Ievads

Liekais svars un aptaukošanās ir hroniski stāvokļi (aptaukošanās – hroniska slimība), ko raksturo pārmērīgs taukaudu uzkrājums organismā. Tas nav tikai estētisks jautājums – taukaudu daudzums, sadalījums un ar tiem saistītās hormonālās un iekaisuma izmaiņas būtiski ietekmē veselību un dzīves ilgumu. Mūsdienu medicīnā liekais svars tiek uzskatīts par nozīmīgu neatkarīgu riska faktoru vairākām hroniskām neinfekcijas slimībām.

Šī raksta mērķis ir skaidri un medicīniski pamatoti izskaidrot, kad liekais svars pārvēršas par reālu veselības apdraudējumu. Tiks aplūkots, kā tiek mērīts liekais svars, kādi ir galvenie veselības riski, kā notiek klīniskais novērtējums un kādas ir novēršanas un ārstēšanas iespējas. Ne visi cilvēki ar paaugstinātu ķermeņa masas indeksu ir vienādi apdraudēti – būtiska ir metaboliskā veselība, tauku sadalījums un citi riska faktori.

Raksts paredzēts plašākai sabiedrībai, balstīts mūsdienu klīniskajā praksē un starptautiskās vadlīnijās lietotajā pieejā. Tajā izmantoti tādi jēdzieni kā ĶMI (ķermeņa masas indekss), centrālā aptaukošanās, metaboliskais sindroms, insulīna rezistence, nealkoholiskā taukainā aknu slimība. Mērķis nav stigmatizēt cilvēkus ar lieko svaru, bet palīdzēt saprast, kad un kāpēc ir vērts savlaicīgi rīkoties, lai mazinātu saslimstības un priekšlaicīgas mirstības risku.

Aktuālums Latvijā un pasaulē

Liekais svars un aptaukošanās ir kļuvuši par globālu epidēmiju. Pasaulē pieaug gan pieaugušo, gan bērnu ar lieko svaru īpatsvars, un šī tendence novērojama arī Latvijā. Aptuveni pusei pieaugušo Latvijā ir liekais svars vai aptaukošanās, un tas nozīmē pieaugošu sirds un asinsvadu slimību, 2. tipa cukura diabēta, locītavu patoloģijas, aknu slimību un citu traucējumu slogu.

Paaugstināts ĶMI ir viens no nozīmīgākajiem novēršamajiem riska faktoriem līdzās smēķēšanai, arteriālajai hipertensijai, neveselīgam uzturam un mazkustīgam dzīvesveidam. Tas rada ievērojamu ekonomisku slogu veselības aprūpes sistēmai un pasliktina indivīda dzīves kvalitāti, darba spējas un psihisko veselību. Bērnu un pusaudžu aptaukošanās ir īpaši satraucoša, jo agrīni veidojas ateroskleroze, insulīna rezistence un paaugstināts asinsspiediens, kas vēlāk dzīvē pārvēršas smagās hroniskās slimībās.

Latvijā aktuāla ir arī reģionālā un sociālekonomiskā nevienlīdzība – cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem un izglītības līmeni biežāk novēro neveselīgus uztura paradumus, mazkustīgumu un lielāku liekā svara izplatību. Tāpēc liekais svars ir ne tikai medicīniska, bet arī sabiedrības veselības un sociālās politikas problēma.

Kā mērām lieko svaru

Ķermeņa masas indekss (ĶMI)

ĶMI ir visbiežāk izmantotais rādītājs, lai novērtētu, vai cilvēkam ir normāla ķermeņa masa, liekais svars vai aptaukošanās. To aprēķina, ķermeņa masu kilogramos dalot ar auguma garuma kvadrātu metros (kg/m²). Pieaugušajiem parasti izmanto šādas robežvērtības:

• ĶMI < 18,5 – nepietiekams svars
• ĶMI 18,5–24,9 – normāla ķermeņa masa
• ĶMI 25,0–29,9 – liekais svars
• ĶMI ≥ 30,0 – aptaukošanās (ar pakāpēm I, II, III atkarībā no augstuma)

ĶMI priekšrocība ir vienkāršība, bet tas neņem vērā ķermeņa sastāvu un tauku sadalījumu. Sportistam ar lielu muskuļu masu ĶMI var būt paaugstināts, bet veselības risks – zems, savukārt cilvēkam ar normālu ĶMI, bet izteiktu viscerālo tauku uzkrājumu risks var būt augsts.

Tāpēc ĶMI jāinterpretē kopā ar citiem rādītājiem – vidukļa apkārtmēru, laboratorijas analīzēm un klīnisko ainu. Bērniem un pusaudžiem izmanto vecumam un dzimumam pielāgotas ĶMI percentīļu tabulas.

Vidukļa apkārtmērs un centrālā aptaukošanās

Vidukļa apkārtmērs atspoguļo centrālo jeb abdominālo aptaukošanos – tauku uzkrāšanos vēdera dobumā un ap iekšējiem orgāniem. Tieši šis tauku tips ir visvairāk saistīts ar insulīna rezistenci, 2. tipa cukura diabētu, dislipidēmiju, taukainu aknu slimību un sirds un asinsvadu slimībām.

Mērījumu veic stāvus, viegli izelpojot, ar mērlenti ap vidukli aptuveni līnijā starp apakšējo ribu un gūžas kaula virsotni. Par paaugstinātu risku Eiropas populācijā parasti uzskata:

• vīriešiem: vidukļa apkārtmērs ≥ 94 cm (paaugstināts risks), ≥ 102 cm (ļoti augsts risks)
• sievietēm: vidukļa apkārtmērs ≥ 80 cm (paaugstināts risks), ≥ 88 cm (ļoti augsts risks)

Centrālā aptaukošanās var būt arī cilvēkiem ar salīdzinoši nelielu kopējo lieko svaru, un šādos gadījumos risks var būt augstāks nekā personai ar vienmērīgi sadalītiem taukiem. Tāpēc vidukļa apkārtmērs ir būtisks papildinājums ĶMI novērtējumam.

Kad liekais svars kļūst par veselības risku

ĶMI, viduklis un laiks

Veselības risks sāk pieaugt jau pie ĶMI virs 25 kg/m², taču tas nav vienāds visiem. Aptuveni:

• ĶMI 25–29,9 (liekais svars) – neliels līdz mērens saslimstības un mirstības riska pieaugums, īpaši, ja ir citi riska faktori
• ĶMI 30–34,9 (I pakāpes aptaukošanās) – būtisks kardiometabolisko slimību riska pieaugums
• ĶMI ≥ 35 (II–III pakāpes aptaukošanās) – straujš priekšlaicīgas mirstības, invaliditātes un komplikāciju pieaugums

Robežvērtības jāskata kopā ar vidukļa apkārtmēru un metabolisko profilu. Cilvēkam ar ĶMI 27, izteiktu centrālo aptaukošanos un paaugstinātu asinsspiedienu risks var būt lielāks nekā personai ar ĶMI 31, bet labu fizisko formu un labvēlīgiem laboratorijas rādītājiem. Bīstamību palielina arī tas, cik ilgi cilvēks dzīvo ar lieko svaru – ilgstoša aptaukošanās no bērnības ir riskantāka nekā īslaicīgs pieaugums pieaugušā vecumā.

Metaboliskā veselība un riska faktori

Liekais svars kļūst īpaši bīstams, ja parādās:

• insulīna rezistence, traucēta glikozes tolerance vai prediabēts
• paaugstināts asinsspiediens
• dislipidēmija (paaugstināts ZBL holesterīns un triglicerīdi, pazemināts ABL holesterīns)
• paaugstināti iekaisuma marķieri

Šo faktoru kombināciju sauc par metabolisko sindromu, kas būtiski palielina sirds un asinsvadu slimību, 2. tipa cukura diabēta un taukainas aknu slimības risku. Diviem cilvēkiem ar vienādu ĶMI risks var būt ļoti atšķirīgs atkarībā no metaboliskās veselības.

Praktiska pieeja klīniskajam novērtējumam

Klīniskajā praksē jautājums ir: “vai un cik lielā mērā liekais svars apdraud veselību?”. Novērtējums ietver:

• ĶMI un vidukļa apkārtmēra mērījumu
• asinsspiediena noteikšanu
• glikozes, HbA1c un lipīdu profila izvērtēšanu
• aknu funkcijas rādītājus, ja ir aizdomas par taukainu aknu slimību
• miega, elpošanas, locītavu sāpju, menstruālā cikla, potenciālas miega apnojas un citu simptomu izvērtēšanu

Liekais svars kļūst par skaidru veselības risku, ja:

• ir aptaukošanās (ĶMI ≥ 30), īpaši kombinācijā ar centrālo aptaukošanos
• ir liekais svars (ĶMI 25–29,9) un vismaz viens būtisks riska faktors (hipertensija, dislipidēmija, traucēta glikozes regulācija, miega apnoja, locītavu problēmas u.c.)
• ir pierādītas ar lieko svaru saistītas komplikācijas (2. tipa diabēts, koronārā sirds slimība, insults, osteoartrīts, taukaina aknu slimība u.c.)

Šādos gadījumos nepieciešama aktīva ārstēšana un regulāra uzraudzība.

Galvenie veselības riski

Sirds un asinsvadu slimības

Liekais svars, īpaši viscerālie tauki, veicina arteriālo hipertensiju, aterosklerozi un endotēlija disfunkciju. Tas palielina koronārās sirds slimības, miokarda infarkta, insulta un sirds mazspējas risku. Aptaukošanās bieži saistīta arī ar kreisā kambara hipertrofiju un ritma traucējumiem.

2. tipa cukura diabēts un metaboliskais sindroms

Aptaukošanās ir galvenais 2. tipa cukura diabēta riska faktors. Liekais tauku daudzums, īpaši vēdera rajonā, izraisa insulīna rezistenci. Laika gaitā aizkuņģa dziedzera beta šūnas izsīkst, un attīstās diabēts. Metaboliskais sindroms (centrālā aptaukošanās, paaugstināts asinsspiediens, traucēta glikozes vielmaiņa, dislipidēmija) būtiski palielina gan diabēta, gan sirds un asinsvadu slimību risku. Svara samazināšana par 5–10 % var būtiski uzlabot glikozes kontroli.

Aknu slimības

Nealkoholiskā taukainā aknu slimība ir cieši saistīta ar centrālo aptaukošanos, insulīna rezistenci un 2. tipa diabētu. Sākotnēji aknās uzkrājas tauki, bet daļai pacientu process progresē līdz iekaisumam, fibrozei, cirozei un aknu vēzim. Bieži slimība norit bez simptomiem, un pirmā pazīme ir paaugstināti aknu enzīmi vai taukainas aknas ultrasonogrāfijā. Svara samazināšana par 7–10 % var būtiski uzlabot aknu stāvokli.

Elpošanas traucējumi un miega apnoja

Tauku uzkrāšanās kakla un krūškurvja rajonā apgrūtina elpošanu. Bieži sastopama:

• obstruktīva miega apnoja – krākšana, elpas aiztures epizodes, dienas miegainība, paaugstināts asinsspiediens
• hipoventilācijas sindroms – nepietiekama plaušu ventilācija ar hroniskas elpošanas mazspējas risku

Miega apnoja būtiski palielina sirds un asinsvadu slimību un traumu risku, kā arī pasliktina dzīves kvalitāti.

Skeleta un locītavu problēmas

Papildu ķermeņa masa palielina mehānisko slodzi uz ceļiem, gurniem un mugurkaulu. Tas veicina osteoartrītu, muguras sāpes, disku trūces, pēdu deformācijas. Taukaudi izdala iekaisuma mediatorus, kas var pastiprināt locītavu iekaisumu. Samazinās kustīgums, mazinās fiziskā aktivitāte, un veidojas “apburtais loks”.

Vēža riska palielināšanās

Aptaukošanās ir saistīta ar paaugstinātu vairāku ļaundabīgo audzēju risku, tostarp krūts (pēcmenopauzes), endometrija, resnās un taisnās zarnas, aizkuņģa dziedzera, nieru, aknu un barības vada adenokarcinomas. Mehānismi ietver hronisku zemas pakāpes iekaisumu, insulīna rezistenci, izmaiņas dzimumhormonu un augšanas faktoru līmenī. Svara normalizēšana un veselīgs dzīvesveids var mazināt šo risku.

Reproduktīvā un endokrīnā veselība

Sievietēm liekais svars bieži saistīts ar polikistisko olnīcu sindromu (PCOS) – menstruāciju traucējumiem, ovulācijas trūkumu, neauglību un pastiprinātu apmatojumu, kas bieži kombinējas ar insulīna rezistenci. Palielinās arī gestācijas diabēta un hipertensijas risks grūtniecības laikā. Vīriešiem aptaukošanās var pazemināt testosterona līmeni, pasliktināt spermas kvalitāti un veicināt neauglību. Abiem dzimumiem liekais svars var pasliktināt seksuālo funkciju un pašsajūtu.

Psiholoģiskās un sociālās sekas, svara stigma

Liekais svars bieži ietekmē psihisko veselību un sociālo funkcionēšanu: zems pašvērtējums, ķermeņa tēla traucējumi, depresija, trauksme, sociāla izolācija, diskriminācija. Svara stigma – negatīvi stereotipi un attieksme pret cilvēkiem ar lieko svaru – pati par sevi ir riska faktors sliktākai veselības aprūpei, jo cilvēki biežāk izvairās no ārsta apmeklējumiem un skrīninga. Aptaukošanās ir multifaktoriāls, hronisks stāvoklis, nevis “gribas trūkums”, un komunikācijai jābūt cieņpilnai.

Novērtēšana un diagnostika

Klīniskā anamnēze un fiziskā izmeklēšana

Anamnēzē noskaidro:

• svara izmaiņu dinamiku
• uztura paradumus, fiziskās aktivitātes līmeni, miega režīmu
• hroniskas slimības (hipertensija, diabēts, dislipidēmija, vairogdziedzera slimības u.c.)
• medikamentu lietošanu (daļa zāļu veicina svara pieaugumu)
• ģimenes anamnēzi (aptaukošanās, diabēts, agrīnas sirds slimības)

Fiziskā izmeklēšana ietver ĶMI un vidukļa apkārtmēra mērīšanu, asinsspiediena noteikšanu, sirds un plaušu auskultāciju, locītavu un mugurkaula novērtēšanu, ādas izmaiņu (piemēram, acanthosis nigricans) izvērtēšanu.

Būtiskie laboratorijas rādītāji

Parasti nosaka:

• glikozes līmeni asinīs tukšā dūšā un/vai glikozes tolerances testu
• glikozilēto hemoglobīnu (HbA1c)
• lipīdu profilu (kopējais, ZBL, ABL holesterīns, triglicerīdi)
• aknu enzīmus (ALAT, ASAT, GGT)
• nieru funkcijas rādītājus
• vairogdziedzera hormonus (TSH, brīvais T4), ja ir aizdomas par hipotireozi

Atkarībā no situācijas var būt nepieciešama aknu ultrasonogrāfija, sirds izmeklējumi un citi testi. Sekundāras aptaukošanās formas jāapsver, ja ir straujš svara pieaugums bez acīmredzama iemesla vai izteiktas hormonālas pazīmes.

Bērnu un pusaudžu īpatnības

Bērniem un pusaudžiem ĶMI interpretē, izmantojot vecumam un dzimumam atbilstošas percentīļu tabulas vai Z-skorus. Agrīni jāskrīnē asinsspiediens, lipīdi un glikozes vielmaiņa, īpaši, ja ir ģimenes anamnēze vai citi riska faktori. Ārstēšanā būtiska ir ģimenes un skolas iesaiste. Bieži mērķis ir svara stabilizēšana, ļaujot bērnam “izaugt” no liekā svara, nevis straujš svara samazinājums.

Novēršana un ārstēšana

Dzīvesveida maiņa: uzturs un kustība

Pamatā jebkurai liekā svara ārstēšanai ir dzīvesveida maiņa:

• sabalansēts, kaloriju ziņā samazināts uzturs, kas bagāts ar dārzeņiem, pilngraudiem, liesām olbaltumvielām un veselīgiem taukiem
• saldināto dzērienu, pārstrādātu produktu un piesātināto tauku ierobežošana
• regulāras fiziskās aktivitātes – vismaz 150–300 minūtes mērenas intensitātes aerobo aktivitāšu nedēļā plus spēka treniņi 2–3 reizes nedēļā

Pat 5–10 % svara samazinājums var būtiski uzlabot asinsspiedienu, glikozes un lipīdu profilu, aknu stāvokli, locītavu sāpes un dzīves kvalitāti. Svarīgi ir reāli, sasniedzami mērķi un pakāpeniskas, ilgtermiņā uzturamas izmaiņas.

Uzvedības atbalsts un psiholoģiskas intervences

Daudziem cilvēkiem nepieciešams psiholoģisks atbalsts, lai mainītu ieradumus un tiktu galā ar emocionālo ēšanu, stresu un zemu motivāciju. Efektīvas ir:

• kognitīvi biheiviorālā terapija
• motivējoša intervija
• grupu nodarbības un atbalsta grupas

Tās palīdz izprast ēšanas paradumu cēloņus, attīstīt pašregulācijas prasmes un veidot stratēģijas sasniegtā svara uzturēšanai.

Farmakoterapija

Ja dzīvesveida izmaiņas vienas pašas nav pietiekamas vai ja risks ir ļoti augsts, var apsvērt medikamentozu ārstēšanu. Mūsdienās izmanto zāles, kas:

• samazina apetīti
• palēnina kuņģa iztukšošanos
• ietekmē glikozes un tauku metabolismu

Īpaši nozīmīgi ir medikamenti, kas ietekmē inkretīnu sistēmu (piemēram, GLP‑1 receptoru agonisti un kombinēti GIP/GLP‑1 agonisti). Tie var nodrošināt ievērojamu svara samazinājumu un vienlaikus uzlabot glikozes kontroli un kardiometabolisko profilu. Farmakoterapiju parasti apsver pacientiem ar ĶMI ≥ 30 vai ĶMI ≥ 27 ar ar lieko svaru saistītām blakusslimībām, ja dzīvesveida maiņa nav devusi pietiekamu efektu. Zāles jālieto ārsta uzraudzībā.

Bariatriskā (metabolā) ķirurģija

Bariatriskā ķirurģija (kuņģa apvedceļa operācija, piedurknes gastrektomija u.c.) ir visefektīvākā metode smagas aptaukošanās ilgtermiņa ārstēšanā attiecībā uz svara samazinājumu un metaboliskiem uzlabojumiem. Tā var būtiski uzlabot vai pat normalizēt 2. tipa diabētu, hipertensiju un citas komplikācijas.

Parasti šādas operācijas apsver pacientiem ar:

• ĶMI ≥ 40
• ĶMI ≥ 35 ar ar aptaukošanos saistītām smagām blakusslimībām

Pirms operācijas nepieciešama rūpīga izvērtēšana un sagatavošana, pēc tam – ilgtermiņa uzraudzība, tostarp uztura, vitamīnu un minerālvielu kontrole.

Ilgtermiņa uzraudzība un kad meklēt palīdzību

Liekais svars un aptaukošanās ir hroniski stāvokļi, tāpēc nepieciešama ilgtermiņa stratēģija un multidisciplināra komanda (ģimenes ārsts, dietologs, fizioterapeits, psihologs, speciālisti pēc vajadzības). Regulāras vizītes un rādītāju kontrole palīdz savlaicīgi pielāgot ārstēšanu.

Medicīnisku palīdzību ieteicams meklēt, ja:

• ĶMI ir ≥ 30 vai ĶMI ≥ 25 ar papildu riska faktoriem (hipertensija, paaugstināts holesterīns, traucēta glikozes vielmaiņa, miega apnoja u.c.)
• ir straujš svara pieaugums bez acīmredzama iemesla
• ir ģimenes anamnēze agrīnai sirds slimībai vai 2. tipa diabētam
• parādās ar lieko svaru saistīti simptomi – elpas trūkums, krākšana un elpas aiztures miega laikā, locītavu sāpes, menstruālā cikla traucējumi, nogurums
• ir psiholoģiskas grūtības saistībā ar svaru

Liekais svars ir ārstējams stāvoklis, un pat nelieli, bet noturīgi uzlabojumi var dot būtisku ieguvumu veselībai un dzīves kvalitātei.