Informācija, ko uzzināsi šajā rakstā

• Ka ērces nelec no kokiem, bet gaida uz zāles un krūmiem un pieķeras, kad ej tām garām.
• Kur visbiežāk pārbaudīt ķermeni un bērnus pēc pastaigas, lai ātri atrastu ērci.
• Ka ērces dzīvo arī parkos, dārzos un pļavās, ne tikai dziļā mežā.
• Kādas veselības problēmas ērces var izraisīt un kāpēc svarīgi rīkoties savlaicīgi.
• Praktiskus padomus, kā pasargāt sevi un ko darīt, ja ērce piesūkusies.

Ievads

Ērces ir nelieli asinssūcēji posmkāji, kas barojas ar siltasiņu dzīvnieku un cilvēku asinīm. Mērenā klimata joslā, tostarp Latvijā, tās ir nozīmīgs infekcijas slimību pārneses avots. Ērču aktivitāte palielinās pavasarī un vasarā, kad cilvēki biežāk uzturas dabā – mežos, parkos, pļavās un dārzos.

Latvijā sastopamās ērces, īpaši Ixodes ricinus (parastā jeb suņu ērce), var pārnēsāt Laimas slimību (Laima boreliozi), ērču encefalītu, anaplasmozi, babesiozi un citas infekcijas. Daļa no tām var noritēt smagi un radīt ilgstošas veselības problēmas, ja netiek laikus atpazītas un ārstētas.

Plaši izplatīti mīti par ērcēm var radīt viltus drošības sajūtu vai nepamatotas bailes. Būtiski ir zināt, kur ērces sastopamas, kā tās uzvedas, kādas slimības pārnēsā un kā pareizi rīkoties pēc koduma, lai mazinātu nopietnu seku risku.

Biežāk sastopamie mīti par ērcēm

Ērces lec no koka

Ērces nelido, nelec un nekrīt apzināti no koku zariem. Tās parasti uzturas zemu virs zemes – zālē, krūmu apakšējās daļās, meža zemsedzē, lapu pakaišos. Biežāk tās atrodas 10–60 cm augstumā, kur viegli pieķeras garāmgājēja apģērbam vai dzīvnieka spalvai.

Ērces izmanto tā saucamo „kvesta” (questing) uzvedību – uzkāpj uz zāles stiebra vai neliela krūma, izstiepj priekškājas un gaida, līdz garām paiet potenciāls saimnieks. Sazinoties ar apģērbu vai ādu, ērce pieķeras un pēc tam lēnām pārvietojas pa ķermeni, meklējot siltu, mitru, plānas ādas zonu.

Tāpēc ērces biežāk piesūcas kājām, cirkšņiem, vēdera lejasdaļai, padusēm, kaklam un galvai (īpaši bērniem). Koncentrēšanās tikai uz galvas pārbaudi, gaidot „lēciens no koka”, var nozīmēt, ka citas biežākās piesūkšanās vietas netiek pārbaudītas pietiekami rūpīgi.

Ērces dzīvo tikai dziļos mežos un garā zālē

Ērces nav sastopamas tikai „dziļā mežā”. Tās labi jūtas arī pilsētas vidē: parkos, apstādījumos, dārzu zonās, piepilsētas pļavās, meža malās, gar takām un ceļmalām. Īpaši raksturīgas ir vietas, kur krustojas cilvēku un dzīvnieku ceļi – suņu pastaigu takas, lauku sētas, piemājas dārzi.

Ērcēm nepieciešams mitrs mikroklimats un saimniekdzīvnieki (grauzēji, putni, brieži, suņi, kaķi u. c.). Šādi apstākļi bieži ir arī komposta kaudzēs, krūmājos, lapu un zaru kaudzēs. Tāpēc ērču risks pastāv arī, ravējot dobes, pļaujot zāli vai rotaļājoties dārzā.

Īsa, saulaina un regulāri pļauta zāle būtiski samazina ērču iespējas izdzīvot, taču risks nav pilnīgi nulle. Ērces var atrasties gar zāliena malām, dzīvžogos un dekoratīvajos stādījumos, tāpēc profilaksi vērts ievērot arī ap māju.

Ja ērce nav piesūkusies ilgi vai nav redzama, nav jāuztraucas

Laimes slimības baktēriju (Borrelia burgdorferi sensu lato) pārnešanai parasti nepieciešamas vairākas stundas, biežāk – vairāk nekā 24 stundas. Tomēr drošu „bezriska” laika robežu noteikt nevar, un atsevišķos gadījumos transmisija iespējama arī agrāk.

Ērču encefalīta vīruss atrodas ērces siekalu dziedzeros, un tas var tikt pārnests jau pirmajās piesūkšanās stundās. Risks pieaug, jo ilgāk ērce ir piesūkusies, taču tas nav pilnībā novēršams pat pie ļoti ātras noņemšanas. Tāpēc galvenais ērču encefalīta profilakses veids ir vakcinācija, nevis tikai ātra ērces izņemšana.

Ne vienmēr cilvēks pamana ērci – nimfas ir ļoti mazas, ērce var nokrist pati vai tikt nejauši noberzta. Pēc uzturēšanās ērču izplatības teritorijā svarīgi novērot gan koduma vietu, gan pašsajūtu vairākas nedēļas, pat ja ērce nav redzēta.

Noliekot eļļu vai siltumu, ērci var droši „padarīt neaktīvu”

Eļļas, krēmi, spirts vai „dedzināšana” ar sērkociņu nepadara ērci droši neaktīvu. Kairinot ērci ar ķīmiskiem vai termiskiem līdzekļiem, tā var reflektori izdalīt vairāk siekalu un zarnu satura, palielinot infekcijas pārnešanas risku. Karstums var radīt arī ādas apdegumus.

Pareiza pieeja ir mehāniska ērces izņemšana ar piemērotu instrumentu pēc iespējas ātrāk, neizmantojot eļļas, krēmus vai dedzināšanu.

Vakcinācija pret ērču encefalītu aizsargā pret visām ērču pārnēsātajām slimībām

Vakcinācija pret ērču encefalītu ļoti efektīvi pasargā no ērču encefalīta vīrusa, bet nesniedz aizsardzību pret Laimas slimību, anaplasmozi, babesiozi un citām ērču pārnēsātām infekcijām. Šīm slimībām profilaktiskas vakcīnas cilvēkiem pašlaik nav pieejamas.

Arī vakcinētiem cilvēkiem jāievēro vispārējie profilakses pasākumi: piemērots apģērbs, repelenti, regulāra ķermeņa pārbaude, ātra un pareiza ērču noņemšana. Svarīgi ievērot pilnu vakcinācijas shēmu un revakcinācijas intervālus, jo nepabeigta vai sen neatjaunota vakcinācija var nesniegt pietiekamu aizsardzību.

Ko ērces patiešām pārnēsā — galvenās slimības un riski

Laimas slimība (borrelioze)

Laimas slimība ir visbiežākā ērču pārnēsātā bakteriālā infekcija Eiropā. To izraisa Borrelia burgdorferi sensu lato kompleksa baktērijas, kas atrodas ērces zarnu traktā. Infekcijas risks pieaug, ja ērce ir piesūkusies vairāk nekā 24–48 stundas, taču drošs „bezriska” laiks nav zināms.

Laimas slimība var skart:

• ādu (erythema migrans, vēlīni ādas bojājumi);
• nervu sistēmu (neiroborrelioze – sejas nerva parēze, radikulāras sāpes, jušanas traucējumi);
• locītavas (Laimas artrīts – vienas vai vairāku lielo locītavu pietūkums un sāpes);
• sirdi (vadīšanas traucējumi, piemēram, atrioventrikulāra blokāde, sirdsklauves).

Lielākā daļa pacientu pēc savlaicīgas un pilnas antibiotiku terapijas pilnībā izveseļojas. Daļai cilvēku var saglabāties nogurums, sāpes vai koncentrēšanās grūtības vairākus mēnešus – to sauc par pēc Laimas slimības sindromu. Tas nenozīmē, ka baktērijas joprojām atrodas organismā, un ilgstoša, nekontrolēta antibiotiku lietošana šādos gadījumos nav efektīva un var būt bīstama.

Ērču encefalīts

Ērču encefalīts ir vīrusu infekcija, kas skar centrālo nervu sistēmu. Slimībai bieži ir divfāžu gaita. Pirmajā fāzē parādās gripai līdzīgi simptomi – drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nespēks. Pēc īsa uzlabojuma perioda var sekot otrā fāze ar meningīta vai encefalīta pazīmēm:

• stipras galvassāpes;
• kakla stīvums;
• vemšana;
• apziņas traucējumi;
• krampji;
• kustību un koordinācijas traucējumi.

Daļai pacientu saglabājas ilgstošas neiroloģiskas sekas – parēzes, līdzsvara un atmiņas traucējumi, hronisks nogurums. Specifiskas pretvīrusu ārstēšanas nav, terapija ir simptomātiska un atbalstoša. Galvenais un efektīvākais aizsardzības veids ir vakcinācija pirms ērču sezonas.

Citas ērču pārnēsātas infekcijas

Papildus Laimas slimībai un ērču encefalītam ērces var pārnēsāt:

• Anaplasmozi – izraisa Anaplasma phagocytophilum, kas inficē neitrofilos leikocītus. Simptomi: drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes, nereti bez lokālām ādas izmaiņām.
• Babesiozi – parazitāra infekcija, kas bojā eritrocītus. Var izpausties ar drudzi, svīšanu, nogurumu, hemolītiskas anēmijas pazīmēm; smagāk norit cilvēkiem ar novājinātu imunitāti vai pēc liesas izņemšanas.
• Riketsiozes un citas retākas zoonozes – atkarīgas no reģiona un ērču sugām.

Šīs infekcijas bieži izpaužas ar nespecifiskiem simptomiem, tāpēc svarīga ir informācija par ērču kodumiem un uzturēšanos endēmiskās teritorijās.

Pazīmes un simptomi pēc ērces koduma

Vietējās reakcijas — apsārtums un nieze

Pēc ērces koduma bieži rodas neliels apsārtums, viegls pietūkums, nieze vai dedzināšana koduma vietā. Tas parasti ir alerģiska vai kairinājuma reakcija uz ērces siekalām, nevis infekcijas pazīme.

Raksturīgi:

• diametrs līdz 5 cm;
• parādās dažu stundu laikā pēc koduma;
• pakāpeniski mazinās dažu dienu laikā.

Lokālu reakciju var mazināt ar aukstām kompresēm, lokāliem antihistamīna vai viegliem kortikosteroīdu krēmiem (pēc ārsta ieteikuma) un perorāliem antihistamīna līdzekļiem niezes mazināšanai.

Erythema migrans — tipiska Laimas slimības pazīme

Erythema migrans parasti parādās 3–30 dienu laikā pēc ērces koduma (biežāk 7–14 dienās). Sākumā tas ir neliels apsārtums koduma vietā, kas:

• pakāpeniski paplašinās;
• kļūst lielāks par 5 cm diametrā;
• var iegūt gredzenveida izskatu ar gaišāku centru.

Plankums parasti nav ļoti sāpīgs, var būt viegli silts vai niezošs. Tas ir pietiekams klīnisks kritērijs Laimas slimības diagnozei, un šādā gadījumā nepieciešama antibakteriāla terapija, pat ja laboratoriskie testi vēl ir negatīvi.

Sistēmiskas pazīmes un brīdinājuma zīmes

Pēc ērces koduma vai uzturēšanās ērču izplatības teritorijā var parādīties:

• drudzis vai subfebrila temperatūra;
• galvassāpes;
• izteikts nogurums, nespēks;
• muskuļu un locītavu sāpes;
• drebuļi;
• apetītes zudums.

Ja šie simptomi saglabājas vairākas dienas, pastiprinās vai pievienojas:

• stipras galvassāpes, kas nepāriet ar parastiem pretsāpju līdzekļiem;
• kakla stīvums;
• augsts drudzis (virs 38,5 °C), īpaši ar vemšanu;
• apziņas traucējumi, dezorientācija, miegainība;
• krampji;
• sejas vai ekstremitāšu vājums, asimetrija;
• elpošanas grūtības, spiedoša sajūta krūtīs;
• izteiktas locītavu sāpes vai pietūkums;
• strauji paplašinošs ādas izsitums,

nekavējoties jāvēršas pie ārsta vai neatliekamās palīdzības. Šīs pazīmes var liecināt par ērču encefalītu, neiroborreliozi vai citu nopietnu komplikāciju.

Kā pareizi izņemt ērci

Nepieciešamie instrumenti

Mājas aptieciņā vēlams turēt:

• smalkas, šauras, taisnas pincetes vai speciālu ērču izņemšanas instrumentu;
• dezinfekcijas līdzekli (hlorheksidīns, 70 % spirts u. c.);
• vienreizlietojamos cimdus;
• tīras marles salvetes vai vates tamponus.

Pirms procedūras rokas nomazgā un, ja iespējams, uzvelk cimdus. Ādu ap ērci var viegli notīrīt ar dezinfekcijas līdzekli, bet to nelieto tieši uz ērces pirms izņemšanas.

Soli pa solim

1. Ar pinceti satver ērci pēc iespējas tuvāk ādai, pie pašas mutes daļas.
2. Velk lēzeni, vienmērīgi, perpendikulāri ādai, bez griešanas vai raustīšanas.
3. Nesaspiež ērces ķermeni, lai neizspiestu tās saturu brūcē.
4. Pārbauda, vai ērce ir izņemta vesela. Ja neliels fragments paliek ādā, tas parasti nerada būtisku infekcijas risku un var iznākt pats vai tikt izņemts kā skabarga.
5. Koduma vietu rūpīgi dezinficē, rokas nomazgā.

Ja pašam neizdodas ērci izņemt vai rodas šaubas, jāvēršas pie medicīnas speciālista.

Ko nedrīkst darīt

Ērces noņemšanas laikā nedrīkst:

• lietot eļļas, krēmus, vazelīnu, spirtu vai citus šķidrumus, lai „nosmacētu” ērci;
• dedzināt ērci ar sērkociņu, cigareti vai citu karstu priekšmetu;
• spiest, mīcīt vai sasmalcināt ērces ķermeni;
• strauji raut ar lielu spēku;
• mēģināt „izskrūvēt” ērci.

Šādas metodes palielina infekcijas pārnešanas risku un var radīt papildu ādas bojājumus.

Pēc noņemšanas

Pēc ērces noņemšanas:

• koduma vietu dezinficē, ja vajadzīgs – uzliek plāksteri;
• rokas nomazgā ar ziepēm un ūdeni;
• pieraksta koduma datumu, iespējamo vietu un aptuveno piesūkšanās ilgumu.

Ērci var ievietot cieši noslēdzamā trauciņā vai maisiņā, ja plānots laboratorisks izmeklējums, taču ērces testēšana nav obligāta un ne vienmēr maina ārstēšanas taktiku. Nākamo 30 dienu laikā jānovēro koduma vieta un pašsajūta.

Profilakse vasarā — praktiski pasākumi

Apģērbs un uzvedība dabā

Uzturoties ērču izplatības teritorijās, ieteicams:

• valkāt gaišu apģērbu, uz kura ērces vieglāk pamanīt;
• izvēlēties garās bikses, garroku kreklus, zeķes, slēgtus apavus;
• biksu galus iebāzt zeķēs vai zābakos;
• izvairīties no iešanas pa biezu zāli, krūmājiem, lapu kaudzēm – izmantot takas;
• regulāri pārbaudīt apģērbu un ķermeni uzturēšanās laikā dabā.

Pēc atgriešanās mājās:

• pārģērbties, apģērbu izkratīt vai izmazgāt;
• pārbaudīt visu ķermeni, īpaši paduses, cirkšņus, ceļu ielokus, kaklu, ausu apvidu, galvas mataino daļu;
• bērnus un mājdzīvniekus pārbaudīt īpaši rūpīgi.

Repelenti

Ērču atbaidīšanai izmanto repelentus ar DEET, ikaridīnu, citriodiolu vai permetrīnu (apģērbam). Izvēloties repelentu, ņem vērā vecumu, lietošanas vietu (āda vai apģērbs) un iedarbības ilgumu.

Lietojot repelentus:

• ievēro lietošanas instrukciju;
• neuzklāj uz kairinātas ādas vai gļotādām;
• bērniem repelentu uzklāj pieaugušais, izvairoties no sejas un plaukstām;
• pēc atgriešanās mājās repelentu nomazgā ar ziepēm un ūdeni.

Permetrīnu lieto tikai apģērba un ekipējuma apstrādei, nevis uz ādas.

Dārza un mājas apkārtnes sakārtošana

Lai mazinātu ērču klātbūtni ap mājokli, ieteicams:

• regulāri pļaut zāli, īpaši gar takām un rotaļu laukumu malām;
• izretināt krūmus un zemsedzi, samazinot mitras, ēnainas zonas;
• noņemt lapu, zaru un zāles kaudzes;
• ierobežot savvaļas dzīvnieku piekļuvi dārzam;
• rotaļu laukumus un atpūtas zonas ierīkot atstatus no meža malas un biezas veģetācijas.

Mājas mīluļu aizsardzība

Suņi un kaķi bieži ievazā ērces mājās. Lai pasargātu dzīvniekus un netieši arī cilvēkus, ieteicams:

• lietot veterinārārsta ieteiktus pretērču līdzekļus (pilieni, siksnas, tabletes, aerosoli);
• pēc pastaigām pārbaudīt dzīvnieka spalvu, īpaši galvu, kaklu, ausis, paduses, cirkšņus;
• ērces no dzīvnieka noņemt mehāniski, bez eļļām un dedzināšanas.

Daži pretērču līdzekļi dzīvniekiem ir toksiski cilvēkiem, īpaši bērniem, tāpēc jāievēro drošības norādījumi.

Kad meklēt medicīnisko palīdzību un kā notiek ārstēšana

Kad jāvēršas pie ārsta

Pēc ērces koduma ieteicams konsultēties ar ārstu, ja:

• ērci nav izdevies pilnībā izņemt;
• koduma vieta kļūst ļoti sāpīga, stipri pietūkst, parādās strutaini izdalījumi;
• parādās erythema migrans vai citi izsitumi;
• attīstās drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nogurums tuvāko nedēļu laikā;
• ir aizdomas par ērču encefalīta simptomiem;
• pacients ir bērns, grūtniece, seniors vai persona ar imūndeficītu.

Dažkārt ārsts var izvērtēt nepieciešamību pēc profilaktiskas antibakteriālas terapijas pēc augsta riska koduma. Šāda profilakse nav rutīnas pasākums Latvijā un tiek izvērtēta tikai noteiktos gadījumos pēc ārsta ieskatiem.

Diagnostika un ārstēšanas principi

Laimas slimības gadījumā erythema migrans klātbūtne parasti ir pietiekama diagnozei, un ārstēšanu var sākt bez laboratoriskiem testiem. Seroloģiskie testi agrīnā stadijā var būt negatīvi, jo antivielu veidošanās parasti aizņem 2–4 nedēļas.

Ērču encefalīta diagnostikā izmanto antivielu noteikšanu asinīs un/vai cerebrospinālajā šķidrumā, kā arī mugurkaula punkciju, lai izvērtētu iekaisuma pazīmes centrālajā nervu sistēmā. Anaplasmozes un babesiozes gadījumā var izmantot PCR un asins uztriepes mikroskopiju.

Laimas slimību ārstē ar antibiotikām (doksiciklīns, amoksicilīns, cefuroksīms u. c.). Preparāta izvēle un ārstēšanas ilgums atkarīgs no slimības stadijas, pacienta vecuma un blakusslimībām. Laimas slimību var un vajag ārstēt arī grūtniecības laikā ar drošām antibiotikām (piemēram, penicilīna grupas preparātiem).

Ērču encefalīta gadījumā ārstēšana ir simptomātiska – pretsāpju un pretdrudža līdzekļi, infūzijas terapija, neiroloģiska uzraudzība, smagos gadījumos intensīvā terapija. Rehabilitācija pēc smagas slimības formas var būt ilgstoša.

Praktiski atgādinājumi ģimenēm

• Uzturoties dabā, valkā garās bikses, garroku kreklu, slēgtus apavus, vēlams gaišās krāsās.
• Izmanto atbilstošus repelentus, īpaši bērniem un uzturoties augsta riska teritorijās.
• Izvairies no iešanas pa biezu zāli un krūmājiem, cik iespējams.
• Pēc katras uzturēšanās dabā pārbaudi visu ķermeni, bērnus un mājdzīvniekus.
• Piesūkušos ērci noņem pēc iespējas ātrāk ar pinceti vai speciālu instrumentu, neizmantojot eļļas vai dedzināšanu.
• Pieraksti koduma datumu un vietu, novēro koduma vietu un pašsajūtu vismaz 30 dienas.
• Erythema migrans, drudža vai citu simptomu gadījumā savlaicīgi vērsies pie ārsta.
• Apsver vakcināciju pret ērču encefalītu visiem ģimenes locekļiem, īpaši bērniem un cilvēkiem, kas bieži uzturas dabā.