Kas ir dzelzs deficīts un kā tas ietekmē organismu

Dzelzs loma organismā

Dzelzs ir būtisks mikroelements ar vairākām kritiskām funkcijām:

• Skābekļa transports – dzelzs ir hemoglobīna sastāvdaļa eritrocītos un mioglobīnā muskuļos.
• Šūnu elpošana – ietilpst citohromos un citu oksidatīvo enzīmu sastāvā mitohondrijos.
• DNS sintēze un šūnu dalīšanās – īpaši svarīga kaulu smadzenēm un gļotādām.
• Imūnsistēmas darbība – ietekmē T-limfocītu funkciju, fagocitozi un citokīnu veidošanos.
• Neirotransmiteru metabolisms – piedalās dopamīna, serotonīna un noradrenalīna sintēzē.

Dzelzs organismā atrodas hemoglobīnā, mioglobīnā, dažādos enzīmos, kā arī depo formā – galvenokārt ferritīnā un hemosiderīnā aknās, liesā un kaulu smadzenēs.

Dzelzs deficīts un dzelzs deficīta anēmija

Svarīgi nošķirt:

• Dzelzs deficītu bez anēmijas
• samazināts ferritīns (parasti zem ~15–30 µg/L; robežvērtības atkarīgas no laboratorijas);
• hemoglobīns vēl normas robežās;
• jau iespējami simptomi – nogurums, matu izkrišana, koncentrēšanās grūtības, nemierīgo kāju sindroms.

• Dzelzs deficīta anēmiju
• samazināts hemoglobīns un eritrocītu masa;
• mikrocitāra, hipohroma anēmija (zems MCV, MCH);
• iztukšoti dzelzs krājumi (zems ferritīns).

Atšķir arī:

• Absolūtu dzelzs deficītu – dzelzs krājumi ir iztukšoti (zems ferritīns).
• Funkcionālu dzelzs deficītu – dzelzs depo ir, bet tas nav pieejams eritropoēzei paaugstināta hepcidīna un hroniska iekaisuma dēļ. Ferritīns var būt normāls vai paaugstināts, bet transferrīna piesātinājums – zems.

Jo agrāk deficīts tiek atklāts, jo vienkāršāka ir terapija un mazāks komplikāciju risks.

Sekas, ja dzelzs deficītu nekoriģē

Neārstēts dzelzs deficīts izraisa:

• Audu hipoksiju – muskuļu vājumu, slodzes nepanesību, tahikardiju, elpas trūkumu, krūšu sāpes pie esošas sirds slimības.
• Mitohondriālu disfunkciju – hronisku nogurumu, nespēku, aukstuma nepanesību.
• Gļotādu izmaiņas – plaisas mutes kaktiņos, glosītu, biežākus mutes un rīkles iekaisumus.
• Imūnās atbildes pavājināšanos – paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām pie smaga un ilgstoša deficīta.
• Neiropsiholoģiskas sekas – koncentrēšanās traucējumus, atmiņas pasliktināšanos, aizkaitināmību, depresīvus simptomus, miega traucējumus.
• Grūtniecības komplikācijas – priekšlaicīgas dzemdības, zems dzimšanas svars, augstāks mātes un augļa komplikāciju risks.

Dzelzs deficīts pieaugušajam ir signāls meklēt cēloni; izmeklējumu apjomu nosaka vecums, dzimums un riska faktori.

Klīniskie simptomi un organisma signāli

Vispārīgie simptomi

Biežākās sūdzības:

• pastāvīgs nogurums un nespēks;
• fiziskas slodzes nepanesība, ātra aizelšanās;
• bāla āda un gļotādas;
• reiboņi, galvassāpes, īpaši pie straujām pozas maiņām;
• aukstuma nepanesība, aukstas rokas un kājas.

Šie simptomi bieži tiek saistīti ar stresu vai miega trūkumu, tāpēc dzelzs deficīts var palikt nepamanīts.

Sirds un elpošanas sistēmas simptomi

Pie izteiktāka deficīta un anēmijas:

• sirdsklauves (palpitācijas), īpaši pie slodzes vai guļus stāvoklī;
• elpas trūkums – sākumā pie slodzes, vēlāk arī miera stāvoklī;
• krūšu sāpes pie esošas koronāras sirds slimības;
• sirds mazspējas saasinājums gados vecākiem pacientiem.

Šie simptomi atspoguļo organisma centienus kompensēt skābekļa trūkumu audos.

Gļotādu, ādas, matu un nagu izmaiņas

Dzelzs deficīts bieži izpaužas ar:

• sausu, trauslu ādu;
• lūstošiem nagiem, koiloniķiju (karotes formas nagi);
• pastiprinātu matu izkrišanu;
• plaisām mutes kaktiņos (angulārs heilīts);
• gludu, sāpīgu mēli (glosīts), dedzinošu sajūtu mutē;
• biežākiem mutes un rīkles iekaisumiem.

Uzvedības un neiroloģiskās izpausmes

Raksturīgas arī mazāk zināmas pazīmes:

• Pika – patoloģiska vēlme ēst neēdamas vielas (zemi, krītu, ledu u.c.).
• Nemierīgo kāju sindroms – nepatīkamas sajūtas kājās miera stāvoklī ar nepieciešamību tās kustināt, īpaši vakarā un naktī; bieži saistīts ar dzelzs deficītu arī bez anēmijas.
• tirpšana, “skudriņas” kājās, miega traucējumi.

Psiholoģiskie un kognitīvie simptomi

Dzelzs trūkums nervu sistēmā var izpausties ar:

• koncentrēšanās grūtībām, aizmāršību;
• garastāvokļa svārstībām, aizkaitināmību;
• depresīviem simptomiem – nomāktību, intereses un motivācijas zudumu;
• grūtībām iemigt, virspusēju miegu;
• samazinātu kognitīvo veiktspēju darbā vai mācībās.

Šos simptomus nereti interpretē kā “tīri psiholoģiskus”, neizvērtējot iespējamu dzelzs deficītu.

Kad meklēt medicīnisko palīdzību un kā tiek diagnosticēts

Situācijas, kad jāvēršas pie ārsta

Medicīnisku izvērtējumu nepieciešams meklēt, ja:

• nogurums, vājums un slodzes nepanesība saglabājas vairākas nedēļas;
• parādās elpas trūkums, sirdsklauves, reiboņi vai ģīboņi;
• ir smagas vai neregulāras menstruācijas;
• ir asiņošana no taisnās zarnas, melnas fēces vai asinis vemšanā;
• ir neizskaidrojams svara zudums, sāpes vēderā, apetītes zudums;
• ir atkārtotas mutes un rīkles infekcijas;
• ir izteikta matu izkrišana, nagu izmaiņas, pikas simptomi.

Vīriešiem un postmenopauzālām sievietēm dzelzs deficīts biežāk saistīts ar gremošanas trakta patoloģiju, tāpēc cēloņa meklēšana ir īpaši svarīga.

Galvenie laboratoriskie izmeklējumi

Dzelzs deficīta diagnostikā izmanto:

• Pilnu asinsainu – hemoglobīns, eritrocītu skaits, MCV, MCH, RDW, leikocīti, trombocīti.
• Seruma ferritīnu – galvenais dzelzs krājumu rādītājs;
• ferritīns < ~15–30 µg/L parasti norāda uz absolūtu dzelzs deficītu;
• hroniska iekaisuma gadījumā dzelzs deficītu var apsvērt arī pie ferritīna < ~100 µg/L, ja transferrīna piesātinājums ir zems.
• Seruma dzelzi, TIBC (kopējo dzelzs saistīšanas spēju) un transferrīna piesātinājumu.

Ferritīns ir akūtas fāzes proteīns un iekaisuma gadījumā var būt normāls vai paaugstināts, maskējot dzelzs deficītu. Tāpēc jāvērtē analīžu kopums un klīniskā aina.

Rezultātu interpretācija un diferenciāldiagnoze

Tipiski absolūtam dzelzs deficītam:

• zems ferritīns;
• zems seruma dzelzs;
• paaugstināts TIBC;
• zems transferrīna piesātinājums (parasti < 20 %);
• mikrocitāra, hipohroma anēmija ar palielinātu RDW.

Ne katra mikrocitāra anēmija ir dzelzs deficīts. Ārsts parasti izslēdz arī:

• Talasēmiju – ja anēmija ir viegla, MCV ļoti zems, bet ferritīns normāls vai paaugstināts.
• Anēmiju hronisku slimību gadījumā – ferritīns normāls vai paaugstināts, zems transferrīna piesātinājums, pazemināts TIBC, bieži funkcionāls dzelzs deficīts.
• Retākus traucējumus – piemēram, sideroblastisku anēmiju.

Tāpēc dzelzs preparātus nevajadzētu lietot “uz aklo” tikai pēc viena rādītāja.

Papildu izmeklējumi cēloņa noskaidrošanai

Pēc dzelzs deficīta apstiprināšanas jāmeklē iemesls:

• Gremošanas trakta izmeklējumi – gastroskopija, kolonoskopija, fēču slēpto asiņu tests.
• Ginekoloģiskā izmeklēšana sievietēm ar smagām vai neregulārām menstruācijām – ultrasonogrāfija, lai izvērtētu miomas, polipus, endometriozi.
• Celiakijas skrīnings – seroloģiskie testi, nepieciešamības gadījumā tievās zarnas biopsija.
• H. pylori diagnostika – ja ir gastrīta vai čūlas pazīmes.
• Nieru funkcijas un hroniska iekaisuma izvērtēšana – īpaši pie funkcionāla dzelzs deficīta aizdomām.

Jaunām sievietēm ar tipisku menorāģiju un bez citiem riska faktoriem plaši gremošanas trakta izmeklējumi ne vienmēr nepieciešami uzreiz.

Cēloņi un riska faktori pieaugušajiem

Uzturs un absorbcijas traucējumi

Biežākie iemesli:

• nepietiekams dzelzs daudzums uzturā (veģetārs/vegānisks vai ļoti ierobežots uzturs bez adekvātiem dzelzs avotiem);
• malabsorbcija tievajās zarnās – celiakija, iekaisīgas zarnu slimības, stāvoklis pēc kuņģa vai zarnu rezekcijas, bariatriskām operācijām;
• hronisks gastrīts, hipo- vai anacīds gastrīts;
• H. pylori infekcija kā veicinošs faktors.

Šajos gadījumos perorāla dzelzs terapija var būt mazāk efektīva, bieži nepieciešama pamatcēloņa ārstēšana vai intravenoza dzelzs ievade.

Hronisks asins zudums

Hronisks, bieži neredzams asins zudums ir viens no galvenajiem dzelzs deficīta iemesliem:

• Sievietēm – menorāģija, metrorrāģija, dzemdes miomas, endometrioze, intrauterīni polipi.
• Abiem dzimumiem – asiņošana no gremošanas trakta (čūlas, gastrīts, ezofagīts, hemoroīdi, divertikuloze, polipi, kolorektāls vēzis), hroniska neliela asiņošana, kas nav redzama ar neapbruņotu aci.
• Citi cēloņi – urīnceļu asiņošana, biežas asins donācijas bez adekvātas dzelzs kompensācijas.

Īpašas grupas un dzīves situācijas

Dzelzs nepieciešamība ir paaugstināta:

• Grūtniecības laikā – palielinās mātes asins tilpums, augļa un placentas vajadzības; bieži nepieciešama profilaktiska dzelzs lietošana. Zems ferritīns norāda uz patiesu deficītu.
• Zīdīšanas laikā – saglabājas paaugstināta nepieciešamība, īpaši pie īsiem intervāliem starp grūtniecībām.
• Vegāniem un veģetāriešiem – uzturā dominē ne-hem dzelzs ar zemāku biopieejamību; nepieciešama rūpīga produktu kombinēšana un periodiska ferritīna kontrole.
• Sportistiem, īpaši izturības sportos – palielināts dzelzs zudums ar sviedriem, mikroasiņošana no gremošanas trakta, hemolīze pie mehāniskas slodzes, paaugstinātas eritropoēzes vajadzības.

Īpaši nozīmīgs dzelzs deficīts ir pacientiem ar hronisku sirds mazspēju un onkoloģiskām slimībām – tas pasliktina slodzes toleranci un dzīves kvalitāti, bieži nepieciešama mērķēta intravenoza dzelzs terapija.

Medikamenti un vielmaiņas faktori

Dzelzs deficītu var veicināt:

• ilgstoša nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana, īpaši gados vecākiem pacientiem un kombinācijā ar antikoagulantiem vai antitrombocītu līdzekļiem;
• antikoagulanti un antitrombocītu medikamenti asiņošanas riska dēļ;
• protonu sūkņa inhibitori un H2 blokatori – samazināta kuņģa skābes sekrēcija pasliktina dzelzs uzsūkšanos;
• hroniskas nieru slimības un citi hroniski iekaisuma stāvokļi ar paaugstinātu hepcidīna līmeni un funkcionālu dzelzs deficītu.

Ārstēšanas iespējas un uztura ieteikumi

Perorālā dzelzs terapija

Pirmās izvēles ārstēšana parasti ir perorālie dzelzs preparāti:

• Preparātu formas – dzelzs sulfāts, fumarāts, glikonāts u.c.
• Devas – bieži 100–200 mg elementārā dzelzs dienā pieaugušajiem; efektīvas var būt arī zemākas devas (piemēram, 60–100 mg dienā vai katru otro dienu).
• Lietošanas principi
• vēlams tukšā dūšā vai 1–2 stundas pirms/pēc ēšanas, ja panesamība atļauj;
• izvairīties no vienlaicīgas lietošanas ar pienu, kalcija preparātiem, tēju, kafiju.
• Blakusparādības – slikta dūša, vēdersāpes, aizcietējums vai caureja, metāliska garša mutē, fēču aptumšošanās (nekaitīga).

Ja blakusparādības ir izteiktas, var samazināt devu, lietot kopā ar ēdienu vai izvēlēties citu preparātu.

Dzelzs nav nekaitīgs “vitamīns” – pārmērīga un ilgstoša lietošana bez indikācijām var izraisīt dzelzs uzkrāšanos un bojāt aknas un citus orgānus, īpaši cilvēkiem ar iedzimtu noslieci uz dzelzs pārslodzi. Tāpēc dzelzs preparātus ieteicams lietot tikai pēc analīzēm un ārsta ieteikuma.

Intravenoza dzelzs terapija

Intravenoza dzelzs ievade tiek izmantota, ja:

• perorālie preparāti ir neefektīvi vai nepanesami;
• ir smags deficīts, kas jākompensē ātri (piemēram, pirms plānveida operācijas);
• ir izteikta malabsorbcija vai aktīva iekaisīga zarnu slimība;
• ir hroniska nieru slimība, sirds mazspēja vai onkoloģiska slimība ar funkcionālu dzelzs deficītu.

Terapiju veic medicīniskā uzraudzībā, ņemot vērā iespējamos alerģiskos riskus.

Uzturs un kombinācijas, kas ietekmē dzelzs uzsūkšanos

Dzelzs terapiju vienmēr papildina ar uztura korekciju:

• Bagāti dzelzs avoti
• hem dzelzs (labāk uzsūcas): sarkanā gaļa, aknas, citi subprodukti, putnu gaļa, zivis;
• ne-hem dzelzs: pākšaugi, pilngraudi, tumši zaļie lapu dārzeņi, sēklas, rieksti.
• Uzsūkšanos uzlabo – C vitamīns (citrusaugļi, ogas, paprika, kāposti), dzīvnieku olbaltumvielas.
• Uzsūkšanos samazina – kalcijs (piena produkti, kalcija preparāti), tanīni tējā un kafijā, fitāti pilngraudos un pākšaugos (samazināmi ar mērcēšanu, dīgšanu, fermentēšanu).

Ieteicams plānot ēdienreizes tā, lai dzelzs bagāti produkti netiktu kombinēti ar lieliem kalcija un tanīnu avotiem.

Terapijas ilgums un monitorings

Mērķis ir normalizēt hemoglobīnu un atjaunot dzelzs krājumus:

• hemoglobīna un retikulocītu kontrole pēc 2–4 nedēļām – jāparādās retikulocitozei un hemoglobīna pieaugumam;
• ferritīna un dzelzs rādītāju kontrole pēc 2–3 mēnešiem;
• terapiju parasti turpina 3–6 mēnešus pēc hemoglobīna normalizēšanās, līdz ferritīns sasniedz vismaz ~50 µg/L (hronisku slimību gadījumā mērķi nosaka ārsts).

Ja nav laboratoriskas vai klīniskas atbildes, jāizvērtē medikamentu lietošanas režīms, absorbcijas traucējumi, turpināta asiņošana vai cita anēmijas etioloģija; šādos gadījumos jāapsver intravenoza dzelzs ievade vai papildu diagnostika.

Profilakse un praktiski ieteikumi

Ikdienas paradumi dzelzs rezervju uzturēšanai

Profilakse balstās uz sabalansētu uzturu:

• regulāra liesas sarkanās gaļas lietošana (1–2 reizes nedēļā, ja nav kontrindikāciju);
• pākšaugu, pilngraudu, zaļo lapu dārzeņu, sēklu un riekstu iekļaušana uzturā vairākas reizes nedēļā;
• dzelzs bagātu ēdienu kombinēšana ar C vitamīna avotiem;
• tējas un kafijas lietošanas ierobežošana tūlīt pēc ēdienreizēm;
• piena produktu nelietošana vienlaikus ar dzelzs bagātām maltītēm.

Riska grupu uzraudzība un suplementācija

Riskgrupām bieži nepieciešama regulāra kontrole un, ja vajadzīgs, papildus dzelzs uzņemšana:

• grūtniecēm – profilaktiskas vai terapeitiskas devas pēc ginekologa norādes, balstoties uz analīzēm;
• sievietēm ar smagām menstruācijām – periodiska dzelzs lietošana un regulāra ferritīna kontrole;
• vegāniem un veģetāriešiem – regulāra ferritīna un hemoglobīna pārbaude, nepieciešamības gadījumā zemas devas dzelzs preparātu lietošana;
• sportistiem – asinsainas un dzelzs rādītāju monitorēšana intensīvu treniņu periodos;
• pacientiem ar hronisku sirds mazspēju, nieru slimībām vai onkoloģiskām saslimšanām – dzelzs statusa uzraudzība pēc speciālista norādēm.

Praktiski soļi, ja parādās simptomi

Ja rodas simptomi, kas var liecināt par dzelzs deficītu:

• pievērst uzmanību nogurumam, elpas trūkumam, bālumam, matu izkrišanai, menstruāciju intensitātei, gremošanas trakta simptomiem;
• neuzsākt lielas dzelzs devas pašārstēšanos bez analīzēm;
• vērsties pie ģimenes ārsta, lūdzot pilnu asinsainu un ferritīna noteikšanu, ja simptomi saglabājas ilgāk par 2–3 nedēļām;
• uzlabot uzturu, palielinot dzelzs un C vitamīna avotus un samazinot tējas/kafijas lietošanu pie ēdienreizēm.

Dzelzs deficīta savlaicīga atpazīšana un ārstēšana ļauj novērst nopietnas komplikācijas un uzlabot dzīves kvalitāti.