Informācija, ko uzzināsi šajā rakstā

• Kā pārbaudīt ādu pēc uzturēšanās dabā, lai pamanītu ērces.
• Vienkāršus veidus, kā pasargāt sevi un bērnus ar apģērbu un repelentiem.
• Ko darīt, ja ērce piesūkusies — kā to droši noņemt un kad meklēt medicīnisku palīdzību.
• Kā samazināt ērcu risku mājās, pagalmā un pie mājdzīvniekiem.
• Kā palīdzēt sev un ģimenei, izmantojot vakcināciju un ikdienas profilaksi.

Kāpēc satraukties par ērču kodumiem

Ērces ir mazi asinssūcēji zirnekļveidīgie, kas spēj pārnēsāt vairākas nopietnas infekcijas slimības cilvēkiem un dzīvniekiem. Kodums parasti ir nesāpīgs, tāpēc ērce var nepamanīti baroties vairākas stundas vai pat dienas, pārnesot slimību ierosinātājus.

Latvijā vissvarīgākās ar ērču kodumiem saistītās slimības ir Laima slimība (Laima borelioze) un ērču encefalīts. Tās var izraisīt ilgstošas neiroloģiskas sūdzības, hroniskas sāpes, locītavu bojājumus un darbspēju samazināšanos. Īpaši apdraudēti ir bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un personas ar novājinātu imunitāti.

Profilakse ir būtiska, jo pret visām ērču pārnēsātajām slimībām vakcīnas nav pieejamas. Savlaicīga ērces noņemšana, atbilstošs apģērbs, repelentu lietošana un vakcinācija pret ērču encefalītu būtiski samazina saslimšanas risku.

Ērces un to pārnēsātās slimības

Ērces un to dzīvesveids

Latvijā medicīniski nozīmīgākās ir cietā ķermeņa ērces, īpaši Ixodes ricinus. Tām ir četri attīstības posmi: ola, kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce. Katrai stadijai, izņemot olu, nepieciešama asins barība, lai pārietu nākamajā posmā.

Ērces nelido un nelej – tās gaida uz zāles stiebriem vai krūmu lapām 20–70 cm augstumā, reaģējot uz siltumu, ogļskābo gāzi un vibrācijām. Pieķeroties apģērbam vai dzīvnieka spalvai, ērce lēnām pārvietojas pa ķermeni, meklējot vietu ar plānu ādu un labu asinsapgādi – paduses, cirkšņus, ceļu locītavas, kaklu, ausu apvidu, galvas ādu.

Ērces siekalās esošās vielas mazina sāpes un iekaisumu, tāpēc kodums bieži netiek pamanīts. Barošanās ilgst no vairākām stundām līdz vairākām dienām – šajā laikā notiek infekcijas ierosinātāju pārnese.

Biežākās ērču pārnēsātās slimības

Latvijā nozīmīgākās ērču pārnēsātās slimības ir:

• Laima slimība – izraisa Borrelia burgdorferi sensu lato kompleksa baktērijas. Var bojāt ādu, locītavas, nervu sistēmu un sirdi.
• Ērču encefalīts – vīrusu infekcija, kas bojā centrālo nervu sistēmu un var izraisīt meningītu, encefalītu, radikulītu.
• Retāk – anaplazmoze, babezioze un citas zoonozes.

Viena ērce var būt inficēta ar vairākiem patogēniem vienlaikus, tāpēc iespējamas jauktas infekcijas ar sarežģītu slimības gaitu.

Infekcijas risks un pirmās pazīmes

Infekcijas risks atkarīgs no ērces sugas, inficētības, piesūkšanās ilguma un cilvēka imūnās sistēmas.

Laima slimība. Risks ir mazāks, ja ērce piesūkusies mazāk nekā 24 stundas, un būtiski pieaug pēc 24–48 stundām. Inkubācijas periods parasti ir 3–30 dienas. Raksturīga agrīna pazīme ir migrējošā eritēma – gredzenveida apsārtums, kas pakāpeniski palielinās, bieži ar gaišāku centru. Var pievienoties gripai līdzīgi simptomi – drudzis, nespēks, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes.

Ērču encefalīts. Vīruss var tikt pārnests jau pirmajās piesūkšanās stundās, tāpēc ērci ieteicams noņemt pēc iespējas ātrāk. Inkubācijas periods parasti ir 7–14 dienas. Slimība bieži norit divfāžu formā: sākumā viegli gripai līdzīgi simptomi, pēc īsa uzlabojuma – augsts drudzis, stipras galvassāpes, kakla stīvums, vemšana, apziņas un neiroloģiski traucējumi. Smagos gadījumos iespējamas ilgstošas neiroloģiskas sekas.

Ērču encefalīta vīruss var tikt pārnests arī ar nepasterizētu kazas, retāk – govs pienu un no tā gatavotiem produktiem, tāpēc ieteicams lietot tikai pasterizētus piena produktus, īpaši bērniem un grūtniecēm.

Riska vietas un sezonālie faktori

Kur ērces sastopamas visbiežāk

Ērces dod priekšroku mitrai, ēnainai videi ar bagātīgu augu segumu. Augsta riska vietas:

• lapu koku un jauktie meži ar biezu zemsedzi;
• krūmāji, mežmalas, aizaugušas takas;
• garas zāles pļavas, neappļautas grāvmalas un ceļmalas;
• mitras upju un ezeru piekrastes ar krūmājiem.

Ērces bieži sastopamas arī pilsētu parkos, dārzos un mazdārziņos, īpaši vietās ar garu zāli un savvaļas dzīvnieku (ežu, grauzēju) klātbūtni. Tāpēc risks pastāv ne tikai “dziļos mežos”, bet arī ap mājām.

Sezonālums un ikdienas aktivitātes

Latvijā ērces aktīvas no agrā pavasara līdz vēlam rudenim, kad gaisa temperatūra ir virs +5–7 °C. Novērojami divi aktivitātes maksimumi:

• pavasarī – no aprīļa līdz jūnijam;
• rudenī – no augusta līdz oktobrim.

Risks pieaug, ja:

• bieži uzturas mežos, krūmājos, garas zāles laukos;
• nodarbojas ar mežsaimniecību, medībām, sēņošanu, ogošanu;
• strādā dārzā vai laukos, īpaši neappļautās teritorijās;
• bērni rotaļājas zālē, krūmājos, guļ uz zemes vai zāliena;
• pastaigā suņus pa pļavām un mežmalām;
• rīko piknikus un brīvdabas pasākumus, sēžot tieši uz zāles.

Bērni ir īpaši apdraudēti, jo biežāk saskaras ar zemi un zāli un var nepamanīt piesūkušos ērci.

Personīgā aizsardzība ārā

Apģērba izvēle

Apģērbs ir viens no efektīvākajiem mehāniskās aizsardzības veidiem:

• valkāt garas bikses un garroku kreklus;
• bikses iebāzt zeķēs vai zābakos, lai ērces netiktu zem apģērba;
• izvēlēties gaišas krāsas apģērbu, uz kura ērces vieglāk pamanīt;
• izmantot slēgtus apavus, nevis sandales vai čības;
• mežā un pļavās valkāt galvassegu, īpaši bērniem.

Apģērbu var apstrādāt ar permetrīnu saturošiem līdzekļiem (akaricīdiem), ko neuzklāj tieši uz ādas. Tas samazina ērču spēju pieķerties un baroties.

Repelenti un to droša lietošana

Ērču atbaidīšanai izmanto repelentus ādai un/vai apģērbam. Biežāk lietotās aktīvās vielas:

• DEET (N,N-diethyl-meta-toluamīds);
• ikaridīns (picaridīns);
• citriodiols un citi augu izcelsmes līdzekļi (parasti īsāku laiku un mazāk efektīvi).

Lietošanas pamatprincipi:

• uzklāt uz atklātām ādas vietām, izvairoties no acīm, mutes un gļotādām;
• ievērot lietošanas instrukciju un atkārtotas uzklāšanas biežumu;
• pēc atgriešanās mājās repelentu nomazgāt ar ziepēm un ūdeni.

Bērniem repelentu uzklāj pieaugušais, neuzsmidzinot to tieši sejā vai plaukstās. Zīdaiņiem līdz 2 mēnešu vecumam DEET saturošus repelentus parasti nerekomendē – galvenais ir fiziska barjera (apģērbs, ratiņu tīkli). Bērniem jāizvēlas vecumam atbilstošas koncentrācijas, ieteicams konsultēties ar ārstu vai farmaceitu. Grūtniecēm un zīdītājām ieteicams izvēlēties līdzekļus ar labu drošības profilu un lietot tos minimāli nepieciešamajā apjomā.

Uzvedības ieradumi un ādas pārbaude

Regulāra ādas pārbaude palīdz savlaicīgi pamanīt un noņemt ērces:

• pārbaudīt visu ķermeni pēc uzturēšanās dabā, īpaši vakarā;
• pievērst uzmanību padusēm, cirkšņiem, ceļu locītavām, kaklam, ausu apvidum, galvas ādai;
• bērniem pārbaudi veic pieaugušie, rūpīgi apskatot arī galvas ādu;
• pārbaudīt apģērbu – ērces var atrasties uz tā un vēlāk piesūkties.

Ieteicama ģimenes rutīna pēc pastaigas vai darba dārzā:

• virsdrēbes novelk pie ieejas, vēlams ārpus dzīvojamām telpām;
• apģērbu izpurina vai uzreiz liek mazgāt;
• iet dušā 1–2 stundu laikā, kas mehāniski palīdz noņemt vēl nepiesūkušās ērces;
• pārbauda arī mājdzīvniekus pirms to ienešanas mājā.

Aizsardzība mājās, dārzā un mājdzīvniekiem

Dārza un pagalma profilakse

Labi sakopts pagalms samazina ērču dzīvotņu skaitu:

• regulāri pļaut zāli, neļaujot tai kļūt garai un biezai;
• izretināt krūmājus, savākt lapu un zaru kaudzes;
• veidot šķēršļu joslu starp mežu/pļavu un pagalmu (piemēram, grants vai šķembu josla);
• bērnu rotaļu laukumus izvietot saulainās, sausās vietās, prom no krūmājiem un mežmalas.

Teritorijas ķīmisku apstrādi ar insekticīdiem vai akaricīdiem drīkst veikt tikai atbildīgi, ievērojot vides un veselības drošības prasības.

Mājdzīvnieku aizsardzība

Suņi un kaķi bieži atnes ērces mājās. Pieejami dažādi pretērcu līdzekļi:

• pilieni uz skausta (spot-on preparāti);
• pretērcu kaklasiksnas;
• perorāli preparāti (tabletes);
• aerosoli un šampūni.

Līdzekļa izvēle jāveic kopā ar veterinārārstu, ņemot vērā dzīvnieka vecumu, svaru, veselības stāvokli un dzīvesveidu. Dzīvnieks regulāri jāpārbauda, īpaši pēc pastaigām pļavās vai mežos, pievēršot uzmanību ausīm, kaklam, padusēm un cirkšņiem.

Dzīvniekiem ērču pārnēsātas slimības var izpausties ar drudzi, nespēku, klibumu, ēstgribas zudumu, gļotādu bālumu. Šādos gadījumos nepieciešama veterinārārsta konsultācija.

Iekštelpu profilakse

Lai samazinātu ērču nonākšanu dzīvojamās telpās:

• virsdrēbes un apavus glabā pie ieejas, nevis guļamistabās;
• pēc uzturēšanās dabā apģērbu mazgā un, ja iespējams, žāvē augstā temperatūrā;
• regulāri tīra grīdas un paklājus, īpaši, ja mājās ir mājdzīvnieki.

Cietās ērces iekštelpās parasti nevairojas un bez saimniekorganisma ātri iet bojā, tomēr īslaicīga “iečūkošanās” uz apģērba vai dzīvnieka spalvas ir bieža.

Vakcinācija pret ērču encefalītu

Pret ērču encefalītu ir pieejama efektīva un droša vakcīna, kas būtiski samazina smagas slimības un komplikāciju risku. Vakcinācija īpaši ieteicama:

• cilvēkiem, kas regulāri uzturas dabā endēmiskos reģionos;
• bērniem un pusaudžiem, kas daudz spēlējas ārā;
• mežstrādniekiem, medniekiem, lauksaimniekiem un citu riska profesiju pārstāvjiem.

Vakcinācija jāuzsāk savlaicīgi, vēlams pirms aktīvās ērču sezonas. Pamatshēma parasti ietver trīs devas ar noteiktiem intervāliem, pēc tam nepieciešamas balstdevas. Precīzu grafiku nosaka ārsts.

Vakcinācija nepasargā no Laima slimības un citām ērču pārnēsātām infekcijām, tāpēc apģērba, repelentu un citu profilakses pasākumu ievērošana joprojām ir nepieciešama.

Diagnostika un analīzes

Laima slimības agrīnā stadijā antivielu testi (asins analīzes) pirmajās nedēļās var būt negatīvi, pat ja infekcija ir. Migrējošā eritēma ir pietiekams pamats ārstēšanas uzsākšanai bez gaidīšanas uz analīžu rezultātiem.

Antivielu analīzes nav jēgas veikt uzreiz pēc ērces koduma, jo antivielas veidojas vēlāk. Par analīžu nepieciešamību un laiku lemj ārsts, izvērtējot simptomus un risku.

Ērces laboratoriska testēšana uz Borrelia vai encefalīta vīrusu parasti nav ieteicama kā rutīnas pasākums. Pozitīvs rezultāts nenozīmē, ka cilvēks noteikti inficēsies, bet negatīvs – neizslēdz citas infekcijas. Svarīgāka ir cilvēka pašsajūta un simptomu novērošana.

Neārstēta Laima slimība var izraisīt neiroboreliozi, artrītu, kardītu un citas vēlīnas komplikācijas. Pēc ārstēšanas daļai pacientu var saglabāties pēcinfekcijas simptomi (nogurums, sāpes), taču ilgstoša, nekontrolēta antibiotiku lietošana bez skaidras indikācijas nav ieteicama. Ārstēšanas taktiku nosaka infektologs vai cits speciālists.

Rīcība, ja ērce ir piesūkusies

Kā pareizi noņemt ērci

Savlaicīga un pareiza ērces noņemšana samazina infekcijas risku:

• izmantot smalkas, šauras pincetes vai speciālu ērču izņemšanas instrumentu;
• satvert ērci pēc iespējas tuvāk ādai, pie “galviņas”, nesaspiežot vēderu;
• vienmērīgi, lēni vilkt uz augšu, negriežot un neplēšot;
• pēc izņemšanas koduma vietu dezinficēt ar spirta šķīdumu, hlorheksidīnu vai citu antiseptisku līdzekli;
• rokas rūpīgi nomazgāt ar ziepēm un ūdeni.

Nedrīkst pilināt uz ērces eļļu, spirtu, nagu laku vai citus šķidrumus pirms izņemšanas, spiest vai saspiest ērces ķermeni, kā arī mēģināt ērci izdedzināt. Šādas darbības var veicināt siekalu un zarnu satura nonākšanu brūcē.

Ja ērces daļa (piemēram, snuķītis) paliek ādā, to var mēģināt uzmanīgi izņemt ar sterilu adatu. Ja tas neizdodas, parasti organisms svešķermeni pats atgrūž, izraisot nelielu lokālu iekaisumu.

Ja nav pieejamas atbilstošas pincetes vai nav pārliecības par pareizu tehniku, ieteicams pēc iespējas ātrāk doties uz medicīnas iestādi vai aptieku, nevis atlikt ērces noņemšanu.

Novērošana un kad jāvēršas pie ārsta

Pēc ērces noņemšanas:

• koduma vietu novēro 2–4 nedēļas;
• pirmajās dienās iespējams neliels lokāls apsārtums un nieze, kas parasti izzūd;
• jāseko vispārējai pašsajūtai – drudzis, nespēks, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes var liecināt par infekciju.

Pie ārsta jāvēršas, ja:

• parādās gredzenveida apsārtums, kas palielinās (migrējošā eritēma);
• ir drudzis, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes;
• rodas izteikts vājums, svīšana;
• palielinās limfmezgli tuvāk koduma vietai.

Nekavējoties jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja:

• ir stipras galvassāpes un kakla stīvums;
• parādās vemšana, apziņas traucējumi, dezorientācija;
• rodas sejas asimetrija, redzes, runas vai kustību traucējumi;
• ir augsts, grūti kontrolējams drudzis;
• bērnam parādās krampji vai neparasta miegainība.

Šie simptomi var liecināt par ērču encefalītu vai citu nopietnu neiroinfekciju un prasa steidzamu diagnostiku un ārstēšanu.

Praktiski ieteikumi ģimenēm

Ikdienas profilakses soļi

• Pirms došanās dabā:
• izvēlēties garas bikses, garroku kreklu, slēgtus apavus;
• bikses iebāzt zeķēs, valkāt gaišas krāsas apģērbu;
• uzklāt piemērotu repelentu uz atklātām ādas vietām.
• Uzturoties dabā:
• iespēju robežās izvairīties no garas zāles un krūmājiem;
• nesēdēt tieši uz zemes vai zāles bez segas;
• regulāri apskatīt bērnus un mājdzīvniekus.
• Pēc atgriešanās mājās:
• pārbaudīt visu ķermeni, īpaši “slēptās” vietas;
• pārbaudīt un, ja iespējams, mazgāt apģērbu;
• iet dušā 1–2 stundu laikā;
• pārbaudīt mājdzīvniekus.

Bērnu un vecāku loma profilaksē

Vecākiem ieteicams:

• skaidrot bērniem, kas ir ērces un kāpēc jāizvairās no garas zāles un krūmājiem;
• mācīt, ka par katru pamanītu “melnu punktiņu” uz ādas jāsaka pieaugušajam;
• kopīgi ievērot “pārbaudes rituālu” pēc pastaigām vai darba dārzā;
• rūpēties par savlaicīgu vakcināciju pret ērču encefalītu sev un bērniem;
• nodrošināt regulāru mājdzīvnieku pretērcu profilaksi.

Iesaistot bērnus profilaksē un padarot to par ikdienas ieradumu, iespējams būtiski samazināt ērču kodumu un ar tiem saistīto slimību risku.