Informācija, ko uzzināsi šajā rakstā

• Kad un kāpēc ērces ir aktīvas.
• Kur visbiežāk sastopamas ērces.
• Kā sevi pasargāt pirms un pēc pastaigas dabā.
• Ko darīt, ja ērce pieķeras pie ādas un kad jāmeklē ārsta palīdzība.
• Kuras slimības ērces pārnēsā un kā tās atpazīt.
• Kā darbojas vakcinācija pret ērču encefalītu.
• Kuri mīti par ērcēm ir nepareizi.

Kas ir ērces un kāpēc tās ir aktuālas vasarā

Ērces ir nelieli asinssūcēji zirnekļveidīgie (Acarina kārtas pārstāvji), kas barojas ar zīdītāju, putnu un reizēm arī rāpuļu asinīm. Latvijā medicīniski nozīmīgākās ir cietās ērces (Ixodidae), īpaši Ixodes ricinus un Ixodes persulcatus. Tās darbojas kā vektori, pārnēsājot baktērijas, vīrusus un parazītus.

Pieaugušai ērcei ir četri kāju pāri, nav spārnu, ķermenis ir plakans un ovāls, piesūcoties kļūst apaļš un lielāks. Nepiesūkusies ērce parasti ir magoņu sēkliņas līdz nelielas saulespuķu sēkliņas izmērā, piesūkusies var sasniegt zirņa lielumu.

Ērces nelēkā un nelido, tās nekrīt no koku galotnēm. Tās gaida uz zāles stiebriem vai krūmu zariem līdz aptuveni 1 m augstumam un nonāk uz cilvēka vai dzīvnieka, kad tas pieskaras augiem.

Ērču dzīves cikls un aktivitāte

Ērces dzīves cikls ilgst apmēram 2–3 gadus un ietver četras stadijas: ola, kāpurs (3 kāju pāri), nimfa (4 kāju pāri) un pieaugusi ērce. Katra attīstības stadija, izņemot olu, parasti prasa vienu asins maltīti. Starp barošanās reizēm ērces uzturas augsnes virskārtā, lapu pakaišos vai zālē.

Ērces ir visaktīvākās:

• pavasarī (aprīlis–maijs),
• vasarā (jūnijs–augusts),
• siltās, mitrās rudens dienās.

Tām patīk mērena temperatūra (ap +10 līdz +25 °C) un augsts mitrums. Karstās, sausās dienās ērces slēpjas zemāk augsnē un atkal kļūst aktīvas rītos un vakaros. Latvijā ērču sezona bieži sākas jau martā un var turpināties līdz novembrim.

Kur dzīvo ērces un kur ir riska zonas

Ērces dod priekšroku vietām ar pietiekamu mitrumu un veģetāciju, kur uzturas to saimnieki — grauzēji, putni, lielāki zīdītāji un cilvēki. Riska zonas nav tikai dziļi mežā — ērces sastopamas arī pilsētās un pie mājām.

Dabas teritorijas un mikrovides

Īpaši augsts ērču blīvums ir:

• lapkoku un jauktajos mežos,
• krūmājos, mežmalās un izcirtumos,
• gar takām un dzīvnieku iestaigātām taciņām,
• gar upju, ezeru un grāvju malām.

Mikrovide, kur ērces jūtas vislabāk:

• bieza lapu kārta un zems zāles segums,
• krūmi un jaunie kociņi, kas rada ēnu un mitrumu,
• vietas, kur uzturas sīkie grauzēji.

Pastaiga pa šauru taku ar augstu zāli un krūmiem gar malām rada lielāku risku nekā staigāšana pa platu, saulainu meža ceļu ar nopļautām malām.

Pilsētas dārzi, parki un mājas apkārtne

Ērces arvien biežāk sastopamas:

• pilsētas parkos un apstādījumos,
• dārzos ar biezu zālienu, dzīvžogiem, dekoratīviem krūmiem,
• mazdārziņu kooperatīvos un piepilsētās.

Īpaši riskantas ir:

• zāles joslas gar žogiem un dzīvžogiem,
• komposta un lapu kaudzes,
• vietas zem putnu barotavām, kur bieži uzturas grauzēji.

Bērni, kas rotaļājas zālē vai guļ uz segas zem kokiem un krūmiem, kā arī mājdzīvnieki, kas brīvi pārvietojas starp mežu, pļavu un pagalmu, var ienest ērces mājās.

Biežākās slimības, ko pārnēsā ērces

Ērces var pārnēsāt vairākus patogēnus vienlaikus, izraisot vienu vai vairākas infekcijas. Latvijā klīniski nozīmīgākās ir Laima slimība un ērču encefalīts, bet sastopamas arī citas ērču pārnēsātas infekcijas.

Laima slimība (borrelioze)

Laima slimību izraisa Borrelia burgdorferi sensu lato kompleksa spirohetas. Inficēšanās risks pieaug, ja ērce piesūkusies ilgāk par 24 stundām, taču pilnīgi drošs laika slieksnis nepastāv.

Galvenās klīniskās fāzes:

• Agrīnā lokalizētā infekcija (dienas līdz 4 nedēļas pēc koduma):
• erythema migrans — paplašinošs, parasti nesāpīgs sarkanīgs plankums, bieži ar gaišāku centru,
• nogurums, subfebrila temperatūra, muskuļu un locītavu sāpes.

• Agrīnā diseminētā infekcija (nedēļas līdz mēneši):
• vairāki ādas izsitumi,
• neiroloģiski simptomi (sejas nerva parēze, radikuloneirīts, meningīts),
• kardīts (aritmijas, AV blokāde).

• Vēlīnā infekcija (mēneši līdz gadi):
• hronisks artrīts, īpaši ceļu locītavās,
• hroniskas neiroloģiskas izpausmes,
• ādas izmaiņas (acrodermatitis chronica atrophicans).

Savlaicīga antibiotiku terapija (piemēram, doksiciklīns vai amoksicilīns, atbilstoši ārsta norādījumiem) parasti nodrošina labu prognozi. Bērniem biežāk izvēlas amoksicilīnu, grūtniecības laikā — penicilīna grupas antibiotikas.

Daļai pacientu pēc adekvātas ārstēšanas var saglabāties nogurums, sāpes vai koncentrēšanās grūtības (post-treatment Lyme disease syndrome). Ilgstoši vai atkārtoti antibiotiku kursi šajā situācijā parasti nav efektīvi un nav rekomendēti; nepieciešama simptomātiska terapija un rehabilitācija.

Ērču encefalīts

Ērču encefalīts ir vīrusu infekcija, kas bojā centrālo nervu sistēmu. Vīruss var tikt pārnests jau īsi pēc ērces piesūkšanās.

Raksturīga divfāžu gaita:

• Pirmā fāze: gripai līdzīgi simptomi — drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nespēks.
• Otrā fāze (pēc īslaicīga uzlabojuma): meningīta vai encefalīta pazīmes — stipras galvassāpes, kakla stīvums, vemšana, apziņas traucējumi, kustību traucējumi.

Specifiskas pretvīrusu ārstēšanas nav, terapija ir simptomātiska un atbalstoša, smagos gadījumos nepieciešama hospitalizācija. Galvenā profilakse ir vakcinācija.

Citi ērču pārnēsātie patogēni

Papildus Laima slimībai un ērču encefalītam ērces var pārnēsāt:

• Anaplazmozi (cilvēka granulocitāro anaplazmozi) — drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nogurums, iespējama leikopēnija, trombocitopēnija, paaugstināti aknu enzīmi. Ārstē ar doksiciklīnu.
• Tularemiju — čūla koduma vietā, limfmezglu palielināšanās, drudzis, nespēks. Ārstēšanas izvēli (aminoglikozīdi, doksiciklīns, ciprofloxacīns u.c.) nosaka ārsts, vēlams infektologs.
• Babesiozi — parazitāra infekcija, kas bojā eritrocītus, īpaši bīstama cilvēkiem ar novājinātu imunitāti vai bez liesas; izpaužas ar drudzi, drebuļiem, nespēku, anēmiju.

Vienai personai vienlaikus var būt vairākas infekcijas, kas var sarežģīt diagnostiku un ārstēšanu.

Kā atpazīt ērces piesūkšanos un agrīnas infekcijas pazīmes

Agrīna ērces pamanīšana un noņemšana būtiski samazina inficēšanās risku. Regulāra ādas pārbaude pēc uzturēšanās dabā ir ļoti efektīvs profilakses pasākums.

Kā izskatās ērce un piesūkšanās vieta

Nepiesūkusies ērce ir maza, plakana, tumši brūna vai melnbrūna; nimfas ir ļoti sīkas (apmēram 1–2 mm). Piesūkusies ērce kļūst apaļa, pelēcīga vai brūngana, izmērs var sasniegt līdz 1 cm. Ap piesūkšanās vietu var būt neliels apsārtums (līdz 1–2 cm), kas parasti izzūd dažu dienu laikā.

Īpaši rūpīgi jāpārbauda:

• galvas āda un aiz ausīm,
• kakls, paduses, cirkšņi,
• zem krūtīm, ceļu ieliekumi,
• jostasvieta un apakšveļas zona.

Bērniem ērces bieži piesūcas galvas un kakla rajonā.

Agrīnie simptomi un erythema migrans

Agrīnas infekcijas pazīmes var parādīties dienu līdz nedēļu laikā pēc koduma.

Jāpievērš uzmanība:

• Erythema migrans:
• parasti parādās 3–30 dienu laikā pēc koduma,
• sākas kā neliels sarkans plankums koduma vietā, kas pakāpeniski paplašinās (vairāk nekā 5 cm diametrā),
• bieži ar gaišāku centru, gredzenveida vai “mērķa” izskatu,
• parasti nesāpīgs, var būt silts uz tausti.

• Vispārēji simptomi:
• nogurums, nespēks,
• zemas pakāpes drudzis,
• galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, viegli gripai līdzīgi simptomi.

Lokāla alerģiska reakcija uz ērces kodumu parasti ir mazāka (līdz 2 cm), parādās dažu stundu laikā un mazinās 1–3 dienu laikā. Ja apsārtums turpina pieaugt, kļūst lielāks par dažiem centimetriem vai saglabājas ilgāk, nepieciešama ārsta konsultācija.

Profilakse — kā samazināt ērču kodumu un slimību risku

Profilakse balstās uz izvairīšanos no ērču kodumiem, ērču savlaicīgu pamanīšanu un vakcināciju pret ērču encefalītu.

Apģērbs, uzvedība dabā un repelenti

Uzturoties ērču riska zonās, ieteicams:

• izvēlēties gaišu apģērbu, uz kura ērces vieglāk pamanīt,
• valkāt garas bikses, bikšu galus iespraust zeķēs vai zābakos,
• izvēlēties cieši piegulošas aproces pie rokām un kājām,
• valkāt slēgtus apavus, izvairīties no sandalēm un čībām augstā zālē.

Uzvedības ieteikumi:

• staigāt pa takas vidu, izvairīties no cieša kontakta ar krūmiem un augstu zāli,
• nesēdēt tieši uz zemes vai zāles — izmantot segu vai paklājiņu,
• pēc atgriešanās mājās nekavējoties pārģērbties un pārbaudīt ķermeni.

Repelenti:

• lietot līdzekļus ar DEET, ikaridīnu vai citām aktīvām vielām, kas paredzētas aizsardzībai pret ērcēm,
• ievērot norādījumus, īpaši bērniem (vecuma ierobežojumi, lietošanas biežums),
• daļu līdzekļu drīkst lietot tikai uz apģērba, nevis tieši uz ādas.

Vakcinācija pret ērču encefalītu

Vakcinācija pasargā tikai no ērču encefalīta, bet nepasargā no Laima slimības vai citām bakteriālām infekcijām.

Vakcinācija ieteicama:

• cilvēkiem, kas regulāri uzturas ērču riska teritorijās (mežstrādnieki, mednieki, sēņotāji, ogotāji),
• lauku un piepilsētu iedzīvotājiem,
• bērniem, kas bieži spēlējas ārā dabā,
• cilvēkiem, kas ceļo uz reģioniem ar augstu ērču encefalīta izplatību.

Parasti nepieciešamas trīs pamata devas ar noteiktiem intervāliem, pēc tam balstdevas ik pēc 3–5 gadiem (vecākiem cilvēkiem biežāk). Ir pieejamas arī paātrinātas shēmas; precīzu shēmu nosaka ģimenes ārsts. Vakcināciju vēlams sākt laikus pirms aktīvās ērču sezonas.

Mājas, dārzs un mājdzīvnieki

Mājas apkārtnē ērču risku samazina:

• regulāra zāliena pļaušana, īpaši gar žogiem un krūmiem,
• lapu un zaru savākšana, komposta kaudzes uzturēšana sakoptā vietā,
• krūmu un koku vainagu apgriešana, lai mazinātu pārmērīgu ēnojumu un mitrumu,
• smilšu vai grants joslas veidošana starp mežainu teritoriju un pagalmu.

Mājdzīvnieki:

• suņiem un kaķiem lietot veterinārārsta rekomendētus pretērču līdzekļus (pilieni skaustā, kakla siksnas, tabletes),
• pēc pastaigām pārbaudīt kažoku, īpaši ap kaklu, ausīm, padusēm un cirkšņiem,
• ērces no dzīvniekiem jānoņem tikpat rūpīgi kā no cilvēka.

Rīcība, ja ērce piesūkusies vai parādās simptomi

Droša ērces noņemšana

Ērci ieteicams noņemt pēc iespējas ātrāk.

Pamatprincipi:

• izmantot smalkas, šauras pincetes vai speciālus pretērču instrumentus,
• satvert ērci pēc iespējas tuvāk ādai, pie snuķīša pamatnes,
• vilkt vienmērīgi, lēni, vertikāli uz augšu, negriežot un nespiežot vēderu,
• neizmantot eļļu, spirtu, krēmus vai citus līdzekļus, kas var izraisīt ērces “vemšanu”.

Pēc noņemšanas:

• koduma vietu dezinficēt ar ādas antiseptisku līdzekli,
• rokas rūpīgi nomazgāt vai dezinficēt,
• pierakstīt ērces noņemšanas datumu un koduma vietu.

Ja ādā paliek snuķītis, tas parasti nepalielina Laima slimības vai ērču encefalīta risku, bet var izraisīt lokālu iekaisumu. Fragmentu var mēģināt uzmanīgi izņemt ar dezinficētām pincetēm vai ļaut organismam to pakāpeniski atgrūst. Ja parādās sāpes, pieaugošs apsārtums, pietūkums vai strutas, jāvēršas pie ārsta.

Ērces laboratoriska pārbaude ne vienmēr palīdz pieņemt lēmumu par ārstēšanu: pozitīvs rezultāts nenozīmē, ka cilvēks noteikti inficējies, bet negatīvs — pilnībā neizslēdz infekcijas iespēju.

Kad vērsties pie ārsta

Medicīniskā palīdzība nepieciešama, ja:

• ērce piesūkusies bērnam, grūtniecei vai personai ar imūndeficītu,
• nav zināms, cik ilgi ērce bijusi piesūkusies, īpaši, ja tā ir ļoti piesūkusies,
• pēc koduma parādās erythema migrans vai citi ādas izsitumi,
• attīstās drudzis, galvassāpes, muskuļu vai locītavu sāpes, sejas muskuļu vājums, kakla stīvums vai citi neiroloģiski simptomi,
• rodas spēcīga lokāla vai sistēmiska alerģiska reakcija.

Laima slimības agrīnā erythema migrans stadijā diagnoze ir klīniska, seroloģiskie testi pirmajās nedēļās var būt negatīvi. Ērču encefalīta gadījumā nosaka specifiskas antivielas serumā un/vai cerebrospinālajā šķidrumā. Citu infekciju gadījumā veic atbilstošus izmeklējumus.

Laima slimību ārstē ar sistēmisku antibiotiku terapiju noteiktu dienu skaitu (parasti 10–21 diena, atkarībā no stadijas un klīniskās formas). Ērču encefalīta un daudzu citu vīrusu infekciju gadījumā terapija ir simptomātiska un atbalstoša.

Profilaktiska antibiotiku lietošana pēc katras ērces piesūkšanās netiek rutīni rekomendēta. Dažās situācijās ārsts var apsvērt vienreizēju profilaktisku doksiciklīna devu, taču tas vienmēr jāizvērtē individuāli kopā ar ārstu. Pēc ērces koduma ieteicama pašnovērošana vismaz 4–6 nedēļas un savlaicīga vēršanās pie ārsta, ja parādās simptomi.

Biežākie mīti par ērcēm

“Ērces lec vai krīt no kokiem”

Ērces nelēkā un nekrīt no koku galotnēm. Tās parasti atrodas zālē vai krūmos līdz aptuveni 1 m augstumā un nonāk uz cilvēka, kad tas pieskaras augiem.

“Ja ērce bija piesūkusies īsu brīdi, infekcija nav iespējama”

Inficēšanās risks ir mazāks, ja ērce ātri pamanīta un noņemta, bet tas nav nulle. Pēc koduma vienmēr jāvēro pašsajūta un ādas izmaiņas.

“Ja nav gredzenveida plankuma, nevar būt Laima slimība”

Erythema migrans neparādās visiem pacientiem. Laima slimība var izpausties arī ar neiroloģiskiem, locītavu vai citiem simptomiem bez tipiska izsituma.

“Ja ērci izņem ārsts, infekcijas risks ir mazāks nekā, ja izņem pats”

Galvenais ir ātrums un pareiza noņemšanas tehnika, nevis vieta, kur ērce tiek izņemta. Ja cilvēks prot ērci pareizi izņemt mājās, tas ir tikpat droši kā pie ārsta. Ārsts nepieciešams, ja rodas sarežģījumi vai simptomi pēc koduma.