Ko ir svarīgi zināt par ērcēm un to pārnēsātajām slimībām

Ērces ir sīki zirnekļveidīgie, kas barojas ar dzīvnieku un cilvēku asinīm. Latvijā biežāk sastopamas ir parastā jeb meža ērce (Ixodes ricinus) un taigas ērce (Ixodes persulcatus). Tās attīstās vairākās stadijās – ola, kāpurs, nimfa, pieaugusi ērce –, un katrā no šīm stadijām (izņemot olu) nepieciešama asins barība.

Ērces dod priekšroku mitrām, ēnainām vietām ar bagātīgu zemsedzi: zālieniem, krūmājiem, mežmalām, pļavām, grāvmalām un dārziem, īpaši, ja tie robežojas ar mežu. Lielākā daļa ērču gaida upuri līdz aptuveni 0,5–1 metra augstumam uz zāles stiebriem vai krūmu lapām. Ērces nelido un nelēkā – tās vienkārši pieķeras garāmgājēja apģērbam vai dzīvnieka spalvai.

Biežākās slimības, ko pārnēsā ērces

Svarīgākās ar ērču kodumiem saistītās slimības Latvijā:

• Laima slimība (Laima borelioze)

To izraisa Borrelia burgdorferi sensu lato grupas baktērijas. Slimība var izpausties ar:

• ādas bojājumu – eritēma migrans (palielinās sarkans plankums koduma vietā);
• neiroloģiskiem traucējumiem (neiroborelioze – sejas nerva paralīze, jušanas traucējumi, sāpes);
• locītavu iekaisumu (Laima artrīts);
• sirds bojājumu (kardīts, ritma traucējumi).

Neārstēta vai novēloti ārstēta Laima slimība var radīt ilgstošas nervu sistēmas, locītavu un sirds problēmas, taču savlaicīga ārstēšana būtiski samazina hronisku seku risku.

• Ērču encefalīts

Vīrusu infekcija, kas bojā centrālo nervu sistēmu. Bieži norit divfāzē:

• sākumā gripai līdzīgi simptomi (drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nespēks);
• pēc īsa uzlabojuma perioda – meningīta vai encefalīta pazīmes (stipras galvassāpes, kakla stīvums, vemšana, apziņas un kustību traucējumi).

Ne visiem pacientiem ir skaidri izteikta divfāžu gaita – pirmā fāze var būt viegla vai nepamanīta. Pret ērču encefalītu nav specifiskas pretvīrusu ārstēšanas, bet ir efektīva vakcīna.

• Citas infekcijas

Retāk sastopamas, bet iespējamas:

• anaplazmoze;
• babezioze;
• dažādas riketsiozes.

Tās var izpausties ar drudzi, nespēku, muskuļu un locītavu sāpēm, dažkārt ar asinsainas izmaiņām un hemolītisku anēmiju.

Kuri cilvēki ir īpaši pakļauti riskam

Paaugstināts risks raksturīgs:

• cilvēkiem, kas daudz uzturas dabā: mežstrādniekiem, medniekiem, lauksaimniekiem, dārzniekiem, militārpersonām;
• bērniem, kuri rotaļājas zālienā, mežā, nometnēs;
• gados vecākiem cilvēkiem un personām ar hroniskām slimībām vai novājinātu imunitāti – viņiem biežāk ir smagāka slimības gaita un komplikācijas;
• nevakcinētiem cilvēkiem, kas dzīvo vai bieži uzturas teritorijās ar augstu ērču encefalīta izplatību.

Lielākā daļa ērču nav inficētas, un ne katrs kodums izraisa saslimšanu, taču profilakse un savlaicīga rīcība būtiski samazina risku.

Kur un kad ērces ir visaktīvākās

Riska vides

Ērces visbiežāk sastopamas:

• lapu un jauktos mežos, mežmalās;
• krūmājos, aizaugušās pļavās, grāvmalās;
• takās un ceļmalās, kur pārvietojas dzīvnieki;
• dārzos un piepilsētas zālienos, īpaši, ja tie robežojas ar mežu vai krūmājiem.

Tās vispirms pieķeras apakšstilbiem, ceļiem, apakšdelmiem, pēc tam var pārvietoties uz siltākām ķermeņa vietām.

Sezona un laika apstākļu ietekme

Ērču aktivitāte Latvijā parasti sākas, kad gaisa temperatūra sasniedz apmēram +5–7 °C, un turpinās līdz vēlam rudenim. Izteikti aktivitātes maksimumi:

• pavasarī – aprīlis, maijs, jūnijs;
• rudenī – septembris, oktobris (atkarībā no laikapstākļiem).

Ērcēm īpaši labvēlīgas ir siltas, mitras dienas. Sausuma periodos tās slēpjas zemsedzē un ir mazāk aktīvas, taču risks pilnībā nepazūd.

Aktivitātes ar augstāku risku

Lielāks kontakts ar ērcēm ir:

• pārgājienos, skriešanā un orientēšanās sacensībās pa meža takām;
• ogojot, sēņojot, pļaujot zāli;
• dārzā strādājot, krūmus apgriežot, malku sagatavojot;
• piknikos un rotaļās zālienā;
• bērniem spēlējoties krūmos, slēpņos, gar mežmalu.

Profilakse pirms došanās dabā

Vakcinācija pret ērču encefalītu

Vakcinācija ir galvenais specifiskais aizsardzības līdzeklis pret ērču encefalītu. To ieteicams veikt:

• visiem, kas dzīvo vai regulāri uzturas teritorijās ar augstu ērču encefalīta izplatību;
• bērniem no 1 gada vecuma, ja tie bieži uzturas dabā;
• profesionālām riska grupām (mežstrādnieki, lauksaimnieki, militārpersonas u.c.).

Pamata shēma parasti ietver 3 devas ar noteiktiem intervāliem, pēc tam nepieciešamas balstdevas ik pēc vairākiem gadiem (atkarībā no vecuma un konkrētās vakcīnas). Pastāv arī paātrinātas shēmas, ja vakcināciju sāk vēlu pavasarī. Precīzu shēmu nosaka ārsts.

Vakcīna pasargā tikai no ērču encefalīta, nevis no Laima slimības vai citām ērču pārnēsātām infekcijām.

Repelenti un to droša lietošana

Repelenti atbaida ērces un citus kukaiņus. Biežāk lietotās aktīvās vielas:

• DEET (dietiltoluamīds);
• ikaridīns (picaridīns);
• permetrīns (apģērba impregnēšanai, nevis uz ādas).

Lietojot repelentus:

• izvēlas līdzekli ar norādi, ka tas iedarbojas arī uz ērcēm;
• uzklāj uz atklātām ādas vietām un apģērba apakšdaļām;
• ievēro lietošanas instrukciju, īpaši attiecībā uz bērniem un grūtniecēm;
• atkārto uzklāšanu pēc nepieciešamības, īpaši pēc peldes vai spēcīgas svīšanas;
• nelieto uz kairinātas ādas, brūcēm, acu un mutes tuvumā.

Bērniem jāizvēlas repelenti, kas īpaši marķēti lietošanai bērniem, stingri ievērojot vecuma ierobežojumus un lietošanas biežumu. Zīdaiņiem līdz aptuveni 2 mēnešu vecumam parasti repelentus neiesaka – priekšroka ir fiziskai aizsardzībai (apģērbs, ratiņu tīkli).

Plānošana un ekipējums

Pirms došanās dabā ir lietderīgi:

• izvēlēties maršrutus pa labi iezīmētām takām, izvairoties no biezokņiem un augstas zāles;
• sagatavot piemērotu apģērbu – garas bikses, garroku kreklu, slēgtus apavus, cepuri;
• bērniem izvēlēties gaišu apģērbu, lai ērces būtu vieglāk pamanīt;
• mājdzīvniekiem laikus uzsākt pretērču profilaksi (pēc veterinārārsta ieteikuma);
• somā ielikt smalku pinceti vai speciālu ērču izņemšanas instrumentu un dezinfekcijas līdzekli.

Kā ģērbties un uzvesties dabā

Apģērbs

Lai samazinātu ērču piekļuvi ādai, ieteicams:

• valkāt gaišas krāsas apģērbu – uz tā ērces ir vieglāk pamanīt;
• izvēlēties garas bikses un garroku kreklu;
• bikšu galus ielikt zeķēs vai zābakos;
• izmantot slēgtus apavus, nevis sandales;
• priekšroku dot apģērbam, kas cieši pieguļ ap potītēm un plaukstas locītavām.

Apģērbu var apstrādāt ar permetrīnu saturošiem līdzekļiem (tikai uz auduma, ne uz ādas), kas atbaida vai nogalina ērces.

Uzvedība dabā

Uzturoties mežā, pļavā vai dārzā:

• iet pa takas vidu, izvairoties no zāles, kas slauka gar kājām;
• nebrist caur augstu zāli un biezokņiem;
• neapsēsties tieši uz zemes vai zāles – izmantot segu vai paklājiņu;
• regulāri (ik pēc 1–2 stundām) pārbaudīt apģērbu un atklātās ādas vietas;
• bērnus pārbaudīt biežāk, jo viņi biežāk saskaras ar zāli un krūmiem.

Pēc peldes dabā vai intensīvas svīšanas repelenta aizsardzība mazinās, tāpēc nepieciešama atkārtota uzklāšana.

Mājdzīvnieku aizsardzība

Suņi un kaķi var paši saslimt ar ērču pārnēsātām slimībām un arī ienest ērces mājās. Profilakse ietver:

• regulāru pretērču līdzekļu lietošanu (pilieni skaustā, kaklasiksnas, košļājamās tabletes atbilstoši dzīvnieka svaram un vecumam);
• produktu izvēli pēc veterinārārsta ieteikuma;
• dzīvnieka apskati pēc pastaigas, īpaši galvas, kakla, ausu, padusu un cirkšņu apvidū;
• dzīvnieka guļvietas regulāru tīrīšanu.

Mājdzīvnieka aizsardzība neaizstāj cilvēku profilaksi, bet samazina ērču ievešanas risku mājoklī.

Pārbaude pēc atgriešanās un ērces noņemšana

Ķermeņa pārbaude

Pēc atgriešanās no dabas:

• novelk apģērbu pie ieejas, vēlams to izmazgāt vai izžāvēt augstā temperatūrā;
• dušā vai labi apgaismotā telpā rūpīgi pārbauda visu ķermeni;
• īpašu uzmanību pievērš:
• galvas matainajai daļai un ausu apvidum;
• kaklam un padusēm;
• krūtīm, vēderam;
• jostasvietai;
• cirkšņiem un dzimumorgānu apvidum;
• ceļu ielocēm un zonai zem ceļgaliem.

Bērnus pārbauda pieaugušais. Muguras un galvas apskatei noder spogulis vai otra cilvēka palīdzība.

Cik ilgi ērcei jābūt piesūkušai, lai inficētu

Laima slimības baktērijas parasti nonāk cilvēka organismā, ja ērce ir piesūkusies ilgāk par aptuveni 24–36 stundām. Tāpēc regulāra ādas pārbaude un ērces ātra noņemšana būtiski samazina Laima slimības risku.

Ērču encefalīta vīruss var tikt pārnests daudz ātrāk – pat dažu stundu laikā pēc piesūkšanās. Tāpēc pat savlaicīga ērces noņemšana pilnībā neizslēdz encefalīta risku, un galvenais aizsardzības līdzeklis ir vakcinācija.

Pareiza ērces noņemšana

Ja konstatē piesūkušos ērci:

1. Sagatavo smalku pinceti vai speciālu ērču izņemšanas instrumentu.
2. Satver ērci pēc iespējas tuvāk ādai, pie snuķīša, nesaspiežot vēdera daļu.
3. Lēni un vienmērīgi velk ērci taisni uz augšu, negriežot un neplēšot.
4. Pēc izņemšanas koduma vietu dezinficē ar spirta šķīdumu, hlorheksidīnu vai citu antiseptisku līdzekli.
5. Rūpīgi nomazgā rokas ar ziepēm un ūdeni.

Nav ieteicams ērci apsmērēt ar eļļu, spirtu, krēmu vai mēģināt to dedzināt, jo tas var aizkavēt ātru noņemšanu un teorētiski palielināt infekcijas risku.

Ja ērces snuķītis paliek ādā, to parasti var izņemt kā svešķermeni. Tas pats par sevi nepalielina Laima slimības risku, jo baktērijas atrodas ērces zarnu traktā un siekalu dziedzeros.

Ko darīt ar izņemtu ērci

Pēc izņemšanas ērci var:

• izmest;
• vai ievietot nelielā traukā vai plastmasas maisiņā ar mitru vates gabaliņu un uzglabāt ledusskapī, ja plānots laboratorisks izmeklējums.

Ērces testēšana nav obligāta. Jāņem vērā, ka:

• pozitīvs ērces tests (piemēram, uz Borrelia) nenozīmē, ka cilvēks noteikti saslims;
• negatīvs tests neizslēdz saslimšanas iespēju.

Svarīgāk ir atzīmēt koduma datumu un vietu uz ķermeņa un 4–6 nedēļas novērot ādu un pašsajūtu.

Antibiotikas pēc ērces koduma

Profilaktiska antibiotiku lietošana pēc katra ērces koduma parasti netiek rekomendēta. Par nepieciešamību lemt individuāli var ārsts, ņemot vērā:

• iespējamo piesūkšanās ilgumu;
• vairāku kodumu esamību;
• cilvēka imūnsistēmas stāvokli un citus riska faktorus.

Biežāk ārstēšanu uzsāk, ja parādās raksturīgi simptomi, īpaši eritēma migrans vai sistēmiski simptomi pēc koduma. Antibiotiku veidu un kursa ilgumu nosaka ārsts.

Kad jāvēršas pie ārsta

Eritēma migrans

Eritēma migrans ir tipiskākā agrīnas Laima slimības pazīme. Tā parasti:

• parādās 3–30 dienu laikā pēc ērces koduma;
• atrodas koduma vietā vai tās tuvumā;
• ir sarkans plankums, kas pakāpeniski palielinās (parasti >5 cm diametrā);
• centrā var kļūt bālāka, veidojot gredzenveida izskatu;
• parasti nav ļoti sāpīga vai stipri niez.

Neliels apsārtums un pietūkums dažu centimetru diametrā, kas parādās dažu stundu laikā pēc koduma un izzūd pāris dienās, biežāk ir lokāla alerģiska reakcija, nevis Laima slimība.

Ja parādās tipiska eritēma migrans, jāvēršas pie ģimenes ārsta. Šāds izsitums pats par sevi ir pietiekams pamats Laima slimības diagnozei un ārstēšanas uzsākšanai, un agrīnā stadijā nav jāgaida antivielu analīžu rezultāti, jo tās var būt negatīvas.

Sistēmiski simptomi pēc ērces koduma

Pēc ērces koduma uzmanība jāpievērš:

• drudzim, drebuļiem;
• stiprām galvassāpēm, kakla stīvumam;
• muskuļu un locītavu sāpēm;
• izteiktam nespēkam, nogurumam;
• sliktai dūšai, vemšanai;
• sejas vienpusējai noslīdēšanai (sejas nerva vājums);
• jušanas traucējumiem, tirpšanai, sāpēm nervu gaitā.

Šie simptomi var liecināt par Laima slimības izplatīšanos vai ērču encefalītu. Ne katrs drudzis pēc ērces koduma nozīmē nopietnu slimību, bet tas ir signāls konsultēties ar ārstu, īpaši, ja ir bijusi uzturēšanās teritorijā ar augstu ērču izplatību.

Kad nepieciešama neatliekama palīdzība

Steidzami jāvēršas neatliekamajā palīdzībā, ja:

• ir stipras galvassāpes, kakla stīvums, apziņas traucējumi;
• rodas elpošanas traucējumi, pēkšņs vājums rokās vai kājās;
• ir augsts, grūti kontrolējams drudzis ar ļoti sliktu pašsajūtu.

Lielākā daļa ērču kodumu neizraisa nopietnas slimības, tomēr mērķtiecīga profilakse, pareizs apģērbs, repelentu lietošana, regulāra ķermeņa pārbaude, savlaicīga ērces noņemšana un uzmanīga veselības stāvokļa novērošana ļauj būtiski samazināt nopietnu seku risku un droši izbaudīt vasaras atpūtu dabā.