Ko vecākiem ir svarīgi zināt

• Kāds šķidruma daudzums un urinēšanas biežums dažādos vecumos parasti ir normāls.
• Kā atpazīt, kad slāpes un urinēšana kļūst patoloģiski pastiprinātas.
• Kādi papildu simptomi (svara zudums, nogurums, drudzis, tūska u.c.) var liecināt par nopietnām saslimšanām.
• Kad situācija ir steidzama un kad pietiek ar plānotu ārsta vizīti.
• Kā mājās novērot bērnu un sagatavot informāciju ārstam.

Normāla šķidruma uzņemšana un urinēšana dažādos vecumos

Bērna šķidruma vajadzības atkarīgas no vecuma, svara, aktivitātes un vides temperatūras. Aptuveni orientieri:

• Zīdaiņi: 100–150 ml/kg/dienā (kopā ar mātes pienu vai maisījumu). Parasti 6–8 mitri autiņi diennaktī, urīns gaišs, bērns jūtas labi un pieņemas svarā.
• Bērni 1–3 gadu vecumā: ap 90–120 ml/kg/dienā, urinē ap 5–7 reizes dienā.
• Skolas vecuma bērni un pusaudži: kopējais šķidruma daudzums parasti 1–2 litri dienā (atkarībā no svara un slodzes), urinē ap 4–6 reizes dienā.

Karstumā, pie fiziskas slodzes, drudža vai caurejas slāpes īslaicīgi pastiprinās – tas ir normāli, ja bērns citādi jūtas labi un simptomi pāriet dažu dienu laikā.

Kad bieža urinēšana var būt norma

• Zīdaiņiem bieži slapji autiņi bez citiem simptomiem un ar labu svara pieaugumu parasti ir normāli.
• Pēc aktīvas skriešanas, sporta vai karstā laikā bērns dzer un urinē biežāk.
• 3–8 gadu vecumā dažkārt novērojama labdabīga funkcionāla pollakiūrija – bērns ļoti bieži iet uz tualeti nelielos daudzumos, nav sāpju, nav niktūrijas, analīzes ir normālas; bieži saistīta ar stresu vai trauksmi un pāriet pati.

Svarīgi vērtēt ne tikai urinēšanas biežumu, bet arī kopējo urīna daudzumu, bērna pašsajūtu, svaru un citus simptomus.

Kad slāpes un urinēšana kļūst neparastas

Polidipsija un poliūrija

• Polidipsija – patoloģiski pastiprinātas slāpes, bērns dzer daudz vairāk nekā parasti un nespēj “piedzerties”, bieži prasa dzert arī naktī.
• Poliūrija – pastiprināta urinēšana ar palielinātu kopējo urīna daudzumu.

Par poliūriju bērniem parasti uzskata:

• vairāk nekā 2–3 ml urīna uz kg ķermeņa svara stundā, vai
• vairāk nekā 40–50 ml/kg diennaktī.

Vecāki var pamanīt:

• Krasi palielinātu izdzerto ūdens, tējas, sulas vai piena daudzumu.
• Biežu glāzes vai pudeles pieprasīšanu, arī naktī.
• Ļoti pilnus autiņus vai biežu podiņa/tualetes apmeklēšanu ar lieliem urīna daudzumiem.
• Ļoti gaišu, atšķaidītu urīnu bez izteiktas smaržas.

Svarīgi atšķirt:

• Poliūriju – daudz urīna katrā reizē un kopumā diennaktī.
• Pollakiūriju – bieža urinēšana nelielos daudzumos (biežāk saistīta ar urīnceļu infekciju, urīnpūšļa kairinājumu vai funkcionāliem traucējumiem).

Dehidratācija un urīna krāsa

Dehidratācija var izpausties dažādi:

• Ja bērns dzer par maz: tumšāks, koncentrētāks urīns, samazināts urīna daudzums, sausa mute, samazināts ādas turgors, maz asaru raudot.
• Ja ir poliūrija ar lielu dzeršanu: urīns bieži ir ļoti gaišs, tomēr, ja zudumi ar urīnu pārsniedz uzņemto šķidrumu, var attīstīties dehidratācija – par to liecina miegainība, vājums, reiboņi, ievilkušies acāboli, samazināts ādas turgors un gļotādu sausums.

Vienkārši “sausa āda” (piemēram, ziemā) nav specifiska dehidratācijas pazīme; svarīgāk vērtēt gļotādas, ādas turgoru un urīna daudzumu.

Citi satraucoši simptomi

Polidipsija un poliūrija bieži kombinējas ar:

• Neskaidras izcelsmes svara zudumu vai nepieņemšanos svarā.
• Nogurumu, miegainību, nespēku, koncentrēšanās grūtībām.
• Galvassāpēm, reiboņiem, īpaši pieceļoties.
• Sāpēm vēderā, nelabumu, vemšanu.
• Uzvedības izmaiņām – aizkaitināmību, nemieru, “slāpēšanas krīzēm”.
• Tūsku sejā, plakstiņos vai potītēs.
• Drudzi, sāpēm urinējot, dedzināšanu, urīna nesaturēšanu.

Ja šie simptomi saglabājas vairākas dienas vai pastiprinās, nepieciešama ārsta konsultācija.

Nieru un urīnceļu slimības kā iespējamais iemesls

Akūts un hronisks nieru bojājums

Nieru slimības var izraisīt gan samazinātu, gan palielinātu urīna daudzumu.

• Akūts nieru bojājums (akūta nieru mazspēja) bieži saistīts ar smagām infekcijām, dehidratāciju, šoku, toksisku zāļu iedarbību. Sākumā var būt ļoti maz urīna, bet atveseļošanās fāzē – izteikta poliūrija, kad nepieciešama cieša šķidruma un elektrolītu kontrole.
• Hroniska nieru slimība – ilgstoši bojātas nieres slikti koncentrē urīnu, parādās poliūrija, niktūrija (bieža urinēšana naktī), slāpes, augšanas aizture, bālums, paaugstināts asinsspiediens.

Raksturīgi simptomi:

• Tūska sejā, plakstiņos, potītēs.
• Izmaiņas urīna krāsā (tumšs, “kolas krāsas”, putains).
• Sāpes sānos vai jostas apvidū.
• Galvassāpes, deguna asiņošana, redzes miglošanās (hipertensija).
• Slikta ēstgriba, slikta dūša, svara un auguma pieauguma aizture.

Augšanas un svara līknes izmaiņas (bērns atpaliek no saviem iepriekšējiem percentīļiem) ir svarīgs signāls hroniskas nieru slimības gadījumā.

Urīnceļu infekcijas un reflukss

Urīnceļu infekcijas (cistīts, pielonefrīts) var mainīt urinēšanas paradumus:

• Bieža, sāpīga urinēšana nelielos daudzumos.
• Steidzama vēlme urinēt, urīna nesaturēšana.
• Drudzis, sāpes vēderā vai sānos, slikta pašsajūta.
• Dažkārt duļķains, nepatīkami smaržojošs urīns.

Vezikoureterālais reflukss (urīna atplūde no urīnpūšļa atpakaļ uz urīnvadiem un nierēm) palielina atkārtotu infekciju un hroniska nieru bojājuma risku un ilgtermiņā var samazināt nieru koncentrācijas spēju.

Iedzimtas nieru un urīnceļu anomālijas

Daļa bērnu piedzimst ar iedzimtām nieru un urīnceļu sistēmas anomālijām:

• Viena niera, nieru dubultošanās, policistiskas nieres.
• Urīnceļu sašaurinājumi un obstrukcija.
• Neirogēns urīnpūslis, urīnpūšļa disfunkcija.

Šie stāvokļi var izpausties ar atkārtotām urīnceļu infekcijām, izmainītu urinēšanas biežumu un apjomu, tūsku, augšanas aizturi, paaugstinātu asinsspiedienu. Agrīna diagnostika un regulāra nefrologa uzraudzība samazina hroniska nieru bojājuma risku.

Citu orgānu slimības, kas izraisa pastiprinātu dzeršanu un urinēšanu

Cukura diabēts bērniem

Cukura diabēts ir viens no biežākajiem patoloģiskas polidipsijas un poliūrijas cēloņiem bērniem.

1. tipa cukura diabēts:

• Autoimūna aizkuņģa dziedzera beta-šūnu iznīcināšana, insulīna deficīts.
• Bieži sākas akūti: izteiktas slāpes, bieža urinēšana, svara zudums, nogurums.
• Var parādīties acetona smarža no mutes, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, ātra elpošana – diabētiskās ketoacidozes pazīmes.

2. tipa cukura diabēts:

• Saistīts ar insulīna rezistenci, aptaukošanos, mazkustīgu dzīvesveidu.
• Biežāk pusaudžiem ar lieko svaru.
• Simptomi var attīstīties lēnāk, tomēr polidipsija un poliūrija ir bieži.

Abos gadījumos paaugstināts cukura līmenis asinīs izraisa osmotisku diurēzi – glikoze urīnā “velk” sev līdzi ūdeni, radot poliūriju un slāpes.

Sekundāra nakts enurēze (bērns iepriekš bija sauss naktīs, bet sāk atkal slapināt gultu) kombinācijā ar slāpēm un svara zudumu ir signāls nekavējoties pārbaudīt cukura līmeni asinīs.

Diabēts insipidus un citi hormonāli traucējumi

Antidiurētiskais hormons (ADH, vazopresīns) regulē ūdens atpakaļuzsūkšanos nierēs.

• Centrālais diabēts insipidus – nepietiekama ADH izdale hipotalāma/hipofīzes bojājuma dēļ.
• Nefrogēns diabēts insipidus – nieres nereaģē uz ADH.

Abos gadījumos:

• Ļoti liela poliūrija ar ļoti atšķaidītu urīnu.
• Milzīgas slāpes, īpaši, ja ierobežo ūdens uzņemšanu.
• Augsts smagas dehidratācijas risks, ja nav brīvas piekļuves ūdenim.

Vairogdziedzera slimības (īpaši hipertireoze) paātrina vielmaiņu, pastiprina svīšanu un siltuma nepanesību. Tas var palielināt slāpes un līdz ar to arī urinēšanas biežumu, taču poliūrija parasti nav galvenais simptoms. Citi vielmaiņas traucējumi, piemēram, hiperkalciēmija vai noteiktas iedzimtas tubulopātijas, arī var traucēt nieru koncentrācijas spēju un izraisīt poliūriju.

Medikamenti, kofeīns un psihogēna polidipsija

Dažas zāles un vielas var veicināt poliūriju:

• Diurētiskie līdzekļi (piemēram, furosemīds) – tieši palielina urīna izdalīšanos.
• Daži pretkrampju līdzekļi, litijs – var bojāt nieru koncentrācijas spēju.
• Liels kofeīna daudzums (enerģijas dzērieni, stipra kola, tēja) – viegla diurētiska iedarbība.

Psihogēna polidipsija – bērns dzer pārmērīgi psiholoģisku iemeslu dēļ (trauksme, ieradums). Urīns ir atšķaidīts, bet hormonālie un vielmaiņas rādītāji ir normāli. Šādā gadījumā svarīga ir psiholoģiska izvērtēšana un režīma korekcija.

Nakts enurēze un tās nozīme

• Primāra nakts enurēze – bērns nekad nav bijis pilnībā “sauss” naktīs. Bieži ir ģenētiska nosliece, parasti nav saistīta ar nopietnām nieru vai endokrīnām slimībām.
• Sekundāra nakts enurēze – bērns vismaz 6 mēnešus bija sauss naktīs, bet atkal sāk slapināt gultu. Tas var būt saistīts ar cukura diabētu, urīnceļu infekciju, stresu, nieru slimību vai citiem stāvokļiem un prasa ārsta izvērtēšanu.

Ja enurēze kombinējas ar slāpēm, svara zudumu, poliūriju vai citiem simptomiem, jāvēršas pie ārsta nekavējoties.

Sarkanās karodziņi – kad jādodas pie ārsta nekavējoties

Steidzama medicīniska palīdzība nepieciešama, ja:

• Ir izteiktas dehidratācijas pazīmes:
• ļoti sausa mute un gļotādas,
• ievilkušies acāboli,
• maz vai nav asaru raudot,
• ļoti maz urīna vai pēkšņa urinēšanas apjoma samazināšanās,
• apātija, miegainība, samaņas traucējumi.
• Urīns ir rozā, sarkans vai “kolas” krāsas (aizdomas par asinīm urīnā).
• Ir augsts drudzis ar sāpēm vēderā vai sānos, vemšanu.
• Novēro strauju svara zudumu, acetona smaržu no mutes, ātru, dziļu elpošanu, sāpes vēderā – aizdomas par diabētisko ketoacidozi. Šādā situācijā nedrīkst gaidīt, nekavējoties jādodas uz neatliekamās palīdzības nodaļu vai jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
• Ir spēcīgas galvassāpes, redzes traucējumi, krampji – iespējama smaga hipertensija vai citi akūti neiroloģiski stāvokļi.

Pie kā vērsties un kā notiek izmeklēšana

Ģimenes ārsts un speciālisti

Pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts vai pediatrs. Viņš:

• Izvērtē bērna vispārējo stāvokli.
• Noskaidro simptomu ilgumu, intensitāti, saistību ar citiem notikumiem.
• Veic pamatizmeklējumus un, ja nepieciešams, nosūta pie speciālista.

Atkarībā no atradnēm var būt nepieciešama:

• Bērnu nefrologa konsultācija – aizdomu par nieru slimību, hronisku nieru bojājumu, iedzimtām anomālijām, ilgstošu olbaltumu vai asiņu piejaukumu urīnā gadījumā.
• Bērnu endokrinologa konsultācija – aizdomu par cukura diabētu, diabētu insipidus, vairogdziedzera vai citiem hormonāliem traucējumiem gadījumā.
• Bērnu urologa konsultācija – strukturālu urīnceļu anomāliju, refluksa, urīnpūšļa disfunkcijas gadījumā.

Smagos gadījumos bērns var tikt hospitalizēts bērnu nodaļā vai specializētā klīnikā.

Anamnēze, fiziskā izmeklēšana un pamatizmeklējumi

Ārsts jautās par:

• Cik ilgi ir pastiprinātas slāpes un bieža urinēšana.
• Cik daudz bērns aptuveni izdzer diennaktī.
• Vai ir nakts urinēšana vai enurēze.
• Svara un apetītes izmaiņām, drudzi, sāpēm, medikamentu lietošanu.
• Ģimenes anamnēzi – nieru slimības, cukura diabēts, endokrīnas saslimšanas.

Fiziskā izmeklēšana ietver:

• Svara, auguma un ķermeņa masas indeksa novērtējumu, augšanas līkņu izvērtēšanu.
• Asinsspiediena mērīšanu.
• Ādas un gļotādu stāvokļa novērtēšanu (tūska, bālums, dehidratācija).
• Vēdera un jostas apvidus palpāciju (sāpes, palielinātas nieres).
• Sirds un plaušu auskultāciju.

Pamatizmeklējumi:

• Vispārējā urīna analīze (blīvums, glikoze, ketonvielas, olbaltums, asins šūnas, leikocīti, baktērijas).
• Urīna nogulsnes mikroskopija un, ja nepieciešams, urīna kultūra.
• Cukura līmeņa noteikšana asinīs.
• Asins analīzes – kreatinīns, urīnviela, elektrolīti, skābju–bāzu līdzsvars, pilna asinsaina, iekaisuma rādītāji.

Papildu izmeklējumi pēc indikācijām:

• Nieru un urīnceļu ultrasonogrāfija.
• 24 stundu diurēzes mērījums.
• Ūdens ierobežošanas tests un ADH tests diabēta insipidus diferenciāldiagnozei.
• Hormonu analīzes vai ģenētiskie testi noteiktu iedzimtu slimību gadījumā.

Ārstēšanas principi un ilgtermiņa uzraudzība

Ārstēšana atkarīga no cēloņa:

• Urīnceļu infekcijas – antibiotikas, pietiekama šķidruma uzņemšana, pretsāpju līdzekļi pēc vajadzības.
• Cukura diabēts – insulīna terapija 1. tipa diabēta gadījumā, dzīvesveida korekcija un, dažkārt, perorālie līdzekļi 2. tipa diabēta gadījumā.
• Diabēts insipidus – desmopresīns centrālā tipa gadījumā, šķidruma un elektrolītu līdzsvara korekcija.
• Akūts un hronisks nieru bojājums – šķidruma terapija, elektrolītu un asinsspiediena kontrole, specifiska ārstēšana atkarībā no cēloņa, izvairīšanās no nefrotoksiskiem medikamentiem.
• Strukturālas anomālijas – ķirurģiska vai endoskopiska korekcija, ja nepieciešams.

Bērniem ar nieru, endokrīnām vai vielmaiņas slimībām nepieciešama regulāra ambulatora uzraudzība:

• Periodiska nieru funkcijas, elektrolītu, asinsspiediena kontrole.
• Urīna analīzes, lai sekotu olbaltumam, asinīm, infekcijām.
• Augšanas un attīstības monitorings (svars, augums, pubertātes gaita).
• Regulāras vizītes pie nefrologa, endokrinologa vai cita speciālista.

Svarīga ir arī psihosociālā aprūpe – slimības izskaidrošana bērnam un vecākiem, atbalsts ikdienas režīma ievērošanā, sadarbība ar bērnudārzu vai skolu, lai nodrošinātu brīvu pieeju ūdenim un tualetei, kā arī drošu medikamentu lietošanu.

Praktiski padomi vecākiem

• 1–3 dienas pierakstīt, cik daudz bērns izdzer (ml vai glāžu/pudeļu skaits).
• Atzīmēt urinēšanas biežumu un, ja iespējams, aptuveno apjomu (autiņu svars pirms un pēc, podiņa mērīšana).
• Vērot urīna krāsu, smaržu, sāpju vai dedzināšanas esamību.
• Pierakstīt drudzi, vemšanu, caureju, jaunus medikamentus.
• Vērtēt bērna aktivitāti (vai spēlējas, skrien, vai ir apātisks), ēstgribu un miegu.

Pie ārsta jāvēršas, ja:

• Pastiprinātas slāpes un bieža urinēšana ilgst vairāk nekā dažas dienas bez acīmredzama iemesla.
• Parādās svara zudums, nogurums, drudzis, sāpes, tūska, izmaiņas urīna krāsā.
• Ir ģimenes anamnēze par nieru slimībām vai cukura diabētu.

Agrīna simptomu atpazīšana un savlaicīga ārsta konsultācija palīdz laikus atklāt nopietnas saslimšanas un nodrošināt bērnam labāko iespējamo ārstēšanu un prognozi.