Ievads

Deguna tecēšana, šķaudīšana, kakla kairinājums un nogurums var liecināt gan par saaukstēšanos, gan par alerģisku reakciju. Šos stāvokļus bieži jauc, kas var novest pie nepareizas pašārstēšanās, ilgstoša diskomforta un komplikācijām – alerģiskas astmas, hroniska sinusīta vai bakteriālas infekcijas.

Mērķis – skaidri un saprotami izskaidrot, kā praktiski atšķirt alerģiju (galvenokārt alerģisku rinītu) no saaukstēšanās, balstoties uz simptomiem, to ilgumu, izpausmju raksturu un pavadošajiem faktoriem. Tiks īsi aplūkoti arī galvenie diagnostikas izmeklējumi un ārstēšanas pieejas.

Raksts paredzēts cilvēkiem, kuri bieži cieš no “iesnām”, vecākiem, hronisku slimību pacientiem un ikvienam, kas vēlas labāk orientēties savā veselības stāvoklī. Informācija nav paredzēta akūtu, dzīvībai bīstamu stāvokļu pašdiagnostikai – smagu vai strauji pasliktinošos simptomu gadījumā jāvēršas pie ārsta neatliekami.

Kas ir alerģija?

Imūnsistēmas loma un biežākie alergēni

Alerģija ir imūnsistēmas pārmērīga reakcija uz parasti nekaitīgām vielām – alergēniem. Imūnās šūnas izdala mediatorus (piemēram, histamīnu), kas izraisa:

• gļotādu tūsku (piemēram, degunā – alerģisks rinīts);
• pastiprinātu sekrēciju (ūdeņainas iesnas, asarošana);
• niezi (deguns, acis, āda);
• bronhu spazmu (alerģiska astma).

Alerģija nav infekcija – tā nav lipīga. Pirms simptomu parādīšanās parasti ir sensibilizācijas periods, bet pēc sensibilizācijas katras nākamās saskares laikā simptomi sākas ātri – minūšu vai stundu laikā, bez inkubācijas perioda.

Biežākie inhalācijas alergēni:

• ziedputekšņi (koki, graudzāles, nezāles – sezonāls alerģisks rinīts);
• mājas putekļu ērcītes;
• dzīvnieku epidermas daļiņas;
• pelējuma sēnīšu sporas.

Šajā rakstā galvenokārt aplūkotas elpceļu alerģijas, jo tieši alerģisks rinīts visbiežāk tiek jaukts ar saaukstēšanos.

Alerģiskā rinīta gaita

Alerģiskam rinītam raksturīga:

• atkārtotība – simptomi parādās līdzīgos apstākļos (pavasarī, saskarē ar dzīvnieku, tīrot māju);
• hroniskums – bez ārstēšanas sūdzības var saglabāties nedēļām un mēnešiem;
• pēkšņa sākšanās – strauji pēc kontakta ar alergēnu.

Neārstēts alerģisks rinīts palielina alerģiskas astmas, hroniska sinusīta, vidusauss iekaisumu (īpaši bērniem) un miega traucējumu risku.

Kas ir saaukstēšanās?

Vīrusu cēloņi un slimības gaita

Saaukstēšanās (akūta augšējo elpceļu vīrusu infekcija) ir infekcijas slimība, ko izraisa dažādi vīrusi (piemēram, rinovīrusi, daži koronavīrusi, adenovīrusi, RSV). Vīrusi iekļūst elpceļu gļotādā, vairojas šūnās un izraisa iekaisumu.

Raksturīgi:

• inkubācijas periods 1–3 dienas pēc inficēšanās;
• pakāpenisks sākums – sākumā kakla kairinājums, nespēks, pēc tam iesnas, šķaudīšana, iespējams neliels drudzis;
• slimības ilgums parasti 5–10 dienas, klepus un nogurums var saglabāties ilgāk.

Bieži novēro simptomu “evolūciju” – kakla sāpes, ūdeņainas iesnas, vēlāk biezāki izdalījumi, klepus. Biezāki, krāsaini izdalījumi paši par sevi nenozīmē, ka nepieciešamas antibiotikas.

Lipīgums

Saaukstēšanās ir lipīga – vīrusi izplatās ar gaisa pilieniem un caur rokām/priekšmetiem. Cilvēks ir vislipīgākais pirmajās slimības dienās un reizēm jau īsi pirms simptomu parādīšanās. Bieži vienlaikus slimo vairāki ģimenes locekļi vai kolēģi, īpaši rudens–ziemas sezonā.

Simptomi: līdzības un atšķirības

Deguna simptomi

Gan alerģijai, gan saaukstēšanās gadījumā var būt iesnas, aizlikts deguns, šķaudīšana, taču ar atšķirīgām niansēm.

Alerģiskam rinītam raksturīgāk:

• dzidras, ūdeņainas deguna izdalījumi;
• ļoti bieža šķaudīšana “sērijās”;
• spēcīgs deguna nieze;
• deguna aizlikums, kas pastiprinās kontaktā ar alergēnu (pļava, dzīvnieks, uzkopšana).

Saaukstēšanās gadījumā:

• sākumā izdalījumi ir dzidri, bet ātri kļūst biezāki, gļotaini, dzeltenīgi vai zaļgani;
• deguna aizlikums bieži kombinējas ar spiedienu sejā, galvassāpēm;
• šķaudīšana ir mazāk intensīva, bez izteiktas niezes.

Acu, kakla un elpošanas simptomi

Alerģijai bieži:

• acu nieze, asarošana, apsārtums (alerģisks konjunktivīts);
• “smilšu sajūta” acīs;
• kairinošs, sauss klepus;
• elpas trūkums, sēcoša elpošana, spiedoša sajūta krūtīs (alerģiska astma).

Saaukstēšanās gadījumā:

• kakla sāpes un skrāpēšana bieži ir pirmais simptoms;
• klepus sākumā var būt sauss, vēlāk – ar krēpām;
• acu kairinājums parasti ir minimāls, bez izteiktas niezes.

Acu nieze un izteikta asarošana ir daudz raksturīgāka alerģijai.

Drudzis, nogurums un simptomu ilgums

Drudzis:

• alerģijas gadījumā drudzis parasti nav;
• saaukstēšanās gadījumā var būt subfebrils vai mērens drudzis, īpaši bērniem.

Nogurums:

• abos gadījumos iespējams;
• saaukstēšanās laikā biežāk ir vispārējs nespēks, muskuļu sāpes;
• alerģijas gadījumā nogurumu bieži izraisa slikts miegs un ilgstošs diskomforts.

Ilgums:

• saaukstēšanās – 5–10 dienas ar pakāpenisku uzlabošanos;
• alerģija – kamēr ir kontakts ar alergēnu (piemēram, visu ziedēšanas sezonu vai visu gadu mājas putekļu ērcīšu gadījumā).

Ja “iesnas” un šķaudīšana turpinās vairākas nedēļas bez būtiskām izmaiņām, biežāk jādomā par alerģiju. Jāatceras, ka cilvēkam ar alerģisku rinītu var būt arī vīrusu infekcija, un tad simptomi pārklājas.

Kad domāt par alerģiju, nevis saaukstēšanos

Sezonālums, atkārtotība un vides saistība

Par alerģisku rinītu liecina:

• simptomi, kas atkārtojas katru gadu vienā un tajā pašā laikā (piemēram, pavasarī);
• sūdzības, kas saistītas ar konkrētu vidi:
• pasliktinās mājās, uzlabojas ārpus mājas (domas par putekļu ērcītēm, pelējumu);
• pasliktinās saskarē ar dzīvniekiem, uzlabojas, tos izvairot;
• pasliktinās darbā, bet mazinās brīvdienās (profesionāla alerģija).

Ja “saaukstēšanās” šķiet pārāk bieža ar īsām veselības pauzēm, jāapsver hronisks alerģisks rinīts.

Bērniem:

• pirms 2 gadu vecuma alerģisks rinīts ir retāks – biežāk tās ir vīrusu infekcijas;
• bērnudārza vecumā biežas īslaicīgas iesnas parasti ir infekciozas;
• ilgstošas, sezonālas iesnas ar acu niezi vairāk liecina par alerģiju.

Reakcija uz medikamentiem un papildu pazīmes

Antihistamīni (piemēram, cetirizīns, loratadīns):

• alerģijas gadījumā bieži rada jūtamu uzlabojumu dažu stundu laikā;
• saaukstēšanās gadījumā efekts parasti ir minimāls.

Deguna dekongestanti (vazokonstriktori):

• īslaicīgi mazina deguna aizlikumu gan alerģijas, gan saaukstēšanās gadījumā;
• nav specifiski alerģijai, un tos nedrīkst lietot ilgāk par 5–7 dienām medikamentoza rinīta riska dēļ.

Par alerģiju īpaši domāt, ja:

• ir nātrene vai atopiskais dermatīts;
• ir izteikta acu nieze, asarošana, plakstiņu pietūkums;
• simptomi parādās pēc mājas uzkopšanas, zāles pļaušanas, uzturēšanās noliktavās u.tml.

Diagnostika

Saruna ar ārstu un alergēnu testi

Svarīgākais diagnostikas solis ir rūpīga saruna ar ārstu. Noskaidro:

• simptomu sākuma laiku, ilgumu, dinamiku;
• sezonālumu un saistību ar vidi;
• iespējamos alergēnus;
• ģimenes anamnēzi (alerģijas, astma, atopija).

Alerģijas apstiprināšanai izmanto:

• ādas dūriena testus (prick testus) ar dažādiem alergēniem;
• asins analīzes – specifiskos IgE pret konkrētiem alergēniem.

Šie testi neizmantojas saaukstēšanās diagnostikā.

Citi izmeklējumi un diferenciāldiagnoze

Papildu var veikt:

• rinoskopiju vai rinoendoskopiju – alerģijas gadījumā bieži bāla, tūska gļotāda un ūdeņaini izdalījumi; infekcijas gadījumā – apsārtums, biezi izdalījumi;
• vīrusu PCR testus no deguna/rīkles – parasti nepieciešami tikai smagākos vai epidemioloģiski nozīmīgos gadījumos;
• spirometriju un citus plaušu funkcijas testus, ja ir aizdomas par alerģisku astmu.

Diferenciāldiagnozē jāapsver hronisks sinusīts, deguna polipoze un nealerģisks rinīts (vazomotorais, hormonāls, medikamentozs).

Ārstēšana un profilakse

Alerģijas vadība

Galvenie principi:

• Izvairīšanās no alergēniem, cik iespējams:
• regulāra telpu vēdināšana, mitrā uzkopšana;
• putekļu ērcīšu kontrole (matraču un spilvenu pārvalki, mazgāšana 60 °C, paklāju samazināšana);
• kontakta ierobežošana ar dzīvniekiem, ja ir pierādīta alerģija;
• ziedputekšņu sezonā – logu aizvēršana intensīvas ziedēšanas laikā, saulesbrilles ārā, duša pēc atgriešanās mājās.

• Medikamentoza terapija:
• perorālie antihistamīni;
• intranazālie kortikosteroīdu aerosoli (ļoti efektīvi alerģiska rinīta ārstēšanā);
• lokāli antihistamīni degunam vai acīm;
• dažos gadījumos – leikotriēnu receptoru antagonisti.

• Alergēniem specifiskā imūnterapija (ASIT):
• pakāpeniska alergēna ievadīšana pilienu, tablešu vai injekciju veidā;
• mērķis – mazināt imūnsistēmas pārmērīgo reakciju;
• ilgtermiņa terapija (parasti 3–5 gadi), kas var samazināt simptomus un medikamentu nepieciešamību.

Saaukstēšanās ārstēšana

Saaukstēšanās ir vīrusu infekcija, tādēļ antibiotikas parasti nav nepieciešamas. Ārstēšana ir simptomātiska:

• pietiekama šķidruma uzņemšana;
• atpūta un miegs;
• pretdrudža un pretsāpju līdzekļi (piemēram, paracetamols, ibuprofēns – ievērojot devas un kontrindikācijas);
• fizioloģiskā šķīduma aerosoli vai deguna skalošana;
• īslaicīga dekongestantu lietošana.

Kombinētie “saaukstēšanās” preparāti bieži satur vairākas aktīvās vielas un var paaugstināt asinsspiedienu, izraisīt miegainību vai radīt papildu slodzi aknām un kuņģim, īpaši, ja paralēli lieto citus medikamentus. Cilvēkiem ar sirds slimībām, hipertensiju, aknu vai nieru saslimšanām šādi līdzekļi jālieto piesardzīgi un pēc konsultācijas.

Vakcinācija pret gripu un COVID‑19 palīdz mazināt smagu elpceļu infekciju risku riska grupām.

Ikdienas pašaprūpe

Lai mazinātu gan saaukstēšanās, gan alerģiju ietekmi:

• bieža roku mazgāšana;
• klepojot/šķaudot – elkoņa locītavā vai salvetē;
• izvairīšanās no cieša kontakta ar slimiem cilvēkiem;
• telpu vēdināšana, optimāls mitrums;
• smēķēšanas izbeigšana un pasīvās smēķēšanas ierobežošana.

Medikamentu izvēlē:

• nelietot vairākus līdzīgas iedarbības līdzekļus vienlaikus;
• konsultēties ar ārstu vai farmaceitu, ja ir hroniskas slimības vai grūtniecība;
• nepagarināt deguna vazokonstriktoru lietošanu ilgāk par ieteikto.

Kad meklēt ārsta palīdzību

Bīstami simptomi un speciālistu konsultācija

Neatliekami jāvēršas pēc medicīniskās palīdzības, ja:

• ir pēkšņs, izteikts elpas trūkums, sēcoša elpošana, spiedoša sajūta krūtīs;
• parādās balsenes tūskas pazīmes – apgrūtināta elpošana, riešanas klepus, balss aizsmakums, sejas vai lūpu pietūkums;
• ir augsts drudzis (> 38,5–39 °C), kas saglabājas vairākas dienas un slikti reaģē uz pretdrudža līdzekļiem;
• ir stipras galvassāpes, kakla stīvums, apziņas traucējumi;
• stāvoklis strauji pasliktinās, ir spēcīgs vājums, reibonis vai samaņas zudums.

Alergologa konsultācija ieteicama, ja:

• ir aizdomas par alerģisku rinītu vai astmu;
• simptomi ir hroniski vai atkārtojas sezonāli;
• nepieciešama alergēnu noteikšana vai imūnterapijas izvērtēšana;
• bezrecepšu medikamenti nav pietiekami efektīvi.

Otorinolaringologa (LOR) konsultācija nepieciešama, ja:

• ir aizdomas par hronisku sinusītu vai deguna polipiem;
• ir biežas, grūti ārstējamas iesnas ar sejas sāpēm, spiedienu, galvassāpēm;
• ir anatomiskas īpatnības, kas traucē deguna elpošanu.

Īpašas pacientu grupas

Bērniem, grūtniecēm un cilvēkiem ar hroniskām slimībām ieteicams zemāks slieksnis ārsta apmeklējumam, jo:

• bērniem infekcijas un alerģijas var noritēt netipiski un ātri sarežģīties;
• grūtniecēm ir ierobežots droši lietojamo medikamentu klāsts;
• hronisku slimību gadījumā ir lielāks komplikāciju risks un nepieciešama rūpīga medikamentu saderības izvērtēšana.

Secinājums

Lai atšķirtu alerģiju no saaukstēšanās, noder šāds īss salīdzinājums:

• Sākums:
• alerģija – pēkšņs, saistīts ar kontaktu ar alergēnu;
• saaukstēšanās – pakāpenisks, pēc 1–3 dienu inkubācijas.

• Iesnas:
• alerģija – dzidras, ūdeņainas, ar izteiktu niezi un biežu šķaudīšanu;
• saaukstēšanās – sākumā dzidras, ātri kļūst biezas un krāsainas.

• Acu simptomi:
• alerģija – izteikta nieze, asarošana, apsārtums;
• saaukstēšanās – parasti minimāli.

• Drudzis:
• alerģija – parasti nav;
• saaukstēšanās – var būt, īpaši bērniem.

• Ilgums:
• alerģija – nedēļas līdz mēneši, kamēr ir alergēns;
• saaukstēšanās – 5–10 dienas ar pakāpenisku uzlabošanos.

• Lipīgums:
• alerģija – nav lipīga;
• saaukstēšanās – lipīga, bieži slimo vairāki ģimenes locekļi.

Mājas līdzekļus un bezrecepšu medikamentus var lietot, ja simptomi ir viegli vai vidēji smagi un nav bīstamu pazīmju. Ārsta palīdzība nepieciešama, ja simptomi saglabājas ilgāk par 10–14 dienām, atkārtojas sezonāli, ir aizdomas par astmu vai parādās smagi, strauji pasliktinošies simptomi. Savlaicīga diagnostika un pareiza ārstēšana palīdz mazināt diskomfortu un novērst nopietnākas komplikācijas.