Ko darīt tūlīt pēc dzēliena

Simptomi un stāvokļa novērtēšana

Pēc bites vai lapsenes dzēliena vispirms jānovērtē cietušā stāvoklis. Parasti rodas asas, dedzinošas sāpes dzēliena vietā, apsārtums, neliels pietūkums un siltuma sajūta. Tā ir normāla lokāla iekaisuma reakcija un vairumam cilvēku pāriet dažu stundu līdz 1–2 dienu laikā.

Uzreiz jāpievērš uzmanība iespējamām smagākas, sistēmiskas reakcijas pazīmēm:

• izsitumi pa visu ķermeni (nātrene),
• sejas, lūpu, plakstiņu vai mēles pietūkums,
• apgrūtināta elpošana, sēcoša elpa,
• spiedoša sajūta krūtīs,
• reibonis, vājums, “tumšs paliek acīs”, samaņas traucējumi,
• slikta dūša, vemšana, caureja, krampjveida sāpes vēderā.

Ja parādās kāds no šiem simptomiem, pastāv anafilakses risks, un jārīkojas nekavējoties (skat. sadaļu “Kad meklēt medicīnisku palīdzību”). Bērniem un cilvēkiem ar zināmu alerģiju smaga reakcija var attīstīties dažu minūšu laikā.

Jāpārliecinās, vai nav vairāki dzēlieni vienlaikus (piemēram, uzbrukums no pūžņa). Vairāki desmiti vai vairāk dzēlienu var būt bīstami arī cilvēkiem bez alerģijas, jo var attīstīties toksiska reakcija – spēcīgs nespēks, drudzis, galvassāpes, asinsspiediena izmaiņas, nieru vai citu orgānu bojājums.

Dzēliena noņemšana (bišu dzēliena specifika)

Bites parasti atstāj dzeloni ar indes maisiņu ādā, savukārt lapsenes un sirseņi dzeloni neatstāj un var iedzelt atkārtoti. Ja redzams melns punktiņš vai dzeloņa fragments, tas jāizņem pēc iespējas ātrāk.

Ieteicams:

• dzeloni izstumt vai “noskrāpēt” ar nagu, bankas karti vai citu plakanu priekšmetu;
• izvairīties no dzēliena satveršanas ar pinceti vai pirkstiem, spiežot indes maisiņu.

Pēc dzēliena noņemšanas vietu maigi nomazgā ar ziepēm un vēsu ūdeni. Nav nepieciešams griezt, durt vai spiest ādu dziļi – tas nepalīdz izvadīt indi un palielina traumas un infekcijas risku.

Pirmā palīdzība uz vietas

Pirmā palīdzība koncentrējas uz sāpju un pietūkuma mazināšanu un smagas alerģiskas reakcijas agrīnu atpazīšanu. Ieteicams:

• noņemt rotaslietas dzēliena tuvumā,
• uzlikt aukstu kompresi caur audumu uz 10–15 minūtēm ar pārtraukumiem,
• pacelt dzēliena vietu virs sirds līmeņa,
• izvairīties no kasīšanas un berzēšanas.

Ja nav smagas alerģijas pazīmju, parasti pietiek ar lokālu aprūpi un novērošanu 30–60 minūtes. Cilvēkiem ar iepriekšēju anafilaksi, mastocitozi, smagām sirds vai plaušu slimībām ieteicams būt īpaši piesardzīgiem un pie mazākajām sistēmiskas reakcijas pazīmēm doties uz neatliekamo palīdzību.

Ja cilvēkam iepriekš bijusi smaga reakcija uz dzēlieniem, jābūt gatavam nekavējoties lietot epinefrīna autoinjektoru un izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Kad meklēt medicīnisku palīdzību

Anafilakse — pazīmes un simptomi

Anafilakse ir dzīvībai bīstama, akūta sistēmiska alerģiska reakcija, kas parasti attīstās dažu minūšu līdz 30 minūšu laikā pēc dzēliena. Tā prasa tūlītēju neatliekamo palīdzību.

Raksturīgās pazīmes:

• elpas trūkums, sēcoša elpa, apgrūtināta ieelpa vai izelpa,
• kakla, mēles vai rīkles pietūkums, grūtības norīt, aizsmakums,
• plaši izsitumi (nātrene), nieze pa visu ķermeni, ādas apsārtums,
• reibonis, vājums, samaņas zudums,
• ātra, vāja sirdsdarbība, asinsspiediena pazemināšanās,
• slikta dūša, vemšana, caureja, krampjveida sāpes vēderā.

Anafilakses gadījumā vienīgais pirmās izvēles un dzīvību glābjošais medikaments ir epinefrīns (adrenalīns), kas jāievada pēc iespējas agrāk, tiklīdz ir pamatotas aizdomas par anafilaksi. Nedrīkst gaidīt, ka simptomi pāries paši. Antihistamīni un kortikosteroīdi ir tikai palīgterapija un nedrīkst aizstāt vai aizkavēt epinefrīna ievadīšanu.

Ja ir aizdomas par anafilaksi:

• nekavējoties izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību (113),
• nekavējoties lieto epinefrīna autoinjektoru, ja tas ir pieejams,
• nogulda cietušo uz muguras ar nedaudz paceltām kājām (ja šādā pozā nav elpošanas grūtību).

Smagas lokālas reakcijas

Dažiem cilvēkiem pēc dzēliena attīstās “lielā lokālā reakcija” – pietūkums, apsārtums un sāpes, kas izplatās vairāk nekā 10 cm diametrā un var pieaugt 24–48 stundu laikā. Šādas reakcijas parasti ir nepatīkamas, bet reti pāriet smagā sistēmiskā reakcijā.

Medicīnisks novērtējums ir īpaši ieteicams, ja:

• pietūkums ir sejas, kakla vai mutes rajonā,
• pietūkums ierobežo kustības (piemēram, ap locītavu),
• sāpes ir izteiktas vai pulsējošas,
• katru reizi pēc dzēliena lokālā reakcija kļūst arvien lielāka vai ilgstošāka.

Atkārtotas lielas lokālas reakcijas var nedaudz palielināt sistēmiskas reakcijas risku nākotnē, tāpēc par turpmāko taktiku ieteicama alergologa konsultācija, īpaši, ja ir citi riska faktori (sirds slimības, bieža saskare ar dzēlieniem).

Citi iemesli nekavējoties meklēt palīdzību

Medicīnisku palīdzību jāmeklē arī šādās situācijās:

• vairāki desmiti vai simti dzēlienu,
• dzēliens mutē, rīklē vai acī,
• cilvēkam ir sirds un asinsvadu slimības, astma, hroniskas plaušu slimības,
• grūtniecība ar sistēmiskas reakcijas pazīmēm,
• bērni līdz 2 gadu vecumam ar izteiktu pietūkumu vai neparastu uzvedību.

Jāgriežas pie ārsta arī tad, ja pēc dažām dienām dzēliena vieta kļūst arvien sāpīgāka, karsta, parādās strutas vai drudzis – tas var liecināt par infekciju.

Kā rīkoties ar alerģiju pret bišu un lapsenes dzēlieniem

Epinefrīna autoinjektora izmantošana

Cilvēkiem ar pierādītu smagu alerģiju pret bišu vai lapsenes dzēlieniem ārsts parasti izraksta epinefrīna autoinjektoru. Tas jānēsā līdzi visu laiku.

Lietošanas pamatprincipi:

• injektoru tur pie ārējās augšstilba virsmas (var injicēt caur ne pārāk biezu apģērbu),
• stingri piespiež un aktivizē mehānismu (atkarībā no modeļa),
• tur 5–10 sekundes, lai zāles pilnībā ievadītos,
• pēc injekcijas nekavējoties izsauc neatliekamo palīdzību.

Epinefrīns jāievada pēc iespējas agrāk, tiklīdz parādās pirmās sistēmiskas reakcijas pazīmes (elpas trūkums, vispārēji izsitumi, reibonis). Ja simptomi nepāriet vai pasliktinās 5–15 minūšu laikā, pēc ārsta norādījuma var būt nepieciešama otrā deva.

Daudziem pacientiem ieteicams nēsāt līdzi divus autoinjektorus. Svarīgi iepazīties ar konkrētā autoinjektora instrukciju un, ja iespējams, praktizēt ar treniņierīci. Ģimenes locekļiem, skolotājiem un kolēģiem arī jāzina, kur autoinjektors atrodas un kā to lietot.

Ārstēšana pēc anafilakses epizodes

Pēc anafilakses epizodes pacientu parasti novēro slimnīcā vismaz 4–6 stundas, smagākos gadījumos – ilgāk, jo iespējama bifāziska reakcija – simptomu atkārtota parādīšanās pēc sākotnējās uzlabošanās.

Slimnīcā var ievadīt:

• papildu epinefrīna devas,
• intravenozus šķidrumus asinsspiediena uzturēšanai,
• antihistamīna līdzekļus niezes un izsitumu mazināšanai,
• sistēmiskos kortikosteroīdus kā palīgterapiju,
• bronhodilatatorus elpošanas atvieglošanai.

Pēc izrakstīšanas pacientam jāsaņem skaidrs rīcības plāns nākamajai reizei, recepte epinefrīna autoinjektoram (bieži – diviem) un norāde par nepieciešamību konsultēties ar alergologu-imunologu. Īpaša riska grupā ir cilvēki ar sistēmisku mastocitozi vai paaugstinātu bazālo triptāzes līmeni.

Ilgtermiņa pārvaldība un alerģijas tests

Cilvēkiem, kuriem bijusi sistēmiska reakcija uz bišu vai lapsenes dzēlienu, ieteicama alergologa konsultācija. Var tikt veikti:

• ādas dūriena testi ar specifiskiem alergēniem,
• specifisko IgE antivielu noteikšana asinīs.

Pamatojoties uz rezultātiem, var piedāvāt specifisko imunoterapiju (venomu imunoterapiju) – pakāpenisku attīrītas indes alergēna devu ievadīšanu, lai mazinātu imūnsistēmas pārmērīgo reakciju. Šī terapija būtiski samazina smagas reakcijas risku nākotnē un ir īpaši ieteicama cilvēkiem ar anafilaksi vai augstu atkārtotu dzēlienu risku (biškopji, dārznieki, mežstrādnieki).

Imunoterapija parasti ilgst 3–5 gadus. Ilgtermiņa pārvaldībā ietilpst arī:

• medicīniskās brīdinājuma kartītes vai aproces nēsāšana,
• apkārtējo informēšana par alerģiju,
• regulāra autoinjektora derīguma termiņa pārbaude un nomaiņa,
• izvairīšanās no situācijām ar augstu dzēlienu risku, cik tas iespējams.

Sāpes, nieze un pietūkuma mazināšana mājas apstākļos

Aukstas kompreses un vietas pacelšana

Aukstums ir vienkāršs un efektīvs līdzeklis, lai mazinātu sāpes un tūsku. Ieteicams:

• izmantot ledus maisiņu, saldētu dārzeņu paku vai aukstu, mitru dvieli,
• nelikt ledu tieši uz ādas – vienmēr caur audumu,
• turēt 10–15 minūtes, tad 10 minūtes pārtraukums; atkārtot vairākas reizes pirmajās stundās.

Ja iespējams, dzēliena vietu tur paceltu virs sirds līmeņa, īpaši, ja dzēliens ir rokā vai kājā.

Pretsāpju un pretalerģijas medikamenti

Vieglām un vidēji izteiktām lokālām reakcijām var palīdzēt:

• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi vai paracetamols sāpju mazināšanai,
• perorālie antihistamīna līdzekļi (piemēram, cetirizīns, loratadīns) niezes un pietūkuma mazināšanai,
• lokālas antihistamīna vai vieglas kortikosteroīdu ziedes/krēmi īslaicīgai lietošanai.

Pirms jebkuru medikamentu lietošanas jāizlasa lietošanas instrukcija un jāpārliecinās, ka nav kontrindikāciju. Bērniem devas jāpielāgo vecumam un svaram; ja ir šaubas, jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu.

Mājas līdzekļi un ko nedrīkst darīt

Daži mājas līdzekļi var sniegt īslaicīgu atvieglojumu, piemēram:

• vēsas kumelīšu vai melnās tējas kompreses,
• sodas (nātrija hidrogēnkarbonāta) šķīduma uzklāšana uz ādas viegla kairinājuma mazināšanai.

Jāizvairās no potenciāli kaitīgām darbībām:

• nedrīkst griezt, durt vai “izsūkt” dzēliena vietu,
• nelietot koncentrētus etiķus, spirtu vai citas kodīgas vielas uz bojātas ādas,
• neuzklāt biezas, taukainas ziedes uz svaiga dzēliena.

Ja mājas līdzekļi nesniedz atvieglojumu vai simptomi pastiprinās, jāvēršas pie ārsta.

Īpašas situācijas un bērni

Pirmā palīdzība bērniem

Bērniem reakcijas uz dzēlieniem var būt izteiktākas, un viņi grūtāk apraksta savas sajūtas. Tūlīt pēc dzēliena:

• nomieriniet bērnu un īsi paskaidrojiet, kas notiek,
• pārbaudiet, vai nav dzēliena dzelonis, un, ja ir, to noņemiet,
• uzlieciet aukstu kompresi un novērojiet bērnu vismaz 30–60 minūtes.

Īpaši uzmanīgi jāseko elpošanai, runai, uzvedībai. Ja parādās izsitumi pa visu ķermeni, elpas trūkums, vemšana vai bērns sūdzas, ka “grūti elpot” vai “sāp kakls”, nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība un, ja pieejams, jālieto epinefrīna autoinjektors.

Skolu, bērnudārzu un aprūpes personāla rīcība

Izglītības un aprūpes iestādēm jābūt skaidram rīcības plānam dzēliena gadījumā, īpaši, ja grupā ir bērni ar zināmu alerģiju. Personālam jāzina:

• kur glabājas bērna epinefrīna autoinjektors un kā to lietot,
• kā atpazīt anafilakses pazīmes,
• kā sazināties ar neatliekamo palīdzību un vecākiem.

Jebkurš dzēliens jāreģistrē un par to jāinformē vecāki, pat ja reakcija bijusi viegla.

Ja bērnam ir zināma alerģija

Bērniem ar diagnosticētu alerģiju pret bišu vai lapsenes dzēlieniem jābūt:

• individuālam rakstiskam rīcības plānam,
• vismaz vienam, bieži – diviem epinefrīna autoinjektoriem (mājās, skolā, sporta nodarbībās),
• medicīniskai identifikācijas aprocei vai kartītei.

Bērnam jāiemāca atpazīt pirmās reakcijas pazīmes un pēc iespējas ātrāk ziņot pieaugušajiem, kā arī izvairīties no rotaļām pie pūžņiem un saldu produktu ēšanas ārā bez uzraudzības.

Komplikācijas pēc dzēliena un to pazīmes

Infekcijas pazīmes dzēliena vietā

Bišu un lapsenes dzēlieni paši par sevi nav infekciozi, taču baktērijas var iekļūt caur ādas bojājumu, īpaši, ja vieta tiek kasīta. Infekcijas (celulīta) pazīmes:

• pieaugošs apsārtums, kas izplatās ārpus sākotnējās dzēliena zonas,
• vieta kļūst karsta, sāpīga, parādās pulsējošas sāpes,
• veidojas strutu pūslīši vai kreveles ar dzeltenīgu saturu,
• paaugstināta ķermeņa temperatūra, vispārējs nespēks.

Lielas lokālas alerģiskas reakcijas parasti nav ļoti sāpīgas un nav saistītas ar drudzi vai strutām. Ja parādās izteiktas sāpes, strutas, drudzis, nepieciešama ārsta apskate; var būt vajadzīga sistēmiska antibiotiku terapija. Pašārstēšanās ar atlikušām antibiotikām nav ieteicama.

Ilgstošas vai atkārtotas lokālas reakcijas un retas komplikācijas

Dažkārt pēc dzēliena pietūkums un apsārtums saglabājas vairākas dienas vai pat nedēļu. Ja nav infekcijas pazīmju un vispārējais stāvoklis ir labs, tas var būt individuālas jutības izpausme.

Alergologa konsultācija ieteicama, ja:

• katru reizi pēc dzēliena lokālā reakcija kļūst arvien izteiktāka vai plašāka,
• parādās jauni simptomi (piemēram, izsitumi citās vietās, locītavu sāpes),
• ir bijušas sistēmiskas reakcijas.

Ļoti retos gadījumos, īpaši pēc daudziem dzēlieniem, var attīstīties toksiska reakcija ar aknu, nieru vai sirds bojājumu, hemolīzi, rabdomiolīzi vai neiroloģiskiem traucējumiem. Šādas komplikācijas ārstē slimnīcā; svarīgi laikus atpazīt smagu vispārēju stāvokļa pasliktināšanos un nekavējoties meklēt neatliekamo palīdzību.

Prevencija un profilakse

Kā samazināt dzēlienu risku ārā un mājās

Lai mazinātu saskarsmes ar bitēm un lapsenēm risku:

• pārbaudiet un, ja nepieciešams, profesionāli likvidējiet pūžņus pie mājas, bēniņos, šķūņos,
• neatstājiet atvērtus saldos dzērienus, augļus, atkritumu tvertnes ārā,
• izmantojiet atkritumu tvertnes ar cieši noslēdzamiem vākiem,
• logiem un durvīm, ja iespējams, uzstādiet insektu sietus.

Dārzā un dabā:

• izvairieties no straujiem žestiem, ja apkārt lidinās bite vai lapsene,
• necenšaties sist kukaini ar rokām vai priekšmetiem,
• uzmanieties, ejot basām kājām pa zāli, kur var būt ziedi vai krituši augļi.

Apģērbs un uzvedība, kas samazina risku

Apģērbs un uzvedība būtiski ietekmē dzēlienu risku:

• valkājiet gaišas, vienkrāsainas drēbes; spilgtas krāsas un ziedu raksti piesaista kukaiņus,
• izvēlieties apģērbu ar garām piedurknēm un biksēm, īpaši, strādājot dārzā vai mežā,
• izvairieties no spēcīgi smaržojošiem parfīmiem un matu lakām,
• piknika laikā uzmanīgi atveriet dzērienu bundžas un pudeles,
• automašīnā turiet logus aizvērtus, īpaši vietās ar daudz ziedu.

Cilvēkiem ar zināmu alerģiju jāplāno aktivitātes, ņemot vērā risku, un vienmēr jānēsā līdzi epinefrīna autoinjektors (vēlams – divi).

Ko sagaidīt pēc vizītes pie ārsta un turpmākā aprūpe

Ārstēšanas plāns un izrakstītie medikamenti

Pēc vizītes pie ārsta, atkarībā no reakcijas smaguma, var tikt nozīmēts:

• lokāls ārstēšanas plāns (aukstums, lokālas ziedes, higiēna),
• perorāli antihistamīna līdzekļi vairākas dienas,
• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi vai citi pretsāpju medikamenti,
• īss sistēmisku kortikosteroīdu kurss smagām lokālām vai sistēmiskām reakcijām,
• epinefrīna autoinjektors un detalizētas lietošanas instrukcijas, ja ir bijusi sistēmiska reakcija.

Ārsts var izsniegt arī rakstisku rīcības plānu nākamajam dzēlienam.

Uzraudzība un atveseļošanās laiks

Vairumā gadījumu vieglas lokālas reakcijas pilnībā izzūd 1–3 dienu laikā. Lielas lokālas reakcijas var saglabāties līdz nedēļai. Svarīgi:

• novērot dzēliena vietu – vai neparādās infekcijas pazīmes,
• sekot vispārējam stāvoklim – vai nav drudža, nespēka, jaunu izsitumu,
• ievērot ārsta norādījumus par medikamentu lietošanu un kontroles vizītēm.

Pēc anafilakses epizodes atveseļošanās var aizņemt vairākas dienas, un pacientam var būt nogurums, vājums vai trauksme par nākamajiem dzēlieniem. Atkārtota ārsta konsultācija nepieciešama, ja:

• simptomi nepāriet vai pastiprinās pēc 2–3 dienām,
• parādās jaunas sūdzības,
• ir bijusi sistēmiska reakcija un nepieciešama alergologa izvērtēšana un imunoterapijas plānošana,
• ir neskaidrības par epinefrīna autoinjektora lietošanu vai profilakses pasākumiem.