Ievads

Ērces ir mazi, bet medicīniski nozīmīgi parazīti, kas spēj pārnēsāt vairākas nopietnas infekcijas slimības. Latvijā ērču aktivitāte ir augsta, un bērni, kuri daudz laika pavada ārā – parkos, mežos, dārzos vai rotaļu laukumos –, ir īpaši pakļauti riskam. Bērniem ērču kodumi ir bīstami ne tikai infekcijas riska dēļ, bet arī tāpēc, ka viņi paši ne vienmēr pamana piesūkušos ērci un nevar precīzi aprakstīt savas sūdzības.

Bailes no ērcēm nereti liek vecākiem ierobežot bērnu uzturēšanos dabā, samazinot fiziskās aktivitātes un kontaktu ar dabu. Pilnīga izvairīšanās no dabas nav ne reāla, ne veselīga. Mērķis ir zināt, kā mazināt risku un kā pareizi rīkoties, ja ērce tomēr piesūkusies.

Šajā rakstā aplūkots:

• kas ir ērces un kur tās sastopamas;
• kādus veselības riskus tās rada bērniem;
• kā pareizi sagatavoties došanās ārā;
• kā veikt bērna pārbaudi pēc atgriešanās mājās;
• kā rīkoties, ja ērce piesūkusies;
• kādi ir iespējamās saslimšanas simptomi un kad jādodas pie ārsta;
• kādu lomu spēlē vakcinācija pret ērču encefalītu;
• kā vecākiem un izglītības iestādēm organizēt profilaksi.

Mērķis ir sniegt praktisku, medicīniski pamatotu informāciju, kas palīdzēs vecākiem pasargāt bērnus, saglabājot iespēju droši baudīt uzturēšanos dabā.

Kas ir ērces un kur tās sastopamas

Ērces ir sīki asinssūcēji posmkāji, kas pieder zirnekļveidīgo klasei. Latvijā medicīniski nozīmīgākās ir taigas ērce (Ixodes persulcatus) un parastā ērce (Ixodes ricinus). Tās iziet vairākus attīstības posmus – kāpurs, nimfa, pieaugusi ērce –, un katrā no tiem nepieciešama asins barība, ko tās iegūst no dzīvniekiem vai cilvēkiem.

Ērces nelec un nelido; tās gaida uz zāles stiebriem, krūmiem vai zemsedzē, biežāk līdz apmēram 20–50 cm augstumā. Tās piesūcas, kad cilvēks vai dzīvnieks tām pieskaras. Ērču izplatība ir saistīta ar klimatu un dzīvnieku populācijām. Latvijā ērču aktivitātes sezona parasti ir no agrā pavasara līdz vēlam rudenim, ar maksimumu pavasarī un agrā vasarā, kā arī siltās rudens dienās.

Biežākās vides, kur sastopamas ērces:

• lapu un jauktie meži ar biezu zemsedzi;
• krūmāji, mežmalas, ceļmalas ar augstu zāli;
• neizkoptas pļavas un zālāji;
• dārzi un piemājas teritorijas ar garu zāli un krūmiem;
• pilsētu parki, īpaši mazāk koptas teritorijas un ūdenstilpju krasti.

Ērces visbiežāk piesūcas, kad bērns staigā caur augstu zāli vai krūmiem, sēž vai guļ zālē, vai rotaļājas ar dzīvniekiem, kuri var atnest ērces (suņi, kaķi). Tās nav tikai “meža problēma” – ērces var sastapt arī pilsētvidē un mājas pagalmā.

Ērču izraisītie riski bērniem

Ērces ir nozīmīgi slimību pārnēsātāji. Latvijā būtiskākās ar ērcēm saistītās slimības ir:

• Laima slimība (Laima borelioze) – izraisa Borrelia burgdorferi sensu lato grupas baktērijas;
• ērču encefalīts – vīrusu infekcija, kas bojā centrālo nervu sistēmu;
• retāk – citas ērču pārnēsātas infekcijas (piemēram, anaplazmoze, ērlihioze, babesioze).

Bērni ir īpaši jutīgi, jo viņu imūnsistēma vēl attīstās, viņi biežāk rotaļājas uz zemes un paši nepamana ērces piesūkšanos.

Iespējamās komplikācijas:

• Laima slimības gadījumā – locītavu iekaisums, neiroloģiskas komplikācijas, sirds ritma traucējumi;
• ērču encefalīta gadījumā – meningīts, encefalīts, ilgstoši neiroloģiski traucējumi (galvassāpes, koncentrēšanās grūtības, kustību traucējumi);
• vispārējas veselības pasliktināšanās, nogurums, mācību un ikdienas aktivitāšu ierobežojumi.

Īpaši riska bērnu grupas:

• mazi bērni (īpaši līdz 7 gadu vecumam);
• bērni ar hroniskām slimībām vai imūnsistēmas traucējumiem;
• bērni, kuri daudz uzturas dabā (nometnes, pārgājieni, lauku saimniecības).

Psiholoģiskie aspekti:

• vecāku trauksme var radīt pārmērīgus ierobežojumus bērna aktivitātēm;
• bērns var kļūt bailīgs no dabas un rotaļām ārā.

Labi informēti vecāki un pedagogi var līdzsvarot drošību un normālu bērna attīstību, ievērojot profilaksi, neatsakoties no uzturēšanās svaigā gaisā.

Kā sagatavoties pirms iziešanas ārā

Pirms došanās dabā vecāki var būtiski samazināt ērču piesūkšanās risku ar pareizu apģērbu, repelentu lietošanu un maršruta plānošanu.

Apģērbs un apavi

• izvēlēties gaišas krāsas drēbes – uz tām ērces vieglāk pamanīt;
• vilkt garas bikses, kuru galus ieliek zeķēs vai zābakos;
• izvēlēties garroku kreklu vai jaku ar ciešām aprocēm;
• lietot slēgtus apavus, nevis sandales vai čības;
• nodrošināt galvassegu – cepuri vai lakatu, īpaši mazākiem bērniem;
• priekšroku dot apģērbam ar gludu virsmu, uz kuras ērcei grūtāk noturēties.

Repelentu izvēle un droša lietošana bērniem

• izvēlēties repelentus, kas reģistrēti lietošanai bērniem (pārbaudīt vecuma ierobežojumus);
• aktīvās vielas var būt, piemēram, DEET, ikaridīns vai citriodiols; bērniem lieto zemākas koncentrācijas nekā pieaugušajiem;
• repelentu uzklāt uz apģērba un, ja norādīts, arī uz atklātās ādas, izvairoties no sejas, acu un mutes zonas;
• zīdaiņiem un ļoti maziem bērniem repelentu lietošana jāapspriež ar pediatru; bieži priekšroka tiek dota fiziskai aizsardzībai (apģērbs, moskītu tīkli);
• pēc atgriešanās mājās repelents jānomazgā no ādas, apģērbu ieteicams izmazgāt.

Plānošana

• izvēlēties maršrutus ar sakoptām takām, izvairoties no biezas zāles un krūmājiem;
• izvairīties no ilgstošas uzturēšanās vietās ar augstu zāli vai neizkoptām pļavām;
• bērnam, atbilstoši vecumam, izskaidrot, ka nevajadzētu sēdēt vai gulēt tieši zālē – labāk izmantot segu vai soliņu;
• ja plānota ilgstoša uzturēšanās dabā (nometnes, pārgājieni), iepriekš pārrunāt ar organizatoriem ērču profilakses pasākumus;
• līdzi turēt nelielu aptieciņu ar dezinfekcijas līdzekli un pinceti vai speciālām ērču izņemšanas kartītēm.

Drošākas vietas un aktivitātes dabā

Ne visas āra vides ir vienādi riskantas. Izvēloties drošākas vietas un aktivitātes, iespējams mazināt saskari ar ērcēm.

Drošākās zonas parkos un rotaļu laukumos:

• labi uzturēti rotaļu laukumi ar gumijas segumu, smiltīm vai šķembām;
• sakoptas parku takas ar nopļautu zāli;
• vietas, kur regulāri pļauj zāli un kopj krūmus.

Vietas, no kurām vēlams izvairīties ar bērniem:

• neizkoptas mežmalas un krūmāji;
• ceļmalas ar augstu zāli;
• garas zāles pļavas bez takām.

Aktivitātes, kas mazina saskari ar ērcēm:

• rotaļas uz rotaļu laukuma aprīkojuma;
• riteņbraukšana, skrituļošana pa cietiem segumiem;
• bumbas spēles uz laukumiem ar īsu zāli vai mākslīgo segumu;
• pikniki uz segas, kas izklāta uz nopļautas zāles vai cieta seguma.

Dārza un pagalma uzturēšana:

• regulāri pļaut zāli bērnu rotaļu zonās;
• apgriezt krūmus un samazināt biezu zemsedzi;
• izveidot skaidri iezīmētas rotaļu zonas ar smiltīm, šķembām vai citu segumu;
• cik iespējams, ierobežot savvaļas dzīvnieku piekļuvi bērnu rotaļu zonām;
• mājdzīvniekiem nodrošināt regulāru pretērču profilaksi, lai tie neienestu ērces mājās.

Pārbaude pēc atrašanās dabā un higiēna

Pēc atgriešanās no dabas ir svarīgi sistemātiski pārbaudīt bērna ķermeni. Jo ātrāk ērce tiek pamanīta un noņemta, jo mazāks ir infekcijas pārnešanas risks. Laima slimības baktērijas parasti tiek pārnestas, ja ērce ir piesūkusies vismaz 24–48 stundas, savukārt ērču encefalīta vīruss var tikt pārnests jau dažu stundu laikā.

Kā veikt pārbaudi

• pārbaudi veic labā apgaismojumā;
• īpaši rūpīgi apskatīt:
• galvas mataino daļu, aiz ausīm, matu līniju;
• kaklu, paduses, elkoņu locītavas;
• vēderu, jostasvietu, cirksni;
• ceļu locītavas, zem ceļgaliem;
• starp pirkstiem, pēdu apakšdaļu;
• vietas zem apakšveļas un zeķēm;
• mazākiem bērniem ērces bieži piesūcas galvas un kakla rajonā.

Vannas un drēbju mazgāšanas nozīme

• pēc uzturēšanās dabā ieteicams bērnu nomazgāt dušā vai vannā – tas palīdz pamanīt ērces un nomazgāt tās, kas vēl nav piesūkušās;
• drēbes, kurās bērns bijis dabā, vajadzētu:
• izkratīt ārā;
• pēc iespējas ātrāk izmazgāt;
• ja iespējams, izžāvēt augstā temperatūrā;
• apavus un somas arī vēlams pārbaudīt.

Kad un kā dokumentēt atrasto ērci

• atzīmēt datumu un aptuveno laiku, kad ērce pamanīta;
• atzīmēt vietu uz ķermeņa, kur tā piesūkusies;
• pierakstīt, vai bērnam parādās simptomi nākamo nedēļu laikā (drudzis, izsitumi, nogurums, galvassāpes).

Ērces laboratoriska pārbaude parasti nav nepieciešama un nepalīdz droši prognozēt, vai bērns saslims. Svarīgāka ir bērna klīniskā novērošana un savlaicīga vēršanās pie ārsta, ja parādās simptomi.

Rīcība, ja ērce piesūkusies

Ja tiek atrasta piesūkusies ērce, svarīgi rīkoties mierīgi un pareizi. Nepareiza ērces izņemšana var palielināt infekcijas risku vai atstāt ērces daļas ādā.

Droša ērces izņemšana

• izmantot smalku pinceti ar šauriem galiem vai speciālu ērču izņemšanas instrumentu;
• satvert ērci pēc iespējas tuvāk ādai, pie mutes aparāta;
• vilkt vienmērīgi, lēzeni uz augšu, negriežot un nespiežot ērces ķermeni;
• censties nesaspiest ērces vēderu;
• neizmantot eļļu, spirtu, krēmus, nagu laku vai citus “nosmakšanas” paņēmienus.

Ko darīt pēc izņemšanas

• koduma vietu dezinficēt ar antiseptisku līdzekli;
• rokas pēc procedūras rūpīgi nomazgāt ar ziepēm un ūdeni;
• ja ērces mutes daļas palikušas ādā un rodas izteikts lokāls iekaisums vai šaubas, jākonsultējas ar ārstu.

Antibiotikas un ērces testēšana

Rutīna antibiotiku profilakse pēc katra ērces koduma bērniem nav ieteicama. Lēmumu par antibiotiku nepieciešamību pieņem ārsts, izvērtējot ērces piesūkšanās ilgumu, iespējamo inficēšanās vietu un bērna veselības stāvokli. Ērces testēšana parasti neietekmē ārstēšanas taktiku un nav ieteicama kā ikdienas prakse.

Kad meklēt medicīnisku palīdzību pēc piesūkšanās

• ja ērce piesūkusies bērnam līdz 1 gada vecumam;
• ja ērce atrasta galvas, sejas vai dzimumorgānu rajonā;
• ja izņemšana nav izdevusies pilnībā vai rodas šaubas par tās pareizību;
• ja ērce, pēc vecāku domām, bijusi piesūkusies ilgāk par 24–36 stundām;
• ja bērns nav vakcinēts pret ērču encefalītu un ērce piesūkusies teritorijā, kur šī slimība ir izplatīta;
• ja bērnam parādās drudzis, slikta pašsajūta, izsitumi vai citi simptomi nākamo nedēļu laikā.

Normālas un satraucošas reakcijas pēc koduma

Nelielas lokālas reakcijas pēc ērces koduma ir biežas un ne vienmēr nozīmē infekciju.

Normāla lokāla reakcija:

• neliels apsārtums (līdz dažiem centimetriem diametrā) koduma vietā;
• viegls pietūkums, jutīgums vai nieze;
• parādās pirmajās dienās pēc koduma un pakāpeniski mazinās 1–3 dienu laikā.

Šāda reakcija parasti nav Laima slimības pazīme.

Kad jāuztraucas:

• apsārtums, kas palielinās un pārsniedz apmēram 5 cm diametru;
• gredzenveida izsitums ar gaišāku centru, kas parādās 3–30 dienu laikā pēc koduma;
• izteikts, strauji augošs pietūkums, stipras sāpes;
• sistēmiskas pazīmes – drudzis, nespēks, galvassāpes.

Ļoti retas, bet bīstamas ir smagas alerģiskas reakcijas:

• elpošanas grūtības;
• sejas, lūpu, mēles pietūkums;
• plaša nātrene, straujš nespēks.

Šādos gadījumos nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Slimību simptomi un kad vērsties pie ārsta

Pēc ērces piesūkšanās vecākiem jāvēro bērna pašsajūta vairākas nedēļas. Daļa infekciju var noritēt viegli vai bez simptomiem, bet citas – radīt nopietnas sekas.

Laima slimības simptomi

• raksturīgs ādas izsitums – migrējošā eritēma:
• parasti parādās 3–30 dienu laikā pēc koduma;
• sarkans plankums, kas pakāpeniski palielinās un var veidot gredzenveida formu ar gaišāku centru;
• parasti pārsniedz 5 cm diametru;
• nogurums, nespēks;
• viegls drudzis, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes.

Vēlīni simptomi:

• locītavu iekaisums (bieži ceļu locītavās);
• neiroloģiski simptomi (piemēram, sejas nerva paralīze, stipras galvassāpes);
• sirds ritma traucējumi.

Laima slimība ir ārstējama ar antibiotikām, kuras un cik ilgi lietot, nosaka ārsts.

Ērču encefalīta simptomi

Ērču encefalītam bieži ir divfāžu gaita:

• sākumā gripai līdzīgi simptomi – drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nespēks;
• pēc īsa uzlabošanās perioda var parādīties:
• augsts drudzis;
• stipras galvassāpes, kakla stīvums;
• vemšana;
• apziņas traucējumi, miegainība, krampji.

Ērču encefalītam nav specifiskas pretvīrusu ārstēšanas; terapija ir simptomātiska un notiek stacionārā.

Simptomi, kas prasa tūlītēju medicīnisku novērtējumu

• augsts drudzis (virs 38,5 °C), kas nepadodas parastajiem pretdrudža līdzekļiem;
• stipras galvassāpes, kakla stīvums;
• apziņas traucējumi, miegainība, grūtības pamodināt bērnu;
• vemšana, stipras sāpes vēderā;
• izteiktas locītavu sāpes vai pietūkums;
• parādījusies migrējošā eritēma vai citi neparasti izsitumi;
• elpošanas grūtības, izteikta nespēka sajūta.

Vakcinācija pret ērču encefalītu

Vakcinācija ir galvenais specifiskais profilakses līdzeklis pret ērču encefalītu.

• vakcīna pasargā no ērču encefalīta, bet nepasargā no Laima slimības un citām ar ērcēm pārnēsātām infekcijām;
• Latvijā ērču encefalīts ir bieži sastopams, tāpēc vakcinācija ir īpaši ieteicama bērniem, kas dzīvo vai bieži uzturas endēmiskās teritorijās;
• bērnus parasti drīkst vakcinēt no 1 gada vecuma; precīzu shēmu un preparātu izvēli nosaka ārsts;
• aizsardzībai nepieciešamas vairākas pamata devas un regulāras revakcinācijas;
• dažās pašvaldībās bērnu vakcinācija var būt apmaksāta vai līdzfinansēta – to vērts noskaidrot pie ģimenes ārsta vai pašvaldībā.

Par vakcinācijas nepieciešamību un optimālo laiku ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu vai pediatru, īpaši bērniem ar hroniskām vai imūnsistēmu ietekmējošām slimībām.

Izglītošana ģimenē un izglītības iestādēs

Efektīva ērču profilakse bērniem nav iespējama bez vecāku, pedagogu un pašu bērnu izglītošanas. Zināšanas palīdz mazināt bailes un veicina atbildīgu uzvedību dabā.

Vecāku un bērnu izglītošana:

• skaidrot bērniem, atbilstoši vecumam, kas ir ērces un kāpēc tās bīstamas;
• mācīt bērniem:
• neiet biezos krūmos un augstā zālē;
• nesēdēt tieši zālē, bet uz segas vai soliņa;
• paziņot pieaugušajam, ja pamana uz sevis kukaini vai “melnu punktiņu”;
• vecākiem regulāri atgādināt par pārbaudes un apģērba nozīmi.

Skolu un pirmsskolu prakse:

• pirms ekskursijām vai pārgājieniem informēt vecākus par plānotajām aktivitātēm un atgādināt par piemērotu apģērbu un repelentiem;
• pēc atgriešanās no dabas aicināt vecākus vakarā veikt bērna pārbaudi;
• izglītības iestāžu teritorijā regulāri pļaut zāli un ierobežot krūmus bērnu rotaļu zonās;
• rotaļu laukumus veidot ar segumu, kas mazāk piemērots ērcēm (smiltis, gumijas segums).

Secinājumi un galvenie ieteikumi

Ērces ir neatņemama mūsu dabas sastāvdaļa, un pilnībā no tām izvairīties nav iespējams. Tomēr ar pareizu profilaksi un savlaicīgu rīcību iespējams būtiski samazināt ar ērcēm saistīto slimību risku bērniem.

Galvenās darbības vecākiem:

• izvēlēties piemērotu apģērbu un apavus, dodoties dabā;
• lietot bērniem drošus repelentus, ievērojot lietošanas instrukciju;
• plānot maršrutus, dodot priekšroku sakoptām takām un rotaļu laukumiem;
• uzturēt drošu un koptu mājas pagalmu;
• pēc katras uzturēšanās dabā rūpīgi pārbaudīt bērna ķermeni;
• zināt, kā pareizi izņemt piesūkušos ērci un kad meklēt medicīnisku palīdzību;
• vērot bērna pašsajūtu vairākas nedēļas pēc ērces piesūkšanās;
• apspriest ar ārstu vakcināciju pret ērču encefalītu.

Rīcības plāns:

• ja atklāta piesūkusies ērce – mierīgi un pareizi to izņemt, dezinficēt koduma vietu, atzīmēt datumu un vietu;
• ja parādās izsitumi, drudzis vai citi satraucoši simptomi – nekavējoties vērsties pie ģimenes ārsta vai pediatra;
• ja ir aizdomas par ērču encefalītu vai smagu infekciju – nekavējoties meklēt neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Zināšanas, modrība un praktiski profilakses pasākumi ļauj bērniem droši baudīt dabu, neatsakoties no kustībām, rotaļām un svaiga gaisa.