Kas ir dzelzs deficīts?

Dzelzs deficīts ir viens no biežākajiem uzturvielu trūkumiem sievietēm visā pasaulē. Tas attīstās pakāpeniski un bieži paliek nepamanīts līdz brīdim, kad parādās simptomi vai laboratoriski konstatē anēmiju.

Svarīgi saprast, ka dzelzs deficīts nav tikai “zems hemoglobīns” – dzelzs rezerves var būt izsīkušas jau ilgi pirms hemoglobīna krituma.

Dzelzs loma organismā

Dzelzs ir būtisks mikroelements, kas:

• piedalās hemoglobīna un mioglobīna veidošanā (skābekļa transports asinīs un muskuļos);
• nepieciešams daudzu enzīmu darbībai, šūnu elpošanai un enerģijas ražošanai;
• ietekmē imūnsistēmu, kognitīvās funkcijas un termoregulāciju;
• ir svarīgs matu, ādas un nagu veselībai;
• ietekmē nervu sistēmu (piemēram, saistībā ar nemierīgo kāju sindromu).

Dzelzs deficīta stadijas

Izšķir vairākas dzelzs trūkuma stadijas:

• Dzelzs izsīkums (latents deficīts)

Samazinātas dzelzs rezerves (zems ferritīns), bet hemoglobīns vēl normas robežās. Simptomi var būt nespecifiski – nogurums, koncentrēšanās grūtības, samazināta slodzes tolerance.

• Dzelzs deficīts bez anēmijas

Laboratoriski redzams traucēts dzelzs vielmaiņas profils (zems ferritīns, zems transferrīna piesātinājums, paaugstināta kopējā dzelzs saistīšanas spēja), hemoglobīns vēl normāls, bet simptomi kļūst izteiktāki.

• Dzelzs deficīta anēmija

Samazināts hemoglobīns un bieži arī eritrocītu skaits, raksturīga mikrocitāra, hipohroma anēmija (mazāki, bālāki eritrocīti). Šajā stadijā simptomi parasti ir izteikti.

Simptomi un ietekme uz veselību

Biežākie simptomi:

• pastāvīgs nogurums, vājums, miegainība;
• elpas trūkums pie slodzes, sirdsklauves;
• bālums, aukstas rokas un kājas;
• galvassāpes, reiboņi, troksnis ausīs;
• sausa āda, matu izkrišana, trausli nagi;
• nemierīgo kāju sindroms, koncentrēšanās un atmiņas pasliktināšanās;
• jutība pret aukstumu, biežākas infekcijas, garastāvokļa svārstības.

Šie simptomi ir nespecifiski un var pārklāties ar citu slimību izpausmēm (vairogdziedzera traucējumi, depresija, B12/folātu deficīts u.c.), tāpēc pašdiagnostika nav pietiekama – nepieciešamas asins analīzes.

Arī dzelzs deficīts bez anēmijas var būtiski pasliktināt pašsajūtu, darba spējas, fiziskās slodzes toleranci un miega kvalitāti.

Kāpēc dzelzs deficīts ir biežāks sievietēm

Sievietēm dzelzs deficīts ir biežāks nekā vīriešiem anatomisku, hormonālu un reproduktīvo īpatnību dēļ. Dzelzs bilanci nosaka līdzsvars starp uzņemšanu ar uzturu, uzsūkšanos un zudumiem.

Menstruālā cikla ietekme

Reproduktīvā vecuma sievietēm regulāra menstruālā asiņošana ir galvenais hroniskā dzelzs zuduma avots.

• Par normālu menstruālo asins zudumu uzskata ~30–40 ml ciklā.
• Par dzelzs deficītu veicinošu uzskata >80 ml asins zudumu ciklā.

Pat fizioloģiskas menstruācijas nozīmē regulārus dzelzs zudumus, kas jākompensē ar uzturu. Ja dzelzs uzņemšana ir nepietiekama vai uzsūkšanās traucēta, laika gaitā veidojas rezervju samazināšanās.

Reproduktīvais periods

No menarhes līdz menopauzei sievietēm ir vairāki papildu riska faktori:

• biežas grūtniecības un īsi intervāli starp tām – rezerves nepaspēj atjaunoties;
• aborti, spontānie aborti, dzemdību asiņošana – akūti un subakūti asins zudumi;
• zīdīšana, ja pirms tam nav atjaunotas dzelzs rezerves;
• ginekoloģiskas slimības, kas pastiprina asiņošanu.

Īpaši augsta riska grupa ir pusaudžu meitenes – strauja augšana, bieži nepilnvērtīgs uzturs, diētas, ēšanas traucējumi, intensīvs sports un menstruāciju sākšanās kombinējas, palielinot dzelzs deficīta iespējamību.

Bioloģiskie faktori

Papildu riska faktori sievietēm:

• mazāks kopējais dzelzs daudzums organismā nekā vīriešiem (mazāka muskuļu masa, mazāks asins tilpums);
• zems ķermeņa svars, vienpusīgs uzturs;
• neārstētas smagas menstruācijas, ja netiek izmantotas terapijas, kas samazina asins zudumu;
• ģenētiskas īpatnības – traucēta dzelzs uzsūkšanās vai paaugstināta nosliece uz asiņošanu.

Menstruālā asiņošana un ginekoloģiskie cēloņi

Menstruācijas ir galvenais hroniska asins zuduma iemesls sievietēm pirmsmenopauzes periodā. Ja asiņošana ir pastiprināta vai neregulāra, dzelzs deficīta risks būtiski pieaug.

Normālas un pārmērīgas menstruācijas

Par normālu menstruāciju uzskata:

• ilgumu 3–7 dienas;
• regulāru ciklu 21–35 dienu robežās;
• asins zudumu, kas neizraisa anēmijas simptomus un neprasa higiēnisko līdzekļu maiņu biežāk kā ik pēc 2–3 stundām.

Menorāģija – pārmērīgi spēcīga vai ilgstoša menstruālā asiņošana, kas:

• ilgst vairāk nekā 7 dienas;
• prasa higiēnisko līdzekļu maiņu ik 1–2 stundas;
• saistīta ar recekļu izdalīšanos;
• izraisa nogurumu, reiboņus, elpas trūkumu.

Menorāģija ir viens no biežākajiem dzelzs deficīta anēmijas cēloņiem sievietēm.

Biežākās ginekoloģiskās patoloģijas

Stiprāku vai neregulāru asiņošanu var izraisīt:

• Dzemdes miomas (fibromiomas) – labdabīgi dzemdes muskuļslāņa audzēji, kas palielina dzemdes virsmu un traucē kontrakciju;
• Endometrija polipi – dzemdes gļotādas izaugumi, kas var asiņot starp menstruācijām vai pastiprināt menstruālo asiņošanu;
• Endometrioze un adenomioze – dzemdes gļotādas šūnu augšana ārpus dzemdes vai dzemdes muskuļslānī;
• Hormonāli traucējumi (piemēram, vairogdziedzera slimības, policistisko olnīcu sindroms);
• Intrauterīnie kontracepcijas līdzekļi bez hormona (vara spirāle) – dažām sievietēm pastiprina menstruālo asiņošanu.

Kad meklēt ginekologa palīdzību

Pie ginekologa jāvēršas, ja:

• menstruācijas kļūst ievērojami spēcīgākas vai ilgākas nekā parasti;
• parādās starpmenstruāla asiņošana vai asiņošana pēc dzimumakta;
• ir izteiktas sāpes, kas traucē ikdienas aktivitātēm;
• parādās anēmijas pazīmes (nogurums, elpas trūkums, bālums);
• ir aizdomas par grūtniecību un vienlaikus asiņošana.

Savlaicīga ginekoloģisko slimību diagnostika un ārstēšana ir būtiska, lai novērstu hronisku dzelzs zudumu un smagu anēmiju.

Grūtniecība un zīdīšana — paaugstinātas vajadzības

Grūtniecība un zīdīšana ir periodi, kad sievietes organisms piedzīvo ievērojamu slodzi, un dzelzs vajadzība pieaug.

Dzelzs vajadzības grūtniecības laikā

Grūtniecības laikā dzelzs nepieciešama:

• mātes asins tilpuma palielināšanai;
• placentas un augļa attīstībai;
• dzelzs rezervju veidošanai jaundzimušajam.

Kopējā papildu dzelzs nepieciešamība grūtniecības laikā tiek lēsta ap 800–1000 mg. Uzturs vien bieži nespēj nodrošināt šo daudzumu, īpaši, ja sievietei jau pirms grūtniecības bijis latents dzelzs deficīts.

Sekas mātei un bērnam

Mātei dzelzs deficīts grūtniecības laikā var izraisīt:

• izteiktu nogurumu, elpas trūkumu, tahikardiju;
• paaugstinātu infekciju un asiņošanas risku dzemdību laikā;
• sliktāku atveseļošanos pēcdzemdību periodā.

Auglim un jaundzimušajam:

• paaugstinātu priekšlaicīgu dzemdību un zema dzimšanas svara risku;
• iespējamu ietekmi uz smadzeņu attīstību un kognitīvajām funkcijām;
• zemākas dzelzs rezerves, kas var veicināt zīdaiņu anēmiju.

Zīdīšanas laikā neatjaunotas dzelzs rezerves kombinācijā ar nepietiekamu dzelzs uzņemšanu var uzturēt vai padziļināt mātes dzelzs deficītu, pasliktināt pašsajūtu un netieši apgrūtināt rūpes par bērnu.

Profilakse grūtniecības un pēcdzemdību periodā

Lai mazinātu dzelzs deficīta risku:

• pirms grūtniecības ieteicams pārbaudīt hemoglobīnu un ferritīnu un, ja vajag, atjaunot dzelzs rezerves;
• grūtniecības laikā vadīties pēc ārsta un vietējo vadlīniju ieteikumiem par dzelzs lietošanu;
• koriģēt uzturu – palielināt dzelzi saturošu produktu un C vitamīna avotu uzņemšanu;
• regulāri veikt analīzes, lai savlaicīgi atklātu un ārstētu anēmiju.

Smagas anēmijas gadījumā var būt nepieciešama intravenoza dzelzs ievadīšana vai, izņēmuma gadījumos, asins pārliešana.

Uzturs un dzelzs uzsūkšanās

Uzturs ir centrāls faktors dzelzs bilances uzturēšanā. Svarīga ir ne tikai dzelzs daudzums, bet arī tās forma un vienlaikus uzņemtās vielas.

Dzelzs avoti

• Hemiskā dzelzs

Atrodas dzīvnieku izcelsmes produktos – sarkanā gaļa, aknas, putnu gaļa, zivis. Uzsūcas efektīvāk (ap 15–35%) un uzsūkšanos mazāk ietekmē citi uztura komponenti.

• Nehemiskā dzelzs

Atrodas augu izcelsmes produktos – pākšaugi, pilngraudi, rieksti, sēklas, zaļie lapu dārzeņi. Uzsūcas sliktāk (ap 2–10%) un ir jutīgāka pret citu uztura vielu ietekmi.

Sievietēm, kas neēd gaļu vai ievēro vegānu diētu, īpaši jādomā par nehemiskās dzelzs uzņemšanu un uzsūkšanās optimizēšanu.

Kas veicina un kas kavē uzsūkšanos

Veicina:

• C vitamīns (citrusaugļi, ogas, paprika, kāposti);
• “gaļas faktors” – olbaltumvielas un aminoskābes no gaļas;
• pietiekama kuņģa skābes sekrēcija.

Kavē:

• fitāti (pākšaugi, pilngraudi, klijas);
• tanīni un polifenoli (tēja, kafija, sarkanvīns);
• kalcijs (piena produkti, kalcija piedevas), ja lietoti vienlaikus ar dzelzi;
• protonu sūkņa inhibitori un antacīdi (samazina kuņģa skābumu).

Fitātu ietekmi var mazināt ar mērcēšanu, diedzēšanu, fermentēšanu un kombinēšanu ar C vitamīna avotiem.

Praktiski uztura ieteikumi

• iekļaut uzturā sarkano gaļu 1–2 reizes nedēļā (ja nav kontrindikāciju);
• katrā ēdienreizē paredzēt kādu dzelzi saturošu produktu (pākšaugi, zaļie lapu dārzeņi, sēklas);
• kombinēt dzelzi saturošus produktus ar C vitamīna avotiem;
• tēju un kafiju nelietot tūlīt pie ēdienreizes, bet vismaz 1–2 stundas vēlāk;
• dzelzs piedevas nelietot kopā ar piena produktiem un kalcija preparātiem.

Veģetārām un vegāniskām sievietēm bieži nepieciešama regulāra laboratoriska kontrole un, ja vajadzīgs, profilaktiska dzelzs papildināšana pēc ārsta ieteikuma.

Hroniskas slimības, asins zudumi un malabsorbcija

Ne vienmēr dzelzs deficītu izraisa tikai menstruācijas vai uzturs. Bieži pamatā ir hroniskas slimības, slēpti asins zudumi vai uzsūkšanās traucējumi.

Kuņģa-zarnu trakta asiņošana

Hroniska, bieži neredzama asiņošana no gremošanas trakta ir izplatīts dzelzs deficīta iemesls, īpaši sievietēm pēcmenopauzes vecumā. Biežākie cēloņi:

• kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas;
• erozīvs gastrīts, refluksa ezofagīts;
• zarnu polipi un divertikuloze;
• hemoroīdi un anālās plaisas;
• iekaisīgas zarnu slimības (Krona slimība, čūlainais kolīts).

Asinis var nebūt redzamas ar aci, bet tiek konstatētas ar fēču slēpto asiņu testu.

Celiakija un citi uzsūkšanās traucējumi

Būtisks dzelzs deficīta iemesls ir:

• Celiakija – autoimūna slimība, kurā bojājas tievās zarnas gļotāda un pasliktinās vairāku uzturvielu, tostarp dzelzs, uzsūkšanās;
• citas malabsorbcijas situācijas (piemēram, pēc plašākām tievās zarnas rezekcijām).

Ja dzelzs deficīts atkārtojas vai perorāla dzelzs terapija ir neefektīva, jāizvērtē uzsūkšanās traucējumu iespējamība.

Hronisks iekaisums un anēmija hronisku slimību gadījumā

Hronisks iekaisums (reimatoīdais artrīts, hroniskas infekcijas, autoimūnas slimības, audzēji) ietekmē dzelzs metabolismu:

• palielinās hepcidīna līmenis – hormons, kas bloķē dzelzs izdalīšanos no zarnu šūnām un makrofāgiem;
• dzelzs “iesprostojas” depo, bet nav pieejama eritrocītu veidošanai;
• veidojas anēmija hronisku slimību gadījumā, kas var kombinēties ar patiesu dzelzs deficītu.

Tipiski laboratoriskie rādītāji:

• ferritīns normāls vai paaugstināts;
• kopējā dzelzs saistīšanas spēja (TIBC) zema vai normāla;
• transferrīna piesātinājums zems;
• bieži paaugstināts CRP vai citi iekaisuma marķieri.

Savukārt dzelzs deficīta anēmijā:

• ferritīns zems (bieži <15–30 µg/L; iekaisuma gadījumā deficītu var apsvērt arī pie ferritīna <50–100 µg/L);
• TIBC parasti paaugstināta;
• transferrīna piesātinājums zems;
• CRP parasti normāls.

Normāls vai paaugstināts ferritīns ne vienmēr izslēdz dzelzs problēmu, ja ir hronisks iekaisums.

Vēzis un citi nopietni iemesli

Dzelzs deficīta anēmija, īpaši sievietēm pēcmenopauzes vecuma vai bez acīmredzama iemesla, vienmēr jāuztver nopietni. Iespējamie cēloņi:

• kuņģa, resnās zarnas, dzemdes, olnīcu audzēji;
• asinsrades sistēmas audzēji;
• citi ļaundabīgi procesi ar hronisku asiņošanu vai iekaisumu.

Šādos gadījumos nepieciešama papildu izmeklēšana (endoskopija, kolonoskopija, ginekoloģiskā ultrasonogrāfija u.c.), lai izslēgtu onkoloģisku patoloģiju.

Zāles, ķirurģija un dzīvesveids

Vairāki ārēji faktori var veicināt dzelzs deficītu vai traucēt tā uzsūkšanos.

Medikamenti

Biežākie medikamenti, kas ietekmē dzelzs bilanci:

• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi – var bojāt kuņģa un zarnu gļotādu, izraisot mikroasiņošanu vai čūlas;
• protonu sūkņa inhibitori un antacīdi – samazina kuņģa skābumu, pasliktinot dzelzs uzsūkšanos;
• antikoagulanti un antitrombocitārie līdzekļi – palielina asiņošanas risku, tostarp no gremošanas trakta;
• daži citi medikamenti, kas maina zarnu gļotādu vai mikrobiotu.

Ja konstatēts dzelzs deficīts, svarīgi informēt ārstu par visiem lietotajiem medikamentiem.

Ķirurģiskas iejaukšanās

Ķirurģija var radīt:

• akūtu asins zudumu operācijas laikā vai pēc tās;
• izmaiņas gremošanas traktā, kas traucē dzelzs uzsūkšanos (piemēram, kuņģa apvedceļa operācijas, daļēja kuņģa vai tievās zarnas rezekcija).

Pacientēm pēc bariatrijas operācijām ir īpaši augsts dzelzs deficīta risks, un tām bieži nepieciešama ilgstoša papildināšana un regulāra laboratoriskā kontrole.

Dzīvesveida faktori

Dzīvesveida faktori, kas var veicināt dzelzs deficītu:

• vegānisms un veģetārisms bez rūpīgi plānota uztura;
• intensīvs vai izturības sports – palielināts dzelzs patēriņš, mehāniska hemolīze, iespējama kuņģa-zarnu trakta mikroasiņošana;
• ēšanas traucējumi (anoreksija, bulīmija);
• biežas asins donācijas bez adekvātas dzelzs papildināšanas.

Šajos gadījumos īpaši svarīga ir profilaktiska uzraudzība un, ja vajadzīgs, dzelzs papildināšana ārsta uzraudzībā.

Diagnostika, ārstēšana un profilakse

Dzelzs deficīta atklāšana un ārstēšana balstās uz precīzu laboratorisko diagnostiku un cēloņa noskaidrošanu.

Galvenie laboratoriskie rādītāji

Svarīgākie izmeklējumi:

• hemoglobīns (Hb) – anēmijas klātbūtne un smaguma pakāpe;
• eritrocītu indeksi – MCV, MCH (dzelzs deficītā parasti samazināti);
• ferritīns – galvenais dzelzs rezervju rādītājs; vērtības zem ~15–30 µg/L parasti liecina par dzelzs deficītu, iekaisuma gadījumā deficītu var apsvērt arī pie relatīvi zemām, bet augstākām vērtībām;
• seruma dzelzs, transferrīns, transferrīna piesātinājums;
• kopējā dzelzs saistīšanas spēja (TIBC) – parasti paaugstināta dzelzs deficīta gadījumā;
• CRP vai citi iekaisuma marķieri – lai atšķirtu tīru dzelzs deficītu no anēmijas hronisku slimību gadījumā.

Dažkārt nepieciešami papildu izmeklējumi (fēču slēptās asinis, endoskopija, kolonoskopija, celiakijas testi, ginekoloģiskā ultrasonogrāfija u.c.).

Dzelzs preparātu lietošana

Dzelzs preparāti jālieto tikai pēc analīzēm un ārsta ieteikuma. Svarīgi:

• nepāriet uz ilgstošu “profilaktisku” lietošanu bez kontroles – tas var maskēt nopietnus cēloņus (piemēram, audzēju) un veicināt dzelzs pārslodzi;
• bieži labāk panesama un efektīvāka ir lietošana mazākās devās vai katru otro dienu, jo tā mazāk paaugstina hepcidīna līmeni un uzlabo uzsūkšanos;
• terapiju parasti turpina apmēram 3 mēnešus pēc hemoglobīna normalizēšanās, lai atjaunotu dzelzs rezerves (ferritīnu);
• cilvēkiem ar aizdomām par dzelzs pārslodzi (piemēram, paaugstināts ferritīns, hemohromatozes ģimenes anamnēze) dzelzs preparātus nedrīkst lietot bez speciālista uzraudzības.

Profilakse un novērošana

Profilaktiskas stratēģijas:

• regulārs skrīnings riska grupās – pusaudžu meitenes ar smagām menstruācijām, grūtnieces, sievietes pēc dzemdībām, vegānes, sportistes, sievietes pēc bariatrijas operācijām;
• uztura izmaiņas – dzelzi saturošu produktu palielināšana un pareiza kombinēšana ar C vitamīnu, tējas/kafijas ierobežošana pie ēdienreizēm;
• savlaicīga ginekoloģisko un kuņģa-zarnu trakta slimību diagnostika un ārstēšana.

Kad jāvēršas pie speciālista

Nosūtīšana pie speciālista (hematologa, gastroenterologa, ginekologa) nepieciešama, ja:

• anēmija ir smaga vai strauji progresē;
• nav skaidra dzelzs deficīta iemesla;
• ir aizdomas par gremošanas trakta vai ginekoloģisku audzēju;
• perorāla dzelzs terapija ir neefektīva vai nepanesama;
• ir kombinēta anēmija (dzelzs deficīts + B12 vai folātu trūkums, anēmija hronisku slimību gadījumā).

Ārstēšanas pamatprincipi:

• cēloņa novēršana – asiņošanas avota ārstēšana, medikamentu maiņa, ginekoloģisku patoloģiju korekcija, uztura sakārtošana;
• dzelzs papildināšana:
• perorāli preparāti (pirmās izvēles terapija lielākajai daļai pacientu);
• intravenoza dzelzs ievadīšana – ja perorāla terapija neefektīva, nepanesama vai nepieciešams ātrs efekts;
• ilgtermiņa novērošana ar atkārtotām analīzēm, lai pārliecinātos par rezervju atjaunošanos un novērstu recidīvu.

Savlaicīga diagnostika un mērķēta ārstēšana ļauj novērst dzelzs deficīta sekas un uzlabot sievietes pašsajūtu, darba spējas un reproduktīvo veselību visos dzīves posmos.