāciju koncentrēšanos vecāka gadagājuma un multimorbīdiem pacientiem.

Eiropā turpinās integrēta SARS‑CoV‑2, gripas un RSV uzraudzība sentinel praksēs un slimnīcu tīklos. Valstīs ar augstāku vakcinācijas aptveri riska grupās hospitalizāciju un intensīvās terapijas noslodze sezonālo viļņu laikā ir zemāka.

Situācija Latvijā

Latvijā COVID‑19 incidence ir būtiski zemāka nekā 2020–2021. gadā, tomēr:

• sezonālos viļņos pieaug ambulatoro vizīšu skaits akūtu respiratoru infekciju dēļ;
• hospitalizācijas visbiežāk skar personas virs 65 gadiem un pacientus ar kardiovaskulārām, pulmonālām, onkoloģiskām un metabolām slimībām;
• letalitāte koncentrējas gados vecākiem un imūnsupresētiem pacientiem, īpaši tiem, kuri nav saņēmuši sezonālo revakcināciju.

COVID‑19 joprojām ir nozīmīgs faktors pārmērīgās mirstības epizodēs ziemas mēnešos, bieži kombinācijā ar gripu un RSV.

Testēšana un uzraudzība

Diagnostikā dominē:

• mērķēta PCR testēšana hospitalizētiem pacientiem un riska grupām;
• ātro antigēntestu izmantošana primārajā aprūpē un paštestēšanā;
• multiplex PCR paneļi (COVID‑19 + gripa + RSV), kas palīdz diferencēt etioloģiju.

Ģenoma sekvencēšana izlases veidā ļauj:

• identificēt dominējošos variantus;
• novērtēt imūnās izvairīšanās un virulences izmaiņu risku;
• sniegt datus vakcīnu sastāva izvērtēšanai nākamajām sezonām.

Latvija piedalās Eiropas uzraudzības tīklos, nodrošinot datu apmaiņu par variantiem un smagām slimības formām.

SARS‑CoV‑2 varianti, imunitāte un long COVID

Aktuālākie varianti un antigeniskā novirze

2025/2026 sezonā cirkulāciju, visticamāk, noteiks Omikrona līnijas pēcteči ar vairākiem subvariantiem, kam raksturīga:

• augsta transmisijas spēja, īpaši slēgtās telpās;
• īsāks inkubācijas periods;
• izteiktāka augšējo elpceļu tropisms ar relatīvi mazāku smagu pneimoniju īpatsvaru, bet augstu risku riska grupām.

Antigeniskā novirze S proteīnā:

• samazina esošo antivielu neitralizējošo aktivitāti;
• mazinot aizsardzību pret simptomātisku infekciju, mazāk ietekmē T‑šūnu mediēto imunitāti, kas būtiska aizsardzībai pret smagu slimību.

Sezonālās vakcīnas tiek formulētas, ņemot vērā dominējošos un prognozētos variantus. Pilnīga aizsardzība pret infekciju nav sagaidāma, taču aizsardzība pret smagu COVID‑19, hospitalizāciju un nāvi saglabājas laba.

Imunitātes dinamika un hibrīdā imunitāte

Antigeniskā novirze un imunitātes izzušana nozīmē, ka:

• aizsardzība pret simptomātisku infekciju pēc vakcinācijas vai pārslimošanas mazinās dažu mēnešu laikā;
• aizsardzība pret smagu slimību saglabājas ilgāk šūnu mediētās imunitātes dēļ;
• hibrīdā imunitāte (vakcinācija + pārslimošana) parasti nodrošina plašāku un noturīgāku aizsardzību pret smagu slimību.

Tas pamato regulāru vakcīnu sastāva pārskatīšanu un sezonālās revakcinācijas stratēģiju riska grupās.

Long COVID kā vakcinācijas arguments

Long COVID raksturo simptomu saglabāšanās vai parādīšanās vairāk nekā 3 mēnešus pēc akūtas infekcijas, ko neizskaidro cita diagnoze. Biežākie simptomi:

• izteikts nogurums, slodzes nepanesība;
• elpas trūkums, klepus;
• kognitīvi traucējumi, miega traucējumi;
• sirdsklauves, ortostatiskas sūdzības;
• muskuloskeletāras sāpes, galvassāpes, garastāvokļa traucējumi.

Long COVID būtiski ietekmē dzīves kvalitāti un darbspējas. Vakcinācija pirms inficēšanās samazina long COVID risku, lai gan to neizslēdz pilnībā, un ir papildu arguments vakcinācijai arī personām bez izteiktām somatiskām komorbiditātēm.

Pieejamās vakcīnas un to profils

Galvenās tehnoloģijas

2025/2026 sezonā Latvijā un Eiropā galvenokārt paredzēta:

• mRNA vakcīnu izmantošana
• satur mRNA, kas kodē S proteīnu;
• ātri pielāgojamas jaunajiem variantiem;
• labi izpētīts drošības profils, pārsvarā īslaicīgas lokālas un sistēmiskas reakcijas.

• Subvienību (proteīna) vakcīnu izmantošana
• satur attīrītu S proteīnu vai tā fragmentus ar adjuvantu;
• laba panesamība, īpaši vecāka gadagājuma un hroniski slimiem pacientiem;
• noderīgas pacientiem ar kontrindikācijām vai nepanesamību mRNA vakcīnām.

Adenovīrusu vektoru vakcīnu lietošana Eiropā ir ļoti ierobežota un, ja tās vēl būs pieejamas, paredzama tikai specifiskās situācijās.

Sezonālās formulas 2025/2026

Atjauninātās sezonālās vakcīnas:

• parasti ir monovalentas, vērstas pret aktuāli dominējošu Omikrona subvariantu; atsevišķos gadījumos iespējamas bivalentas kombinācijas;
• tiek izstrādātas, balstoties uz epidemioloģiskajiem un laboratoriskajiem datiem;
• var tikt piedāvātas arī kombinācijā ar gripas antigēniem (COVID‑19 + gripa), taču pieejamība Latvijā būs atkarīga no reģistrācijas un iepirkuma lēmumiem.

Efektivitāte pret saslimšanas smagumu un hospitalizāciju

Balstoties uz datiem Omikrona laikmetā, atjauninātās vakcīnas:

• samazina simptomātiskas infekcijas risku aptuveni par 30–60 % pirmajos mēnešos pēc vakcinācijas;
• samazina hospitalizācijas un smagas slimības risku par aptuveni 70–90 % riska grupās;
• ir īpaši efektīvas, ja revakcinācija veikta 3–6 mēnešus pirms paredzamā sezonālā viļņa.

Rādītāji atkarīgi no varianta, vecuma, komorbiditātēm un iepriekšējās infekcijas, taču sagaidāms, ka aizsardzība pret smagu slimību saglabāsies augsta.

Sezonālie vakcinācijas ieteikumi un mērķgrupas

Primārās mērķgrupas

Sezonālās COVID‑19 vakcinācijas prioritārās mērķgrupas 2025/2026 sezonā ir:

• personas ≥ 60–65 gadu vecumā, īpaši ar funkcionālu trauslumu;
• pacienti ar hroniskām kardiovaskulārām, respiratorām, nieru, aknu, metabolām, neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām;
• imūnsupresēti pacienti (orgānu transplantācija, aktīva ķīmijterapija, intensīva kortikosteroīdu vai B‑šūnu deplecijas terapija, primāri imūndeficīti, CAR‑T terapija);
• grūtnieces jebkurā trimestrī un sievietes pēcdzemdību periodā, īpaši ar papildu riska faktoriem;
• veselības aprūpes darbinieki un sociālās aprūpes iestāžu personāls;
• ilgstošas sociālās aprūpes iestāžu iemītnieki.

Īpaši smagi imūnsupresētiem pacientiem var būt nepieciešamas papildu devas un cieša saikne ar agrīnu antivīrusu terapiju inficēšanās gadījumā.

Bērnu un pusaudžu vakcinācija

Bērniem COVID‑19 parasti norit vieglāk, taču pastāv MIS‑C un long COVID risks, kā arī transmisijas loma ģimenē un kolektīvos.

• 6 mēneši–4 gadi
• prioritāri vakcinējami bērni ar hroniskām slimībām un imūndeficītu;
• izmanto vecumam atbilstošas devas un preparātus.

• 5–11 gadi
• rekomendē sezonālu revakcināciju bērniem ar hroniskām slimībām (aptaukošanās, astma, diabēts, neiroloģiskas slimības);
• veseliem bērniem vakcinācija izvērtējama individuāli, ņemot vērā ģimenes locekļu riskus un epidemioloģisko situāciju.

• 12–17 gadi
• pusaudžiem ar komorbiditātēm vakcinācija ir īpaši ieteicama;
• veseliem pusaudžiem lēmums balstāms uz riska–ieguvuma izvērtējumu un ģimenes informētu izvēli.

Grūtnieces, pēcdzemdību periods un jaundzimušie

Grūtniecēm ir paaugstināts smagas COVID‑19, priekšlaicīgu dzemdību un citu komplikāciju risks. Vakcinācija:

• ir rekomendēta jebkurā trimestrī; praktiski bieži plānota 2.–3. trimestrī, bet nav kontrindicēta arī 1. trimestrī;
• ir droša zīdīšanas laikā;
• nodrošina pārejošu pasīvu aizsardzību jaundzimušajam, pateicoties mātes antivielu pārnesei.

Grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā īpaši svarīga ir savlaicīga vakcinācija pirms sezonālā viļņa.

Devu shēmas, revakcinācijas laiki un nesena infekcija

Sezonālās revakcinācijas pamatprincipi:

• pieaugušajiem un pusaudžiem, kuri jau saņēmuši primāro kursu, parasti pietiek ar vienu sezonālo devu;
• imūnsupresētiem pacientiem var būt nepieciešamas papildu devas saskaņā ar speciālista rekomendācijām;
• optimālais vakcinācijas laiks: aptuveni 4–8 nedēļas pirms prognozētā sezonālā saslimstības pieauguma (parasti rudens sākums līdz vēls rudens).

Ja pacients nesen pārslimojis COVID‑19:

• sezonālo devu parasti rekomendē 3–6 mēnešus pēc akūtās infekcijas, īpaši riska grupās;
• ja infekcija bijusi 1–2 mēnešus pirms sezonas, var apsvērt vakcinācijas atlikšanu, izvērtējot individuālo risku un prognozēto viļņa laiku.

Pacientiem ar ļoti ierobežotu dzīves prognozi (paliatīvā aprūpe, demences vēlīnas stadijas) vakcinācijas lietderība jāizvērtē individuāli.

Vakcinācijas stratēģijas, antivīrusu terapija un praktiskie aspekti

Primārās aprūpes loma un organizācija

Ģimenes ārstu praksēm ir centrāla loma sezonālajā vakcinācijā. Praktiskie soļi:

• identificēt riska grupu pacientus (elektroniskā kartotēka, hronisko pacientu saraksti);
• proaktīvi uzaicināt pacientus (SMS, e‑pasts, telefons, vizīšu atgādinājumi);
• piedāvāt vakcināciju kombinācijā ar plānotajām vizītēm;
• nodrošināt vakcīnu loģistiku un aukstuma ķēdi.

Pirms vakcinācijas:

• skrīnings uz akūtām infekcijām, smagām alerģijām, iepriekšējām nopietnām reakcijām;
• informēta piekrišana un īss skaidrojums par biežākajām reakcijām.

Pēc vakcinācijas:

• novērošana vismaz 15 minūtes (augsta anafilakses riska pacientiem līdz 30 minūtēm);
• dokumentēšana elektroniskajā veselības sistēmā.

Antivīrusu terapija un tās saistība ar vakcināciju

Vakcinācija būtiski samazina smagas slimības risku, bet to neizslēdz, īpaši augsta riska pacientiem. Tāpēc sezonālajā plānošanā jāintegrē arī antivīrusu terapija:

• augsta riska pacientiem jābūt informētiem par nepieciešamību savlaicīgi vērsties pēc palīdzības pie pirmajiem simptomiem;
• jānodrošina piekļuve agrīnai antivīrusu terapijai pirmajās slimības dienās;
• arī vakcinētiem augsta riska pacientiem antivīrusu terapija var būt būtiska smagas gaitas novēršanai.

Imūnsupresētiem pacientiem, kuriem sagaidāma vāja vakcīnatbilde, īpaši svarīga ir agrīna diagnostika, terapija un citi profilakses pasākumi (maskas, ventilācija, kontaktu mazināšana sezonas maksimumā).

Pieejamības nodrošināšana un kampaņu plānošana

Lai palielinātu vakcinācijas aptveri:

• organizēt paplašinātas darba stundas vai īpašas “vakcinācijas dienas” rudens sezonā;
• sadarboties ar pašvaldībām, sociālās aprūpes iestādēm, darba devējiem un, ja regulējums to atļauj, aptiekām;
• nodrošināt vakcinācijas iespējas reģionos ar ierobežotu piekļuvi (mobilie kabineti, izbraukuma brigādes).

Komunikācijā:

• izmantot skaidrus vēstījumus par ieguvumiem un drošību;
• īpaši uzrunāt riska grupas un viņu tuviniekus;
• koordinēt ziņojumus ar valsts un pašvaldību institūcijām.

Drošība, blakusparādības un uzraudzība

Biežākās reakcijas un to vadība

Lielākā daļa COVID‑19 vakcīnu blakusparādību ir vieglas vai vidēji smagas un pārejošas:

• lokālas reakcijas: sāpes, apsārtums, pietūkums injekcijas vietā;
• sistēmiskas reakcijas: nogurums, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, drebuļi, subfebrilitāte vai drudzis.

Tās parasti sākas 1–2 dienu laikā un izzūd 1–3 dienu laikā. Vadība:

• simptomātiska terapija (paracetamols, NPL, ja nav kontrindikāciju);
• lokāla dzesēšana injekcijas vietā;
• pacienta iepriekšēja informēšana.

Retas, bet nopietnas komplikācijas

Retas komplikācijas:

• anafilakse – parasti dažu minūšu laikā pēc vakcinācijas; nepieciešama tūlītēja adrenalīna ievade un neatliekamā palīdzība;
• miokardīts un perikardīts – galvenokārt jaunākiem vīriešiem pēc mRNA vakcīnām; simptomi: sāpes krūtīs, elpas trūkums, sirdsklauves; nepieciešama EKG, troponīnu noteikšana, kardiologa konsultācija;
• tromboze ar trombocitopēniju (agrāk saistīta ar dažām vektoru vakcīnām) – ļoti reta; simptomi: stipras galvassāpes, neiroloģiski simptomi, sāpes vēderā, kāju tūska.

Vakcinācijas kabinetiem jābūt aprīkotiem ar:

• adrenalīnu un citiem neatliekamās palīdzības līdzekļiem;
• skaidru rīcības algoritmu nopietnu reakciju gadījumā;
• apmācītu personālu, kas spēj atpazīt brīdinājuma pazīmes un nekavējoties rīkoties.

Farmakovigilance un drošības monitorings

Drošības uzraudzība ietver:

• ziņošanu par visām nopietnām vai neparastām blakusparādībām nacionālajai zāļu uzraudzības iestādei;
• pacientu iesaisti pašziņošanā;
• regulāru signālu analīzi nacionālā un starptautiskā līmenī un vakcīnu ieguvumu–riska attiecības nepārtrauktu izvērtēšanu.

Ja tiek konstatēti jauni drošības aspekti, rekomendācijas var tikt atjauninātas (piemēram, vecuma ierobežojumi konkrētām vakcīnām, devu intervālu maiņa).

Komunikācija un sabiedrības uzticēšanās

Efektīva komunikācija ar pacientiem un sabiedrību

Efektīva komunikācija balstās uz:

• skaidriem, saprotamiem skaidrojumiem par vakcīnu darbības mehānismu, ieguvumiem un riskiem;
• empātisku attieksmi un ieklausīšanos pacienta bažās;
• konsekventiem vēstījumiem starp dažādiem veselības aprūpes līmeņiem un institūcijām.

Noderīgi ir:

• salīdzināt risku no vakcīnas ar risku no COVID‑19, īpaši riska grupās;
• uzsvērt, ka vakcinācija papildina, nevis aizstāj citus profilakses pasākumus (roku higiēna, ventilācija, maskas noteiktās situācijās).

Dezinformācijas mazināšana

Biežākie mīti:

• “Vakcīnas izraisa COVID‑19” – izmantotās vakcīnas nesatur dzīvu, replikācijas spējīgu vīrusu;
• “mRNA vakcīnas maina ģenētisko materiālu” – mRNA neiekļaujas DNS un ātri noārdās;
• “pēc pārslimošanas vakcinācija nav vajadzīga” – pārslimošana dod daļēju aizsardzību, bet vakcinācija to pastiprina un paplašina;
• “vakcīnas izstrādātas pārāk ātri” – tehnoloģijas tika pētītas jau iepriekš, bet pandēmijas laikā paātrināti procesi, nezaudējot drošības prasības.

Svarīgi ir atzīt nenoteiktību tur, kur tā pastāv, un skaidrot, kā tā tiek mazināta ar pētījumiem un uzraudzību.

Secinājumi un praktiskie ieteikumi lēmumu pieņēmējiem

COVID‑19 ir nostiprinājies kā endēmisks respiratorais vīruss ar sezonālām iezīmēm un būtisku ietekmi uz veselības aprūpes sistēmu ziemas mēnešos. SARS‑CoV‑2 turpina evolucionēt, taču atjauninātās vakcīnas nodrošina labu aizsardzību pret smagu slimību, hospitalizāciju, nāvi un samazina arī long COVID risku.

Sezonālā revakcinācija riska grupās ir efektīvs un izmaksu ziņā pamatots pasākums mirstības un veselības aprūpes slodzes mazināšanai. Vakcīnu drošības profils ir labvēlīgs, nopietnas komplikācijas ir ļoti retas un pārvaldāmas ar atbilstošu uzraudzību un farmakovigilanci.

Lēmumu pieņēmējiem ieteicams:

• nodrošināt stabilu finansējumu sezonālajai vakcinācijai, īpaši riska grupām un veselības aprūpes darbiniekiem;
• integrēt COVID‑19 vakcināciju kopējā respiratoro infekciju profilakses stratēģijā (kopā ar gripu un RSV);
• stiprināt epidemioloģisko uzraudzību un ģenoma sekvencēšanu, lai savlaicīgi identificētu jaunus variantus un pielāgotu vakcīnu sastāvu;
• ieguldīt sabiedrības veselības komunikācijā un dezinformācijas mazināšanā;
• atbalstīt primārās aprūpes kapacitāti, nodrošinot resursus, apmācības un motivācijas mehānismus vakcinācijas organizēšanai.

Sistemātiska, uz pierādījumiem balstīta pieeja sezonālajai COVID‑19 vakcinācijai 2025/2026 gadā ļaus samazināt slimības slogu, aizsargāt visneaizsargātākos iedzīvotājus un nodrošināt veselības aprūpes sistēmas noturību nākamo sezonu izaicinājumiem.