Kas ir anēmija?

Anēmija ir stāvoklis, kad asinīs samazinās hemoglobīna (Hb) un bieži arī eritrocītu daudzums zem vecumam atbilstošās normas. Hemoglobīns nodrošina skābekļa transportu, tāpēc anēmija nozīmē audu nepietiekamu apgādi ar skābekli. Bērniem tas ir īpaši nozīmīgi, jo skābeklis ir būtisks augšanai, smadzeņu attīstībai un imūnsistēmas darbībai.

Anēmija nav viena slimība, bet sindroms ar dažādiem cēloņiem: uztura trūkumi, hroniskas slimības, iedzimti asinsrades traucējumi, asiņošana u.c. Atklājot anēmiju, vienmēr jāmeklē pamatcēlonis.

Hemoglobīna normas bērniem

Aptuvenas Hb normas (g/l):

• jaundzimušie (pirmās dienas): 140–220
• 2–6 mēneši: 95–135
• 6 mēneši–6 gadi: 110–140
• 6–12 gadi: 115–150
• pusaudži: meitenes 120–150, zēni 125–160

Konkrētās atsauces vērtības var nedaudz atšķirties starp laboratorijām.

Fizioloģiskā anēmija zīdaiņiem

Termiņa zīdaiņiem ap 6–9 dzīves nedēļu vecumu hemoglobīna līmenis dabiski pazeminās (fizioloģiskā anēmija). Parasti tā ir viegla, nerada simptomus un neprasa ārstēšanu. Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem kritums var būt izteiktāks, tāpēc biežāk nepieciešama uzraudzība un dzelzs papildinājumi.

Anēmijas veidi

Bērniem biežāk sastopami:

• Dzelzs deficīta anēmija – visbiežākā; nepietiekama dzelzs uzņemšana, slikta uzsūkšanās vai hroniska asiņošana. Raksturīga mikrocītiska, hipohroma anēmija (samazināts MCV, MCH).
• Anēmija hronisku slimību gadījumā – ilgstoša iekaisuma, infekciju, nieru vai autoimūnu slimību fonā; bieži normocītiska vai viegli mikrocītiska, ar traucētu dzelzs izmantošanu.
• Hemolītiskā anēmija – pastiprināta eritrocītu noārdīšanās. Cēloņi var būt iedzimti (talasēmija, sirpjveida šūnu anēmija, sferocitoze, enzīmu deficīti) vai iegūti (autoimūna hemolīze, infekcijas, medikamenti).
• Aplastiskā anēmija – kaulu smadzeņu mazspēja ar visu asins šūnu veidu samazinājumu.
• Makrocītiska anēmija – biežāk B12 vitamīna vai folskābes deficīta dēļ.

Mikrocītiskas anēmijas galvenie varianti bērniem ir dzelzs deficīts, talasēmija, anēmija hronisku slimību gadījumā, retāk – svina intoksikācija vai sideroblastiska anēmija.

Biežākie cēloņi un riska faktori

Dzelzs deficīts un uztura faktori

Dzelzs deficīts ir visizplatītākais anēmijas cēlonis bērniem. Būtiskākie faktori:

• maz dzelzs bagātu produktu (gaļa, zivis, pākšaugi)
• pārmērīga govs piena lietošana:
• pirmajā dzīves gadā kā pamata dzēriens – zarnu kairinājums, mikroasiņošana
• pēc 1 gada – liels piena daudzums (>500–700 ml/dienā) “izspiež” dzelzs avotus
• veģetārs/vegānisks uzturs bez rūpīgas plānošanas (dzelzs, B12, folāti)
• malabsorbcija (piemēram, celiakija)
• straujš augšanas periods (zīdaiņi, pusaudži)

Hroniskas infekcijas un iekaisuma slimības

Ilgstošas infekcijas un iekaisums var izraisīt anēmiju hronisku slimību kontekstā:

• hroniskas bakteriālas vai vīrusu infekcijas
• zarnu iekaisuma slimības (Krona slimība, čūlainais kolīts)
• autoimūnas slimības
• hroniska nieru slimība (samazināta eritropoetīna produkcija)

Dzelzs krājumi var būt pietiekami, bet iekaisums traucē tā izmantošanu un eritropoēzi.

Iedzimtas asins slimības

Daļai bērnu anēmija saistīta ar ģenētiskiem traucējumiem:

• Talasēmija – hemoglobīna ķēžu sintēzes traucējumi; mikrocītiska anēmija, kas neuzlabojas ar dzelzi.
• Sirpjveida šūnu anēmija – strukturāls hemoglobīna defekts ar hemolīzi un asinsvadu nosprostojumiem.
• Citas hemolītiskas anēmijas – sferocitoze, enzīmu deficīti (piemēram, G6PD).

Parasti nepieciešama bērnu hematologa uzraudzība; bieži ir pozitīva ģimenes anamnēze.

Sociālie faktori, priekšlaicība, svins

Riska faktori:

• zems ienākumu līmenis, ierobežota piekļuve kvalitatīvam uzturam
• nepietiekamas zināšanas par bērna uzturu
• liela bērnu skaita ģimenes

Priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem dzelzs rezerves ir mazākas, tāpēc biežāk nepieciešami dzelzs papildinājumi un regulāras analīzes.

Sociāli nelabvēlīgos apstākļos jādomā arī par svina intoksikāciju (vecas ēkas ar svina krāsām, piesārņota vide), kas var izraisīt mikrocītisku anēmiju un kognitīvus traucējumus.

Anēmijas simptomi bērniem

Vispārīgi simptomi

Pazīmes, kas var liecināt par anēmiju:

• bāla āda, gļotādas, nagu gultnes
• nogurums, vājums, nevēlēšanās skraidīt, spēlēties
• elpas trūkums pie slodzes, ātrāka elpošana
• sirdsklauves
• galvassāpes, reiboņi (biežāk pusaudžiem)
• aukstas rokas un kājas

Simptomi bieži attīstās pakāpeniski.

Vecumam specifiskas pazīmes

Zīdaiņi:

• slikts svara pieaugums, lēnāka augšana
• miegainība vai aizkaitināmība
• vājāka zīšana

Mazi bērni (1–5 gadi):

• samazināta aktivitāte
• biežākas infekcijas (nespecifiski)
• iespējama aizkavēta runas vai kustību attīstība

Skolas vecuma bērni un pusaudži:

• koncentrēšanās grūtības, mācību snieguma pasliktināšanās
• sportiskās veiktspējas kritums
• meitenēm – pastiprinātas menstruācijas var būt gan cēlonis, gan sekas

Uzvedības un attīstības izmaiņas

Hroniska anēmija var izraisīt:

• apetītes izmaiņas, pica (tieksme ēst neēdamas lietas – zemi, krītu u.c.)
• kognitīvas grūtības (mācīšanās, atmiņa)
• emocionālas izmaiņas (aizkaitināmība, trauksme)
• motoro prasmju aizkavēšanos zīdaiņiem

Simptomi, kas prasa tūlītēju palīdzību

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta vai neatliekamajā palīdzībā, ja:

• ir izteikts elpas trūkums miera stāvoklī, trokšņaina elpošana
• bērns ir ļoti bāls, apātisks, grūti pamodināms
• ir stipras sirdsklauves, sāpes krūtīs, ģībonis
• novēro zilganu ādas vai lūpu nokrāsu
• parādās pēkšņa, masīva asiņošana (deguns, kuņģa-zarnu trakts, ļoti spēcīgas menstruācijas, trauma)
• ir augsta temperatūra kopā ar smagu vājumu un bālumu
• rodas krampji vai pēkšņas neiroloģiskas izmaiņas

Izmeklējumi

Fizikālā izmeklēšana

Ārsts izvērtē:

• ādas un gļotādu krāsu (bālums, dzelte)
• konjunktīvu un nagu gultņu bālumu
• sirds un plaušu auskultāciju (tahikardija, trokšņi, elpošanas frekvence)
• aknu un liesas izmēru
• limfmezglus
• auguma un svara dinamiku, galvas apkārtmēru zīdaiņiem
• neiroloģisko un psihomotorisko stāvokli

Pamatanalīzes

Pamatizmeklējums ir pilna asins aina:

• hemoglobīns, hematokrīts
• MCV, MCH/MCHC
• eritrocītu skaits un morfoloģija
• leikocītu un trombocītu skaits
• retikulocītu skaits:
• zems – nepietiekama kaulu smadzeņu darbība
• augsts – atbildes reakcija uz hemolīzi vai asiņošanu

Papildizmeklējumi

Atkarībā no rezultātiem:

• feritīns – dzelzs krājumi (iekaisuma gadījumā var būt paaugstināts)
• seruma dzelzs, TIBC, transferīna piesātinājums
• asins izsmērējs (eritrocītu forma, izmērs, iekļāvumi)
• hemolīzes marķieri (LDH, bilirubīns, haptoglobīns)
• B12 vitamīns un folskābe (makrocītiskas anēmijas gadījumā)
• izkārnījumu analīze uz okultām asinīm
• svina līmenis asinīs, ja ir aizdomas par intoksikāciju

Ģenētiskā izmeklēšana un bērnu hematologa konsultācija nepieciešama, ja ir aizdomas par hemoglobinopātiju, smagu vai neizskaidrotu anēmiju, pancitopēniju, nav efekta no adekvātas dzelzs terapijas vai ir pozitīva ģimenes anamnēze.

Kad meklēt ārsta palīdzību?

Brīdinājuma zīmes konsultācijai

Pie ģimenes ārsta vai pediatra jāvēršas, ja:

• bērns ir hroniski bāls, noguris, mazaktīvs
• ir atkārtotas galvassāpes, reiboņi
• parādās elpas trūkums pie nelielas slodzes
• ir samazināta ēstgriba, svara nepieaugšana vai kritums
• novērojamas mācību vai uzvedības izmaiņas
• ir biežas infekcijas vai slikta brūču dzīšana

Viegla, pārejoša Hb pazemināšanās akūtas infekcijas laikā ne vienmēr nozīmē hronisku problēmu, tomēr analīzes bieži atkārto pēc izveseļošanās.

Primārā aprūpe un speciālists

Primārās aprūpes ārsts var:

• izvērtēt simptomus un veikt pamata izmeklēšanu
• nozīmēt pilnu asins ainu un dzelzs statusu
• uzsākt perorālu dzelzs terapiju vieglas dzelzs deficīta anēmijas gadījumā
• sniegt uztura rekomendācijas un sekot līdzi dinamikai

Nosūtīšana pie bērnu hematologa vai cita speciālista nepieciešama, ja:

• anēmija ir smaga vai strauji progresē
• ir neparasta asins aina (pancitopēnija, izteikti novirzīti eritrocītu indeksi)
• ir aizdomas par iedzimtu hemoglobinopātiju, aplastisku vai hemolītisku anēmiju
• nav uzlabošanās pēc ~3 mēnešu adekvātas dzelzs terapijas
• nepieciešama intravenoza dzelzs ievadīšana vai asins pārliešana

Ārkārtas situācijas

Neatliekamā palīdzība jāizsauc nekavējoties, ja:

• ir masīva asiņošana
• ir smags elpas trūkums, nespēja runāt pilnos teikumos
• parādās akūts vājums, apziņas traucējumi, ģībonis
• novēro krampjus vai pēkšņu nespēju kustēties
• ir aizdomas par akūtu hemolītisku krīzi (pēkšņs bālums, dzelte, tumšs urīns, sāpes vēderā vai mugurā)

Ārstēšana

Dzelzs terapija

Dzelzs deficīta anēmijas pamatā ir dzelzs papildināšana.

Perorāla dzelzs terapija (pirmā izvēle):

• ap 3–6 mg elementārā dzelzs uz kg ķermeņa masas dienā (precīzu devu nosaka ārsts)
• vēlams lietot tukšā dūšā vai kopā ar C vitamīnu
• jāizvairās no vienlaicīgas lietošanas ar pienu, jogurtu, tējām, kakao, lielām kalcija devām
• terapijas ilgums: vismaz 3 mēneši pēc Hb normalizēšanās, lai atjaunotu rezerves

Intravenoza dzelzs terapija:

• ja perorāla dzelzs lietošana nav iespējama vai netiek panesta, ir smaga malabsorbcija vai nepieciešama ātra dzelzs krājumu atjaunošana
• tiek veikta stacionārā vai dienas stacionārā

Dzelzs preparātus bērniem nedrīkst sākt dot patstāvīgi bez analīzēm un ārsta norādījuma.

Terapija atbilstoši cēlonim

Anēmijas ārstēšana jāpielāgo pamatcēlonim:

• hronisku infekciju un iekaisuma slimību gadījumā – pamatslimības kontrole
• hemolītisku anēmiju gadījumā – imūnsupresīva terapija, specifiska ārstēšana hemoglobinopātijām, folskābes papildināšana
• aplastiskas anēmijas gadījumā – imūnsupresīva terapija, kaulu smadzeņu transplantācija atbilstošos gadījumos
• B12 un folātu deficīta gadījumā – vitamīnu aizvietošana (B12 bieži injekciju veidā)

Asins pārliešana

Eritrocītu masas pārliešana tiek izmantota:

• smagas, simptomātiskas anēmijas gadījumā, īpaši hemodinamiskas nestabilitātes gadījumā
• dažās iedzimtās hemoglobinopātijās kā regulāras terapijas daļa

Lēmums balstās ne tikai uz Hb līmeni, bet arī uz simptomiem un vispārējo stāvokli.

Blakusparādības un uzraudzība

Perorālai dzelzs terapijai biežākās blakusparādības:

• slikta dūša, sāpes vēderā
• aizcietējums vai caureja
• tumša izkārnījuma krāsa (parasti nekaitīga)

Efektivitātes uzraudzība:

• Hb un retikulocīti pēc 2–4 nedēļām
• pilna asins aina un feritīns pēc 2–3 mēnešiem
• klīnisko simptomu uzlabošanās (enerģija, apetīte, aktivitāte)

Uzturs, profilakse un ilgtermiņa uzraudzība

Uztura ieteikumi

Profilakses pamatā ir sabalansēts uzturs:

• dzelzs bagāti produkti:
• liesa sarkanā gaļa, aknas
• mājputni, zivis
• pākšaugi, pilngraudi
• tumši zaļie lapu dārzeņi
• žāvēti augļi, sēklas, rieksti (vecākiem bērniem)
• dzelzs uzsūkšanos uzlabo C vitamīns (dārzeņi, augļi, sula kopā ar dzelzi)
• uzsūkšanos samazina liels kalcija daudzums, tēja, kafija, kakao, ja lieto vienlaikus ar dzelzi

Papildinātāji jālieto tikai pēc ārsta ieteikuma. Pašdarbīga “profilaktiska” dzelzs lietošana bez analīzēm nav ieteicama.

Skrīnings un praktiski padomi vecākiem

Daudzviet rekomendē skrīningu uz anēmiju 9–12 mēnešu vecumā, īpaši riska grupām (priekšlaicīgi dzimušie, bērni ar zemu dzimšanas svaru, sociāli nelabvēlīgos apstākļos). Svarīgi:

• nodrošināt daudzveidīgu uzturu ar regulāriem dzelzs avotiem
• ierobežot govs piena daudzumu maziem bērniem (parasti ne vairāk kā ~500 ml dienā, ja bērns jau ēd citu pārtiku)
• vērot bērna enerģijas līmeni, bālumu, apetīti un attīstību
• regulāri apmeklēt profilaktiskās pārbaudes

Ilgtermiņa prognoze un monitorings

Lielākajai daļai bērnu ar savlaicīgi atklātu un ārstētu dzelzs deficīta anēmiju prognoze ir laba. Ilgstoša, netiek ārstēta anēmija var ietekmēt kognitīvo un motorisko attīstību.

Pēc terapijas uzsākšanas:

• pirmā kontrole parasti pēc 2–4 nedēļām
• pēc 2–3 mēnešiem – pilna asins aina un feritīns
• turpmāk – ik 6–12 mēnešus riska grupu bērniem vai biežāk, ja ir atkārtotas problēmas

Ja anēmija atkārtojas, jāmeklē dziļāks cēlonis (hroniska asiņošana, malabsorbcija, hroniska slimība).

Bērniem ar hronisku vai iedzimtu anēmiju bieži nepieciešama ilgstoša hematologa un citu speciālistu uzraudzība, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgu dzīves kvalitāti un atbalstītu attīstību.

Šī informācija ir paredzēta kā izglītojošs materiāls un neaizstāj individuālu ārsta konsultāciju. Ja rodas aizdomas par anēmiju bērnam, vienmēr jāvēršas pie veselības aprūpes speciālista.