Informācija, ko uzzināsi šajā rakstā

• Kāpēc ērču drošība ir svarīga ikvienam, kas pavada laiku dabā.
• Kur visbiežāk sastopamas ērces un kādos apstākļos tās ir aktīvākās.
• Kā ar apģērbu, repelentiem un uzvedību mazināt ērču koduma risku.
• Kā pareizi pārbaudīt ķermeni un droši noņemt ērci.
• Kādas pazīmes un termiņi jāvēro pēc koduma un kad jāvēršas pie ārsta.
• Kādu lomu spēlē vakcinācija pret ērču encefalītu un ilgtermiņa profilakse.

Kāpēc svarīga ir ērču riska mazināšana

Ērces ir mazi, asinssūcoši zirnekļveidīgie, kas barojas ar siltasiņu dzīvnieku un cilvēka asinīm. Barošanās laikā ar siekalām tās var pārnēsāt baktērijas, vīrusus un retāk arī parazītus. Ērces nelec un nelido – tās gaida uz zāles stiebriem, krūmiem vai zemsedzē un pieķeras, kad cilvēks vai dzīvnieks pieskaras augam.

Latvijā ir salīdzinoši augsta ērču pārnēsātu slimību sastopamība, īpaši ērču encefalīts (TBE) un Laima slimība (Lyme borelioze). Vasarā risks pieaug, jo ērces ir aktīvākas un cilvēki biežāk uzturas dabā – pārgājienos, pie ūdeņiem, dārzos un laukos.

Konsekventa ērču riska mazināšana un profilakses pasākumu ievērošana ir būtiska ikvienam: bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar hroniskām slimībām un imūnsupresiju, bet arī pilnīgi veseliem pieaugušajiem. Rūpīga profilakse, pareiza ērces noņemšana un brīdinājuma simptomu atpazīšana būtiski samazina nopietnu seku risku.

Šīs izmaiņas atspoguļo to, ka pilnīga "drošība" pret ērcēm dabā nav garantējama, taču ar pareizu rīcību un profilaksi risku var ievērojami samazināt.

Ērces un riski dabā

Kur visbiežāk sastopamas ērces

Ērces visbiežāk sastopamas vietās ar bagātīgu veģetāciju un mitrumu:

• lapu koku un jauktos mežos;
• krūmājos un mežmalās;
• augstā zālē, pļavās un neappļautās teritorijās;
• parkos, dārzos, mazdārziņos;
• pie ūdenstilpju krastiem ar biezu veģetāciju.

Tās parasti atrodas līdz aptuveni 1–1,5 m augstumam no zemes, īpaši vietās, kur uzturas grauzēji, putni un citi dzīvnieki. Arī pilsētvidē – skvēros, bērnu rotaļu laukumu tuvumā, suņu pastaigu takās – ērces nav retums.

Bīstamākās slimības, ko pārnēsā ērces

Latvijā medicīniski nozīmīgākās ērču pārnēsātās slimības ir:

• Laima slimība (Lyme borelioze) – izraisa baktērijas Borrelia burgdorferi sensu lato. Raksturīga ir migrējoša eritēma (pakāpeniski paplašinošs sarkans ādas plankums) un gripai līdzīgi simptomi, bet vēlīnās stadijās – neiroloģiskas, locītavu un sirds komplikācijas. Ne visiem pacientiem eritēma parādās vai tiek pamanīta.
• Ērču encefalīts (TBE) – vīrusu infekcija, kas bojā centrālo nervu sistēmu. Bieži norit divfāžu formā: sākumā gripai līdzīgi simptomi, pēc īslaicīga uzlabojuma – meningīta vai encefalīta pazīmes ar stiprām galvassāpēm, kakla stīvumu, neiroloģiskiem traucējumiem. Iespējamas paliekošas sekas.

Retāk iespējamas arī citas infekcijas (piemēram, anaplazmoze, babezioze). Viena ērce var pārnēsāt vairākus patogēnus, tāpēc iespējama vienlaicīga inficēšanās ar vairākām slimībām.

Sezonālums un diennakts aktivitāte

Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti sākas agrā pavasarī (marts–aprīlis) un turpinās līdz vēlam rudenim (oktobris–novembris), atkarībā no laikapstākļiem. Maksimālā aktivitāte bieži ir:

• pavasarī (aprīlis–jūnijs);
• rudenī (septembris–oktobris).

Ērces ir jutīgas pret izžūšanu, tāpēc visaktīvākās ir mitrā laikā un mērenā temperatūrā (ap 10–25 °C). Karstās, sausās dienas vidus stundās aktivitāte var mazināties, bet rīta un vakara stundās – pieaugt.

Laika nozīme infekcijas riskam

Laima slimības baktērijas parasti tiek pārnestas pēc ilgākas ērces barošanās – aptuveni pēc 24–36 stundām un vēlāk. Jo ātrāk ērce tiek pamanīta un noņemta, jo mazāks ir Laima slimības risks.

TBE vīruss var tikt pārnests daudz ātrāk – jau pirmajās minūtēs līdz stundās pēc piesūkšanās. Tāpēc pat ļoti ātra ērces noņemšana pilnībā nepasargā no TBE, un īpaši nozīmīga ir vakcinācija.

Sagatavošanās pirms došanās ārā

Apģērbs un apavi

Apģērbs ir viena no vienkāršākajām profilakses metodēm:

• izvēlēties gaišas krāsas apģērbu, uz kura ērces vieglāk pamanīt;
• valkāt garās bikses un garroku kreklus;
• bikšu galus iespraust zeķēs vai zābakos;
• izvēlēties slēgtus apavus ar augstāku stulmu;
• dot priekšroku gludiem, blīviem audumiem, kuros ērcei grūtāk aizķerties;
• pārgājienos un pļavās valkāt galvassegu, īpaši bērniem.

Pretērču līdzekļi (repelenti) un to droša lietošana

Biežāk izmantotās aktīvās vielas:

• DEET – efektīvs pret ērcēm un citiem kukaiņiem; jāievēro ražotāja norādītās koncentrācijas, lietošanas biežums un vecuma ierobežojumi.
• Ikaridīns (picaridīns) – labi panesams, ar labu efektivitātes un drošuma līdzsvaru.
• Permetrīns – paredzēts apģērba impregnēšanai, nevis tiešai uzklāšanai uz ādas (ja vien nav norādīts citādi).

Lietojot repelentus:

• uzklāt tos uz atklātajām ķermeņa daļām un, ja paredzēts, uz apģērba;
• nepārsniegt ieteikto lietošanas biežumu;
• izvairīties no saskares ar acīm, muti un bojātu ādu;
• bērniem repelentu uzklāj pieaugušais, izvairoties no plaukstām un sejas.

Ko iekļaut līdzi ņemamajās lietās

Dodoties piknikā, pārgājienā vai uz lauku mājām, ieteicams līdzi ņemt:

• ērču izņemšanas instrumentu – smalku pinceti ar šauriem galiem vai speciālu ērču izvilcēju;
• dezinfekcijas līdzekli;
• plāksterus un marles salvetes;
• repelentu atkārtotai uzklāšanai;
• vienreizlietojamos cimdus;
• mazu trauciņu vai plastmasas maisiņu ar aizdari ērces uzglabāšanai, ja plānots laboratorisks izmeklējums.

Noder arī kabatas lukturītis un spogulītis vai viedtālruņa kamera grūtāk saskatāmu vietu pārbaudei.

Praktiskas drošības stratēģijas dabā

Kustība un atpūtas vietas izvēle

Lai mazinātu ērču saskares risku:

• pārvietoties pa izstaigātām takām, nevis cauri biezokņiem vai augstai zālei;
• izvairīties no sēdēšanas tieši zālē – izmantot segu, paklājiņu vai saliekamo krēslu;
• pie ūdenstilpnēm izvēlēties vietas ar īsu zāli vai smilšainu krastu;
• neiet cieši gar krūmājiem un mežmalām.

Piknika vietu vēlams izvēlēties atklātā, saulainā vietā ar īsu, sausāku zāli, jo ērces dod priekšroku mitrai, noēnotai videi.

Mājdzīvnieki un ērces

Suņi un kaķi bieži ienēsā ērces mājās. Profilakse ietver:

• pretērču līdzekļus dzīvniekiem (pilieni skaustā, kakla siksnas, tabletes) pēc veterinārārsta ieteikuma;
• regulāru dzīvnieka apskati pēc pastaigām – īpaši galvas, ausu, kakla, padusu, cirkšņu un starp pirkstiem;
• apkārtnes sakopšanu – zāles pļaušanu, krūmu un zemsedzes retināšanu.

Ja dzīvniekam atrod ērci, to noņem līdzīgi kā cilvēkam. Ja rodas šaubas par pareizu noņemšanu vai dzīvnieka pašsajūtu, jākonsultējas ar veterinārārstu.

Ikdienas pārbaudes laukā un pēc atgriešanās

Regulāra pārbaude ļauj ērci pamanīt pirms ilgstošas barošanās:

• uzturoties dabā, ik pa 1–2 stundām īsi pārbaudīt atklātās ķermeņa daļas un apģērbu;
• pēc atgriešanās telpās:
• noģērbties labi apgaismotā telpā;
• pārbaudīt kājas, ceļgalus, cirkšņus, vēderu, paduses, krūtis, kaklu, ausu apvidu, galvas ādu;
• bērniem īpaši pārbaudīt galvu, kaklu un muguru;
• pārbaudīt arī apģērbu un apavus.

Duša vai vanna palīdz mehāniski nomazgāt ērces, kas vēl nav piesūkušās, bet piesūkusies ērce ar ūdeni nenokrīt, tāpēc vizuāla un taustes pārbaude ir obligāta.

Kā pareizi pārbaudīt un noņemt ērci

Ķermeņa pārbaude

Ērces biežāk piesūcas siltās, mitrās un mazāk pamanāmās vietās:

• matainā galvas daļa un matu līnija;
• ausu apvidus un aiz ausīm;
• kakls, paduses, zem krūtīm;
• elkoņu ieloces, ceļu aizmugures;
• naba, cirkšņi, dzimumorgānu apvidus;
• sēžamvieta, muguras lejasdaļa.

Pārbaudi veic lēni, labā apgaismojumā, izmantojot spoguli. Bērniem ērces biežāk atrodas uz galvas un kakla rajonā.

Droša ērces noņemšanas tehnika

1. Sagatavot smalku pinceti ar šauriem galiem vai speciālu ērču izvilcēju, dezinfekcijas līdzekli un, ja iespējams, vienreizlietojamos cimdus.
2. Pinceti novietot pēc iespējas tuvāk ādai, satverot ērci pie mutes aparāta, nevis vēdera.
3. Ar vienmērīgu, lēnu kustību vilkt ērci taisni ārā, negriežot un nesaspiestot vēderu.
4. Pārbaudīt, vai ādā nav palicis mutes aparāta fragments. Ja tas paliek un nav viegli izņemams, ieteicama ārsta konsultācija.
5. Koduma vietu dezinficēt ar spirta vai citu antiseptisku šķīdumu.
6. Nomazgāt rokas ar ziepēm un ūdeni.

Nav ieteicams uzpilināt uz ērces eļļu, krēmus, spirtu vai citus šķidrumus, kā arī mēģināt to dedzināt, jo tas var veicināt patogēnu izdalīšanos ādā.

Ja ādā paliek neliels mutes aparāta fragments, tas pats par sevi parasti nepalielina Laima slimības vai TBE risku, bet var izraisīt lokālu iekaisumu kā svešķermenis.

Ko darīt ar izņemto ērci un ērču testēšanas nozīme

Pēc noņemšanas ērci var:

• iznīcināt, iemetot spirtā, dezinficējošā šķīdumā vai noskalojot tualetē;
• ievietot mazā, cieši noslēdzamā trauciņā ar datuma norādi, ja plānots laboratorisks izmeklējums.

Nedrīkst saspiest ērci ar pirkstiem vai nagiem vai atstāt to brīvi mētājamies.

Ērces laboratoriska izmeklēšana parasti nemaina ārstēšanas taktiku. Pat ja ērce ir inficēta, tas nenozīmē, ka cilvēks noteikti saslims. Savukārt negatīvs rezultāts neizslēdz infekciju, ja bijuši vairāki kodumi. Galvenais ir vērot ādas izmaiņas un pašsajūtu.

Simptomi pēc ērces koduma un kad meklēt ārstu

Aptuvenais simptomu laika grafiks

Laika intervāli var atšķirties, bet orientējoši:

• 0–48 stundas pēc koduma: parasti nav specifisku simptomu.
• 3–30 dienas pēc koduma: iespējama migrējoša eritēma un gripai līdzīgi simptomi (biežāk Laima slimība).
• 7–14 dienas (līdz 28 dienām) pēc koduma: TBE pirmā fāze ar drudzi, galvassāpēm, nespēku; pēc tam var sekot īss uzlabošanās periods un otrā fāze ar centrālās nervu sistēmas simptomiem.

Migrējošās eritēmas pazīmes

Migrējoša eritēma parasti:

• parādās 3–30 dienu laikā pēc koduma;
• sākas kā neliels sarkans plankums koduma vietā;
• pakāpeniski paplašinās (bieži >5 cm diametrā);
• var būt vienmērīgi sarkana vai ar gaišāku centru;
• parasti ir nesāpīga, var būt nedaudz silta.

Ne visiem pacientiem eritēma parādās vai tiek pamanīta, tāpēc svarīgi vērot arī vispārējos simptomus.

Brīdinājuma simptomi, kas prasa ārsta konsultāciju

Pēc ērces koduma jāvēršas pie ārsta, ja:

• parādās paplašinošs sarkans plankums koduma vietā (>5 cm diametrā);
• attīstās drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, nespēks;
• parādās kakla stīvums, stipras galvassāpes, vemšana, gaismas nepanesība;
• rodas sejas nerva vājums vai paralīze, ekstremitāšu vājums, jušanas traucējumi;
• ir sirdsklauves, elpas trūkums, sāpes krūtīs;
• koduma vieta kļūst sāpīga, karsta, ar strutainu izdalījumu;
• ērci nav izdevies pilnībā izņemt un ir izteikts lokāls iekaisums.

Bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar imūnsupresiju vai smagām hroniskām slimībām ieteicams konsultēties pie mazākām aizdomām.

Diagnostika, ārstēšana un antibiotiku lietošana

Laima slimība

• Tipiska migrējoša eritēma parasti ir pietiekama diagnozes noteikšanai bez laboratorijas apstiprinājuma.
• Vēlīnās stadijās izmanto seroloģiskos testus (antivielu noteikšanu).
• Ārstēšana balstās uz antibiotiku terapiju (piemēram, doksiciklīns, amoksicilīns, cefuroksīms). Devas un ilgumu nosaka ārsts, ņemot vērā vecumu, grūtniecību un slimības stadiju.
• Doksiciklīnu parasti neizmanto bērniem līdz 8 gadu vecumam un grūtniecēm; šajās grupās priekšroka tiek dota citām antibiotikām (piemēram, amoksicilīnam).

Ērču encefalīts

• Diagnoze balstās uz klīnisko ainu un antivielu noteikšanu asinīs un/vai cerebrospinālajā šķidrumā.
• Specifiskas pretvīrusu terapijas nav; ārstēšana ir simptomātiska un atbalstoša (pretsāpju un pretdrudža līdzekļi, šķidruma terapija, intensīvā terapija smagos gadījumos).

Profilaktiskas antibiotikas pēc koduma

Profilaktiska antibiotiku lietošana pēc katra ērces koduma Latvijā nav rutīna. Lēmumu par antibiotiku profilaksi pieņem ārsts, izvērtējot:

• ērces piesūkšanās ilgumu (ilgāk par 24–36 stundām risks ir lielāks);
• vietējo Laima slimības izplatību;
• pacienta vecumu, grūtniecību, blakusslimības un imūnstatusu.

Pašrocīga “profilaktiska” antibiotiku lietošana nav ieteicama. Nav lietderīgi veikt “profilaktiskus” asins testus uz Laima slimību tūlīt pēc koduma, jo antivielas vēl nav izveidojušās.

Vakcinācija pret TBE un ilgtermiņa profilakse

Vakcinācija pret ērču encefalītu

Efektīvākais aizsardzības veids pret TBE ir vakcinācija ar inaktivētu vakcīnu, kas veido specifisku imunitāti pret TBE vīrusu. Vakcinācija ieteicama:

• cilvēkiem, kas regulāri uzturas dabā un ērču endēmiskās teritorijās (tai skaitā Latvijā);
• bērniem;
• mežstrādniekiem, medniekiem, lauksaimniekiem;
• aktīviem dabas mīļotājiem un cilvēkiem ar vasaras mītnēm laukos.

Vakcinācijas shēma parasti ietver:

• pamatkursu ar 2–3 devām noteiktos intervālos;
• revakcināciju ik pēc vairākiem gadiem atbilstoši vecumam un vakcīnas ražotāja norādījumiem.

TBE vakcīna nepasargā no Laima slimības un citām ērču pārnēsātām infekcijām, tāpēc arī vakcinētiem cilvēkiem jāievēro visas pārējās profilakses metodes.

Ilgtermiņa profilakse apkārtējā vidē un ikdienā

Ilgtermiņā ērču risku palīdz mazināt:

• apkārtnes uzturēšana – regulāra zāles pļaušana, krūmu un zemsedzes retināšana ap mājām un atpūtas vietām;
• mājdzīvnieku regulāra pretērču profilakse;
• informētība un izglītošana ģimenē un kolektīvos par ērču aktivitātes sezonu, riska vietām un pareizu rīcību koduma gadījumā.

Apvienojot vakcināciju pret TBE ar apģērba, repelentu, uzvedības un apkārtnes sakopšanas pasākumiem, iespējams būtiski samazināt ērču pārnēsātu slimību risku un drošāk izbaudīt vasaras atpūtu dabā.