Ievads

“Peldētāja auss” jeb akūts ārējais otīts ir ārējās dzirdes ejas ādas un zemādas audu iekaisums, kas bieži saistīts ar ūdens iekļūšanu ausī un ādas aizsargbarjeras bojājumu. Īpaši bieži tas sastopams vasarā, peldoties baseinos, ezeros un jūrā, bet var attīstīties jebkurā gadalaikā.

Stāvoklis var skart jebkuru vecumu, tomēr biežāk sastopams bērniem, pusaudžiem, aktīviem peldētājiem, ūdenssporta entuziastiem, kā arī cilvēkiem ar ādas slimībām (atopisko vai seborejisko dermatītu, psoriāzi). Sāpes, nieze, izdalījumi un dzirdes pavājinājums var būtiski traucēt ikdienu, miegu un koncentrēšanos.

Svarīga loma ir ausu higiēnas paradumiem. Cerumens (ausu vasks) veido aizsargkārtu ar skābu pH un antibakteriālām īpašībām. Pārmērīga ausu tīrīšana ar vates kociņiem vai citiem priekšmetiem bojā šo aizsargbarjeru, rada mikrotraumas un palielina infekcijas risku, īpaši kombinācijā ar biežu peldēšanos.

Kas ir peldētāja auss

Anatomija un definīcija

Ārējais auss sastāv no auss gliemeni un ārējās dzirdes ejas, kas beidzas pie bungplēvītes. Dzirdes eju klāj plāna āda ar matu folikuliem un dziedzeriem, kas izdala ausu vasku. Cerumens veido hidrofobu, nedaudz skābu slāni, kas pasargā ādu no macerācijas, mehāniskiem kairinājumiem un mikroorganismiem.

Peldētāja auss ir infekciozs ārējās dzirdes ejas iekaisums, kas visbiežāk rodas mitruma, ādas macerācijas un mikrotraumu dēļ. Tas atšķiras no vidusauss iekaisuma, kas skar telpu aiz bungplēvītes.

Atšķirība no vidusauss iekaisuma

• Lokalizācija:
• peldētāja auss – iekaisums ārējā dzirdes ejā;
• vidusauss iekaisums – iekaisums vidusausī aiz bungplēvītes.
• Sāpes:
• peldētāja auss – sāpes pastiprinās, pavelkot auss gliemeni vai spiežot uz tragus;
• vidusauss iekaisums – sāpes vairāk “dziļi ausī”, mazāk atkarīgas no pieskaršanās.
• Izdalījumi:
• peldētāja auss – bieži serozi vai strutaini izdalījumi ar nepatīkamu aromātu, apsārtusi un sašaurināta dzirdes eja;
• vidusauss iekaisums – izdalījumi parasti parādās pēc bungplēvītes plīsuma.
• Dzirdes traucējumi:
• peldētāja auss – vadīšanas tipa dzirdes pavājinājums izdalījumu vai tūskas dēļ dzirdes ejā;
• vidusauss iekaisums – dzirdes zudums saistīts ar šķidrumu vidusausī un bungplēvītes kustīguma izmaiņām.

Akūts un hronisks ārējais otīts

Akūts ārējais otīts:

• pēkšņs sākums, bieži dažu dienu laikā pēc peldēšanās vai traumas;
• izteiktas sāpes, apsārtums, pietūkums;
• ar atbilstošu ārstēšanu parasti izzūd 1–3 nedēļu laikā.

Hronisks ārējais otīts:

• simptomi saglabājas vai atkārtojas ilgāk nekā 3 mēnešus;
• bieži saistīts ar hronisku mitrumu, dermatītiem, alergēniem vai atkārtotām traumām;
• dominē pastāvīga nieze, viegli izdalījumi, ādas sabiezējums, mazāk izteiktas akūtas sāpes;
• nepieciešama ilgstoša lokāla terapija, pamatā esošo ādas slimību kontrole un kairinātāju novēršana.

Cēloņi un riska faktori

Ūdens un ādas aizsargbarjeras bojājums

Ilgstoša vai atkārtota ūdens iedarbība izraisa ādas macerāciju – āda uzbriest, kļūst mīksta, trausla un vieglāk ievainojama. Tas:

• izjauc lipīdu aizsargkārtu;
• samazina cerumena daudzumu un maina tā skābumu;
• veicina mikroplaisu veidošanos.

Šādos apstākļos pat normāla ādas mikroflora var kļūt patogēna, un neliels mehānisks kairinājums (vates kociņi, skrāpēšana) atver vārtus infekcijai.

Baktērijas un sēnītes

Biežākie baktēriju izraisītāji:

• Pseudomonas aeruginosa (īpaši saistīta ar hlorētiem baseiniem);
• Staphylococcus aureus;
• citas gramnegatīvas baktērijas un ādas mikroorganismi.

Sēnīšu izraisīts ārējais otīts (otomikoze) biežāk rodas:

• pēc ilgstošas lokālu antibiotiku lietošanas;
• karstā, mitrā klimatā;
• pacientiem ar diabētu vai imūndeficītu.

Raksturīgi patogēni ir Aspergillus un Candida sugas. Otomikozei raksturīga izteikta nieze, “krušainas” vai pelējuma līdzīgas masas dzirdes ejā, bieži mazāk izteiktas sāpes.

Riska faktori

• Peldēšanās un ūdenssports:
• bieža peldēšanās baseinos, ezeros, jūrā;
• niršana un citi ūdenssporta veidi.
• Ausu traumas un kairinājums:
• agresīva ausu tīrīšana ar vates kociņiem vai citiem priekšmetiem;
• skrāpēšana niezes dēļ;
• svešķermeņi ausī (rotaļlietas, austiņu uzgaļi).
• Ausu aizbāžņi un austiņas:
• nepareizi pielāgoti aizbāžņi, kas berzē ādu;
• ilgstoša aizbāžņu vai austiņu lietošana, kas uztur mitrumu;
• netīri, nesterili aizbāžņi.
• Ādas slimības:
• atopiskais, seborejiskais dermatīts;
• psoriāze;
• kontaktdermatīts (uz šampūniem, kosmētiku, metāliem u.c.).
• Vispārēji faktori:
• cukura diabēts;
• imūndeficīts;
• gados vecāki pacienti ar plānāku ādu.

Simptomi un diagnosticēšana

Tipiskie simptomi

• Sāpes ausī:
• asas, pulsējošas vai dedzinošas;
• pastiprinās, pavelkot auss gliemeni vai spiežot uz tragus;
• var izstarot uz žokli vai kaklu.
• Nieze:
• bieži izteikta sākumā un hroniskos gadījumos;
• izraisa vēlmi kasīt ausi, kas pastiprina bojājumu.
• Izdalījumi no auss:
• caurspīdīgi, serozi, strutaini vai ar nepatīkamu smaku;
• var būt biezāki, ar zvīņām vai sēnīšu pavedieniem.
• Dzirdes izmaiņas:
• sajūta, ka auss ir “aizlikta”;
• vadīšanas tipa dzirdes pavājinājums tūskas vai izdalījumu dēļ.
• Pietūkums un apsārtums:
• apsārtusi, pietūkusi ārējā dzirdes eja;
• smagākos gadījumos – pietūkums ap auss gliemeni.
• Vispārējas pazīmes:
• viegls drudzis;
• nespēks smagākas infekcijas gadījumā.

Bērniem bieži novēro aizkaitināmību, miega traucējumus, atteikšanos pieskarties ausij vai peldēties.

Atšķirība no vienkāršas “ūdens sajūtas ausī”

Pēc peldes īslaicīga “aizlikuma” sajūta bez sāpēm un izdalījumiem parasti saistīta ar ūdeni, kas iestrēdzis dzirdes ejā, nevis ar iekaisumu. Šādā gadījumā:

• nav izteiktu sāpju vai strutainu izdalījumu;
• nav izteikta apsārtuma.

Ūdens iztecēšanu var veicināt, noliecot galvu uz sāniem, viegli palēkājot uz vienas kājas vai izmantojot fēnu vēsā režīmā no attāluma (ap 30 cm). Nedrīkst izmantot vates kociņus vai citus priekšmetus.

Klīniskā izmeklēšana

Diagnoze balstās uz:

• Anamnēzi:
• nesenu peldēšanos, niršanu, baseinu apmeklējumu;
• ausu tīrīšanas paradumiem;
• ādas slimībām, diabētu, imūnsistēmas traucējumiem;
• iepriekšējām līdzīgām epizodēm.
• Fizikālu izmeklēšanu:
• sāpes, spiežot uz tragus vai pavelkot auss gliemeni;
• ādas stāvokli ap ausi, pietūkušus limfmezglus pie auss un kakla sānos.
• Otoskopiju:
• sašaurināta, apsārtusi, macerēta dzirdes eja;
• izdalījumi, zvīņas, sēnīšu pavedieni;
• bungplēvītes novērtēšana, ja iespējams, lai izslēgtu vidusauss iekaisumu vai perforāciju.

Papildu izmeklējumi

Parasti pietiek ar klīnisku izvērtējumu. Papildu izmeklējumi nepieciešami, ja:

• simptomi neuzlabojas 48–72 stundu laikā pēc terapijas sākšanas;
• ir aizdomas par sēnīšu infekciju vai rezistentām baktērijām;
• pacients ir ar smagu imūndeficītu vai nekontrolētu diabētu;
• ir aizdomas par ļaundabīgu (nekrotizējošu) ārējo otītu.

Šādos gadījumos var veikt izdalījumu mikrobioloģisku izmeklēšanu, audiometriju vai attēldiagnostiku, ja ir aizdomas par infekcijas izplatīšanos uz kauliem vai galvaskausa pamatni.

Ļaundabīgais (nekrotizējošais) ārējais otīts

Ļaundabīgais ārējais otīts nav audzējs, bet smaga, dzīvību apdraudoša Pseudomonas infekcija, kas sākas ārējā dzirdes ejā un izplatās uz apkārtējiem mīkstajiem audiem un galvaskausa pamatni. Tipiski pacienti ir gados veci cilvēki ar cukura diabētu vai smagu imūndeficītu.

Raksturīgas pazīmes:

• ļoti stipras, progresējošas sāpes ausī, bieži naktīs;
• izteikti izdalījumi no auss;
• pietūkums ap ausi, iespējamas sejas nerva bojājuma pazīmes (sejas muskuļu vājums);
• drudzis, izteikts nespēks.

Nepieciešama neatliekama LOR ārsta un bieži stacionāra ārstēšana ar ilgstošām sistēmiskām antibiotikām un, ja vajag, ķirurģisku iejaukšanos.

Ārstēšana

Pamatprincipi

• novērst mitrumu un mehānisku kairinājumu;
• mazināt sāpes un iekaisumu;
• kontrolēt infekciju ar lokāliem līdzekļiem;
• novērst komplikācijas un recidīvus.

Ārstēšanas laikā jāizvairās no ūdens iekļūšanas ausī un ausu tīrīšanas ar kociņiem vai citiem priekšmetiem.

Lokāla terapija

Lokālie ausu pilieni ir pamatmetode akūta ārējā otīta ārstēšanā.

• Antibakteriālie pilieni:
• fluorhinoloni (piemēram, ciprofloksacīns);
• aminoglikozīdi (piemēram, neomicīns) – jāuzmanās, ja ir bungplēvītes perforācijas risks, jo daļa šo līdzekļu var būt ototoksiski.
• Kombinētie pilieni ar steroīdu:
• antibiotika + kortikosteroīds (piemēram, deksametazons);
• mazina tūsku, niezi un sāpes.
• Pretsēnīšu pilieni (otomikozes gadījumā):
• klotrimazols, mikonazols vai citi azola grupas līdzekļi.

Lokāla terapija parasti tiek lietota 7–10 dienas vai pēc ārsta norādījuma.

Sistēmiskas antibiotikas un pretsāpju līdzekļi

Sistēmiskas antibiotikas parasti nav nepieciešamas nekomplicētā peldētāja ausī. Tās lieto, ja:

• iekaisums izplatās ārpus dzirdes ejas (celulīts, abscess);
• ir augsts drudzis, izteikts nespēks;
• ir aizdomas par ļaundabīgu ārējo otītu;
• pacients ir ar smagu imūndeficītu vai nekontrolētu diabētu.

Pretsāpju līdzekļi:

• paracetamols;
• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ibuprofēns, naproksēns), ja nav kontrindikāciju. Bērniem devas jāpielāgo pēc svara.

Procedūras

• Dzirdes ejas attīrīšana:
• LOR ārsts uzmanīgi iztīra dzirdes eju no izdalījumiem un cerumena;
• izmanto sūkšanu, mikroinstrumentus vai maigu skalošanu, ja bungplēvīte ir neskarta;
• tas uzlabo pilienu efektivitāti.
• Ausu tamponāde (viks):
• ja dzirdes eja ir ļoti sašaurināta, ievieto speciālu viku, kas samitrināta ar medikamentu;
• viku parasti maina ik pēc 24–48 stundām.

Mājas aprūpe un atveseļošanās

Sāpju un simptomu mazināšana

• pretsāpju līdzekļu lietošana atbilstošās devās, īpaši pirmajās dienās;
• silta (ne karsta) mitra drāna uz auss apvidus 10–15 minūtes vairākas reizes dienā;
• gulēšana uz pretējā sāna, lai samazinātu spiedienu uz skarto ausi;
• izvairīšanās no peldēšanās un niršanas līdz pilnīgai izveseļošanai.

Tautas līdzekļus (eļļas, spirtu, ķiplokus u.c.) nedrīkst ievadīt ausī bez ārsta norādījuma, jo tie var pastiprināt kairinājumu vai radīt bojājumu.

Pilienu lietošana un drošība

• pilienu pudelei pirms lietošanas jāļauj sasilt plaukstā līdz ķermeņa temperatūrai;
• pacients guļ uz pretējā sāna, iepilina pilienus, pēc tam 5–10 minūtes paliek šajā pozā;
• jāievēro ārsta noteiktais biežums un kursa ilgums, nepārtraukt terapiju priekšlaicīgi.

Nekādus pilienus (tai skaitā etiķskābes šķīdumus vai tautas līdzekļus) nedrīkst lietot, ja:

• ir zināma vai iespējama bungplēvītes perforācija;
• ausī ir ventilācijas caurulīte (šunts);
• nesen veikta ausu operācija;
• pēc pilienu iepilināšanas rodas asas, stipras sāpes.

Šādos gadījumos obligāti jākonsultējas ar LOR ārstu.

Atveseļošanās laiks un lidošana

Vieglos gadījumos simptomi sāk mazināties 24–48 stundu laikā pēc terapijas uzsākšanas, pilnīga atveseļošanās parasti notiek 7–10 dienu laikā, smagākos gadījumos – līdz 2–3 nedēļām.

Lidošana ar lidmašīnu akūta ārējā otīta laikā nav absolūti aizliegta, taču spiediena maiņas un vienlaicīga vidusauss patoloģija var pastiprināt sāpes. Pirms plānota lidojuma ar izteiktiem ausu simptomiem ieteicams konsultēties ar ārstu.

Peldēšanos ieteicams atsākt tikai pēc pilnīgas simptomu izzušanas un ārsta apstiprinājuma, īpaši, ja bijis smags iekaisums vai komplikācijas.

Profilakse un praktiski padomi

Ausu higiēna un peldēšanās paradumi

• netīrīt dzirdes eju ar vates kociņiem – cerumens parasti izdalās pats;
• tīrīt tikai auss gliemeni un ārējo daļu ar dvieli;
• pēc peldes:
• noliekt galvu uz katru pusi, lai ūdens iztecētu;
• maigi nosusināt ausis ar dvieli, neberzējot agresīvi.

No peldēšanās ieteicams izvairīties:

• akūta ausu iekaisuma laikā;
• ja ir stipras sāpes vai strutaini izdalījumi;
• ja ir zināma bungplēvītes perforācija, izņemot gadījumus, kad LOR ārsts individuāli atļāvis peldēties ar speciāliem aizsarglīdzekļiem.

Aizsarglīdzekļi un profilaktiski pilieni

• Peldēšanai paredzēti ausu aizbāžņi:
• labi pieguļ, neberzē ādu;
• ieteicami cilvēkiem ar atkārtotām peldētāja auss epizodēm;
• regulāri jāmazgā un jāžāvē.
• peldcepures un individuāli pielāgoti ausu ieliktņi var mazināt ūdens iekļūšanu ausī;
• profilaktiski skābi šķīdumi (piemēram, ar etiķskābi) pēc peldes palīdz atjaunot skābu vidi dzirdes ejā, taču:
• tos nedrīkst lietot, ja ir perforēta bungplēvīte vai nav pārliecības par tās neskartību;
• konkrētu preparātu un lietošanas shēmu nosaka ārsts.

Pacientiem ar biežiem recidīviem jāizvērtē un jāārstē pamatā esošās ādas slimības sadarbībā ar dermatologu, jāierobežo ilgstoša lokālu antibiotiku lietošana un jāievēro stingra ausu higiēna.

Kad vērsties pie ārsta un brīdinājuma pazīmes

Pie ārsta jāvēršas, ja:

• sāpes ausī ir stipras, pulsējošas vai neuzlabojas 24–48 stundu laikā;
• parādās strutaini vai asiņaini izdalījumi;
• ir izteikts dzirdes zudums vai sajūta, ka auss ir pilnībā “aizlikta”;
• ir drudzis, nespēks, galvassāpes;
• ir pietūkums ap auss gliemeni, apsārtums, sāpes žokļa vai kakla kustību laikā;
• simptomi atkārtojas bieži vai saglabājas ilgāk par 1–2 nedēļām.

Steidzama medicīniskā palīdzība nepieciešama, ja:

• parādās sejas muskulatūras vājums vai asimetrija;
• ir augsts drudzis, stipras galvassāpes, kakla stīvums;
• sāpes ir ļoti intensīvas un progresē, īpaši diabēta vai imūndeficīta pacientiem;
• novērojams izteikts pietūkums ap ausi, kas izplatās uz kaklu vai seju.

Savlaicīga simptomu atpazīšana, pareiza ausu higiēna, ūdens un mehānisku kairinājumu ierobežošana, kā arī ārsta nozīmēta lokāla terapija vairumā gadījumu nodrošina pilnīgu izveseļošanos un palīdz izvairīties no hroniskām problēmām.