Informācija, ko uzzināsi šajā rakstā

• Kāpēc vasarā kopumā svīstam vairāk.
• Kā svīšana palīdz atdzesēt ķermeni un kā to ietekmē mitrums un vējš.
• Kāpēc dažās ķermeņa vietās sviedumi var izraisīt nepatīkamu smaku.
• Kā pārkaršana un šķidruma zudums var ietekmēt pašsajūtu.
• Vienkārši un medicīniski risinājumi pastiprinātas svīšanas mazināšanai.

Kā darbojas sviedru dziedzeri

Ekrīnās un apokrīnās sviedru dziedzeri

Cilvēka ādā ir miljoniem sviedru dziedzeru, kas ir būtiska termoregulācijas un ādas aizsargfunkcijas daļa. Izšķir divus galvenos tipus: ekrīnos un apokrīnos sviedru dziedzerus.

Ekrīnie sviedru dziedzeri:

• atrodas gandrīz visā ķermeņa virsmā, īpaši daudz plaukstās, pēdās, pierē;
• izvada caurspīdīgus, ūdeņainus sviedrus, kas sastāv galvenokārt no ūdens, nātrija, hlorīdiem, kālija, neliela daudzuma urīnvielas un pienskābes;
• aktivējas simpātiskās nervu sistēmas ietekmē; šeit darbojas holīnerģiski (acetilholīnu izmantojoši) nervu gali;
• reaģē uz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, stresu vai fizisku slodzi;
• ir galvenie termoregulācijas nodrošinātāji.

Apokrīnie sviedru dziedzeri:

• koncentrējas padusēs, ap krūtsgaliem, cirkšņos, ap dzimumorgāniem;
• sāk aktīvi darboties pubertātes laikā dzimumhormonu ietekmē;
• izvada duļķainākus, olbaltumvielām un lipīdiem bagātākus sviedrus;
• paši par sevi nav izteikti smakojoši, bet baktēriju darbības rezultātā sadalās un rada raksturīgu ķermeņa aromātu.

Pastiprināta svīšana vasarā parasti ir saistīta ar ekrīno dziedzeru hiperaktivitāti, bet nepatīkama smaka biežāk rodas apokrīno dziedzeru izdalījumu un ādas mikrobiotas mijiedarbības dēļ.

Termoregulācija un homeostāze

Svīšana ir viens no galvenajiem mehānismiem, ar kura palīdzību organisms uztur stabilu iekšējo vidi. Kad ķermeņa temperatūra paaugstinās karsta laika, fiziskas slodzes vai drudža dēļ, hipotalāms aktivē simpātisko nervu sistēmu, kas stimulē sviedru dziedzerus un paplašina ādas asinsvadus.

Galvenie procesi:

• sviedri izdalās uz ādas virsmas;
• izgarojot, tie patērē siltumu no ādas, atdzesējot ķermeni;
• paplašinās ādas asinsvadi, kas uzlabo siltuma atdevi apkārtējai videi.

Efektīva termoregulācija ir atkarīga ne tikai no sviedru daudzuma, bet arī no:

• gaisa mitruma (jo sausāks gaiss, jo labāk iztvaiko sviedri);
• gaisa kustības (vējš, ventilācija);
• apģērba gaisa caurlaidības.

Ļoti karstā un mitrā vidē šie mehānismi var tikt pārslogoti, un, pat intensīvi svīstot, var attīstīties pārkaršana un dehidratācija.

Galvenie iemesli, kāpēc vasarā svīstam vairāk

Augsta gaisa temperatūra un mitrums

Vasarā ārējā temperatūra bieži tuvojas vai pārsniedz ķermeņa temperatūru. Lai novērstu pārkaršanu, organisms pastiprina ekrīno sviedru dziedzeru darbību.

Svarīgs faktors ir arī gaisa mitrums:

• pie augsta mitruma sviedri lēnāk iztvaiko;
• uz ādas veidojas sviedru plēvīte, kas rada sajūtu, ka svīstam “vairāk”, lai gan iztvaikošanas efektivitāte ir zemāka;
• organisms turpina ražot sviedrus, cenšoties panākt atdzišanu, kas var veicināt šķidruma un elektrolītu zudumu.

Karstā, mitrā laikā svīšana ir fizioloģiski nepieciešama, taču tā kļūst nepatīkamāka un pamanāmāka, palielinās arī ādas kairinājuma, sviedru izsitumu, ādas kroku iekaisuma, sēnīšu un baktēriju infekciju risks.

Fiziska slodze un aktivitāte

Fiziskas aktivitātes palielina muskuļu metabolismu, kas rada siltumu. Lai novērstu ķermeņa pārkaršanu:

• palielinās sirdsdarbības frekvence un asins plūsma uz ādu;
• aktivējas sviedru dziedzeri.

Vasarā pat mērena slodze var izraisīt intensīvāku svīšanu, jo:

• sākotnējā ķermeņa temperatūra jau ir augstāka;
• apkārtējā vide mazāk palīdz atdot siltumu.

Regulāri trenēti cilvēki bieži svīst ātrāk un vairāk, jo viņu termoregulācijas sistēma ir efektīvāka: sviedru dziedzeri aktivējas agrāk, lai novērstu pārkaršanu. Tas ir adaptācijas mehānisms, nevis slimība.

Apģērbs, materiāli un vide

Apģērba izvēle būtiski ietekmē svīšanas sajūtu un ādas mikroklimatu:

• sintētiski, gaisu necaurlaidīgi audumi kavē sviedru iztvaikošanu;
• pārāk ciešs apģērbs rada berzi un lokālu pārkaršanu padusēs, cirkšņos, zem krūtīm;
• tumšas krāsas absorbē vairāk saules starojuma, palielinot ādas temperatūru.

Vide:

• slikti vēdinātas telpas, kondicionēšanas trūkums, liels cilvēku blīvums paaugstina temperatūru un mitrumu;
• darbs karstā cehā, virtuvē, uz ielas saulē vēl vairāk slogo termoregulāciju.

Šādos apstākļos pat cilvēkiem bez hiperhidrozes var rasties sajūta, ka svīšana ir pārmērīga, lai gan tā ir fizioloģiska reakcija uz vidi.

Sistēmiskie un medicīniskie iemesli pastiprinātai svīšanai

Hiperhidroze — primārā un sekundārā

Hiperhidroze ir stāvoklis, kad svīšana ir pārmērīga, nesamērīga ar termoregulācijas vajadzībām un traucē ikdienas dzīvi.

Izšķir:

Primāro (idiopātisko) hiperhidrozi:

• parasti sākas bērnībā vai pusaudžu vecumā;
• biežāk skar paduses, plaukstas, pēdas, seju;
• svīšana parasti ir simetriska;
• nav saistīta ar citu pamatslimību;
• bieži pastiprinās stresa vai emocionālas slodzes laikā.

Sekundāro hiperhidrozi:

• ir simptoms kādai citai slimībai vai medikamentu blakusparādība;
• var būt vispārēja vai lokāla;
• bieži parādās pieaugušā vecumā un atšķiras no iepriekšējā svīšanas rakstura.

Vasarā hiperhidrozes simptomi kļūst izteiktāki, jo fizioloģiskā svīšana summējas ar jau pastiprināto dziedzeru aktivitāti.

Hormonālas svārstības un citas slimības

Hormonālie faktori būtiski ietekmē svīšanas regulāciju.

Menopauze:

• estrogēnu līmeņa svārstības ietekmē hipotalāma “termostatu”;
• raksturīgi karstuma viļņi ar intensīvu svīšanu, sevišķi naktīs.

Pubertāte:

• palielinās dzimumhormonu ietekme uz apokrīnajiem dziedzeriem;
• pastiprinās padusu un cirkšņu svīšana, kā arī ķermeņa aromāts.

Citi stāvokļi, kas var izraisīt pastiprinātu svīšanu:

• hipertireoze;
• grūtniecība;
• hipoglikēmijas epizodes cukura diabēta gadījumā;
• feohromocitoma un citas retākas endokrīnas slimības;
• akūtas un hroniskas infekcijas (piemēram, tuberkuloze, endokardīts, sepse);
• aptaukošanās, dažas onkoloģiskas slimības, autonomās nervu sistēmas traucējumi.

Medikamenti un termoregulācijas traucējumi

Pastiprināta svīšana var būt dažādu medikamentu blakusparādība, piemēram:

• daļai antidepresantu;
• daļai pretdiabēta medikamentu (hipoglikēmijas epizodes);
• hormonpreparātiem;
• daļai pretsāpju un pretdrudža līdzekļu.

Savukārt citi medikamenti samazina svīšanu un palielina pārkaršanas risku:

• antiholīnerģiskie līdzekļi;
• daļa antipsihotisko līdzekļu;
• daži antihistamīni.

Cilvēkiem, kas lieto šādus medikamentus, karstā laikā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo pārkaršana var attīstīties pat tad, ja subjektīvi “nesvīst daudz”.

Ja svīšana pēkšņi mainās, kļūst ļoti intensīva, parādās naktīs vai saistās ar citiem simptomiem (svara zudums, vājums, drudzis, sirdsklauves), nepieciešama medicīniska izmeklēšana.

Īpaši jutīgas grupas karstumā

Dažām cilvēku grupām pārkaršanas un ar svīšanu saistīto problēmu risks ir īpaši augsts.

Zīdaiņi un mazi bērni:

• termoregulācija ir mazāk efektīva;
• lielāks ķermeņa virsmas laukums attiecībā pret masu;
• ātrāk pārkarst un dehidrējas;
• nevar paši regulēt uzturēšanos saulē, apģērbu un šķidruma uzņemšanu.

Gados vecāki cilvēki:

• samazināta svīšanas spēja un ādas asinsvadu reakcijas;
• biežas blakusslimības (sirds, nieru, plaušu slimības);
• medikamenti, kas traucē termoregulāciju vai slāpju sajūtu.

Cilvēki ar hroniskām slimībām (sirds mazspēja, plaušu slimības, nieru slimības, diabēts) un tie, kas lieto vairākus medikamentus, karstā laikā jāuzrauga īpaši rūpīgi.

Kad svīšana ir bīstama — brīdinājuma signāli

Dehidratācija, siltuma izsīkums un karstuma trieka

Intensīva svīšana vasarā var novest pie dehidratācijas un ar karstumu saistītiem stāvokļiem.

Dehidratācijas pazīmes:

• pastiprinātas slāpes;
• sausa mute;
• tumšs urīns, retāka urinēšana;
• galvassāpes, reibonis, nogurums.

Ja šķidruma un elektrolītu zudums turpinās, var attīstīties:

Siltuma izsīkums:

• stiprs vājums, nespēks;
• bāla vai viegli apsārtusi, parasti mitra āda;
• slikta dūša, vemšana;
• reibonis, galvassāpes;
• pastiprināta svīšana, ķermeņa temperatūra parasti zem 40 °C.

Karstuma trieka – dzīvībai bīstams stāvoklis:

• ķermeņa temperatūra parasti ≥ 40 °C;
• karsta āda, kas var būt sausa vai tikai viegli mitra;
• apziņas traucējumi, dezorientācija, krampji;
• ātra, vāja pulss, elpas trūkums.

Tas ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu.

Citi satraucoši simptomi

Svīšana var būt nopietnāku iekšēju traucējumu signāls, īpaši, ja to pavada:

• drudzis un nakts svīšana;
• sirdsklauves, neregulāra sirdsdarbība, spiedošas sāpes krūtīs;
• asas, aukstas sviedru lēkmes kopā ar reiboni, vājumu vai apjukumu;
• straujš svara zudums, apetītes zudums, izteikts nespēks.

Šādos gadījumos svīšanu nedrīkst uztvert tikai kā “vasaras problēmu” – nepieciešama ārsta konsultācija.

Praktiski padomi, lai samazinātu svīšanu un ādas problēmas vasarā

Apģērbs, higiēna un ādas aizsardzība

Ieteikumi:

• izvēlēties gaisu caurlaidīgus, dabīgus audumus – kokvilnu, linu, viskozi, merino vilnu;
• dot priekšroku brīvam, neapspīlētam apģērbam;
• izvairīties no biezas sintētikas tiešā saskarē ar ādu;
• izvēlēties gaišas krāsas apģērbu;
• biežāk mainīt apģērbu, īpaši, ja tas kļūst mitrs.

Higiēna:

• regulāras dušas ar maigu tīrīšanas līdzekli;
• rūpīgi nosusināt ādu, īpaši krokās (paduses, cirkšņi, zem krūtīm, starp pirkstiem);
• nepieciešamības gadījumā lietot antiseptiskus mazgāšanas līdzekļus vai losjonus, ja ir izteikta ķermeņa smaka.

Ādas komplikāciju profilakse:

• krokās lietot vieglus, elpojošus pulverus vai speciālus krēmus, lai mazinātu berzi un mitrumu;
• pie apsārtuma, niezes, balganas, macerētas ādas vai nepatīkamas smakas krokās domāt par sēnīšu vai baktēriju infekciju un savlaicīgi vērsties pie ārsta.

Antiperspiranti un to drošība

Antiperspiranti:

• satur alumīnija sāļus, kas īslaicīgi sašaurina un “nosprosto” sviedru dziedzeru izvadi;
• ir efektīvāki, ja tos lieto vakarā uz sausas, nebojātas ādas, ļaujot līdzeklim iedarboties nakts laikā;
• pie izteiktas hiperhidrozes ārsts var izrakstīt augstākas koncentrācijas alumīnija sāļus.

Drošība:

• nav pārliecinošu pierādījumu, ka alumīniju saturoši antiperspiranti izraisītu krūts vēzi vai Alcheimera slimību;
• nevajadzētu uzklāt antiperspirantu uz tikko skūtas vai kairinātas ādas, lai mazinātu dermatīta risku;
• kairinājuma, niezes vai dedzināšanas gadījumā lietošanu jāsamazina vai jāizvēlas cits preparāts.

Uzturs, šķidruma uzņemšana un dzīvesveids

Šķidruma uzņemšana:

• dienā uzņemt pietiekamu daudzumu ūdens (vidēji 1,5–2,5 litri, atkarībā no ķermeņa masas, slodzes un temperatūras);
• pie intensīvas svīšanas papildus lietot elektrolītu šķīdumus vai dzērienus ar nātriju, kāliju, magniju;
• izvairīties no pārmērīgas kofeīna un alkohola lietošanas, kas var veicināt dehidratāciju un pastiprināt svīšanu.

Uzturs un režīms:

• samazināt ļoti asu, pikantu ēdienu daudzumu, kas var izraisīt garšas svīšanu;
• karstākajās dienas stundās izvairīties no ļoti karstiem dzērieniem un ēdieniem;
• priekšroku dot vieglam, sabalansētam uzturam ar pietiekamu dārzeņu un augļu daudzumu;
• fiziskās aktivitātes plānot rīta vai vakara stundās, izvairīties no intensīvas slodzes dienas vidū tiešā saulē;
• nodrošināt labu telpu ventilāciju, izmantot ventilatorus vai kondicionieri, gulēšanai izvēlēties vieglu gultasveļu no dabīgiem materiāliem.

Stresa mazināšana (elpošanas vingrinājumi, relaksācijas tehnikas, pietiekams miegs) var palīdzēt samazināt emocionāli izraisītu svīšanu.

Medicīniskas ārstēšanas iespējas pastiprinātas svīšanas gadījumā

Topiskie līdzekļi un recepšu antiperspiranti

Pirmās izvēles terapija parasti ir uz ādas lietojamie līdzekļi:

• kosmētiskie un medicīniskie antiperspiranti ar alumīnija sāļiem;
• antibakteriāli ziepju vai losjonu sastāvi, lai mazinātu nepatīkamu aromātu;
• talki vai speciāli pulveri pēdām un plaukstām, kas uzsūc mitrumu.

Pie izteiktas hiperhidrozes ārsts var nozīmēt augstākas koncentrācijas alumīnija hlorīda šķīdumus, kas lietojami noteiktu laiku un saskaņā ar ārsta norādījumiem.

Botulīna toksīna injekcijas, jonoforēze un citas procedūras

Ja topiskie līdzekļi nav pietiekami efektīvi, iespējamas minimāli invazīvas procedūras.

Botulīna toksīna injekcijas:

• injicē intradermāli padusēs, plaukstās, pēdās vai citās zonās;
• bloķē acetilholīna izdalīšanos no nervu galiem, kas stimulē sviedru dziedzerus;
• efekts parasti iestājas dažu dienu laikā un ilgst vairākus mēnešus.

Jonoforēze:

• plaukstas vai pēdas ievieto ūdenī, caur kuru tiek laista zema intensitātes elektriskā strāva;
• samazina sviedru dziedzeru aktivitāti;
• nepieciešamas vairākas procedūras sākumā, pēc tam uzturošās procedūras.

Dažās klīnikās pieejamas arī lokālas radiofrekvences vai lāzerterapijas metodes, kas mērķtiecīgi bojā sviedru dziedzerus noteiktās zonās (piemēram, padusēs).

Sistēmiskie medikamenti un ķirurģiskas iespējas

Smagākos hiperhidrozes gadījumos ārsts var apsvērt iekšķīgi lietojamus medikamentus:

• galvenokārt antiholīnerģiskus līdzekļus, kas samazina sviedru dziedzeru aktivitāti visā ķermenī;
• šiem medikamentiem ir iespējamas blaknes (sausa mute, aizcietējums, redzes izmaiņas, urīna aizture), tāpēc tie jālieto tikai ārsta uzraudzībā.

Ķirurģiskas metodes:

• lokāla sviedru dziedzeru kiretāža vai ekscīzija padusēs, lai ilgtermiņā samazinātu svīšanu;
• endoskopiskā torakālā simpatektomija smagas plaukstu hiperhidrozes gadījumā, pārraujot vai klipējot simpātiskos nervus krūškurvja rajonā; iespējama kompensatorā svīšana citās ķermeņa daļās un citas komplikācijas.

Kad vērsties pie ārsta

Pie ārsta jāvēršas, ja:

• svīšana ir pēkšņi pastiprinājusies bez redzama iemesla;
• svīšana notiek arī naktīs un traucē miegu;
• svīšana ir vienpusēja vai lokalizēta neparastās vietās;
• pievienojas drudzis, svara zudums, sirdsklauves, elpas trūkums vai citi satraucoši simptomi;
• mājas līdzekļi un kosmētiskie antiperspiranti nepalīdz un svīšana būtiski traucē ikdienas dzīvi.

Savlaicīga ārsta konsultācija palīdz noskaidrot cēloni, novērtēt ar karstumu saistīto risku un izvēlēties piemērotāko ārstēšanu.