Ievads un īss pārskats

Ziedputekšņu alerģija jeb siena drudzis (alerģisks rinīts) ir viena no biežākajām alerģiskajām slimībām mērenajā klimata joslā, tostarp Latvijā. Pavasarī un vasarā gaisā strauji palielinās ziedputekšņu koncentrācija, jo:

• pavasarī zied koki (bērzs, alkšņi, lazda u.c.),
• vēlāk – zāles (timotiņš, auzenes, rudzi),
• vasaras otrajā pusē un rudenī – nezāles (vībotnes, ambrozija u.c.).

Sausās, siltās un vējainās dienās ziedputekšņi var tikt pārnesti lielos attālumos, izraisot simptomus pat cilvēkiem, kuri neatrodas tiešā kontaktā ar augiem. Ziedputekšņi ir mikroskopiski un viegli ieelpojami, tie nonāk augšējos elpceļos un uz acu gļotādām, izraisot iekaisuma reakciju.

Ziedputekšņu alerģija būtiski ietekmē dzīves kvalitāti – traucē miegu, koncentrēšanos, darba spējas un mācības. Daļai pacientu tā saistīta ar bronhiālās astmas attīstību vai saasinājumu, tāpēc savlaicīga atpazīšana un ārstēšana ir īpaši nozīmīga.

Ko uzzināsiet šajā rakstā

Izlasot rakstu, jūs:

• sapratīsiet, kas ir ziedputekšņu alerģija un kāpēc imūnsistēma reaģē pārmērīgi;
• uzzināsiet par biežākajiem alergēniem Latvijā un riska faktoriem;
• iemācīsieties atpazīt simptomus un atšķirt alerģisku rinītu no saaukstēšanās;
• iepazīsiet diagnostikas iespējas un ārstēšanas metodes;
• saņemsiet praktiskus padomus, kā mazināt kontaktu ar alergēniem un pārdzīvot sezonu.

Kas ir ziedputekšņu alerģija

Imūnsistēmas reakcija uz ziedputekšņiem

Ziedputekšņu alerģija ir IgE mediēta hipersensitivitātes reakcija – imūnsistēma kļūdaini uztver ziedputekšņu olbaltumvielas kā bīstamus patogēnus.

Galvenie posmi:

• Sensibilizācija (pirmreizēja saskare):
• ziedputekšņi nonāk uz deguna, acu vai bronhu gļotādas;
• antigēnus prezentējošās šūnas aktivē T-limfocītus;
• veidojas Th2 tipa atbilde, kas stimulē B-limfocītus producēt specifiskās IgE antivielas;
• IgE piesaistās tuklo šūnu un bazofīlo leikocītu virsmas receptoriem.

• Atkārtota saskare:
• alergēns saistās ar IgE uz tuklo šūnu virsmas;
• notiek degranulācija un mediatoru (histamīna, leikotriēnu, prostaglandīnu) izdalīšanās;
• rodas vazodilatācija, palielinās kapilāru caurlaidība, gļotu sekrēcija un nervu galu kairinājums – parādās šķaudīšana, iesnas, nieze, tūska.

Hroniskā fāzē iesaistās eozinofīli un citi mediatori, kas uztur gļotādu iekaisumu un var veicināt elpceļu hiperreaktivitāti.

Biežākie alergēni Latvijā

Biežākie aeroalergēni:

• Koki:
• bērzs (viens no spēcīgākajiem alergēniem),
• alkšņi, lazda,
• ozols, vītols, papele.
• Zāles:
• timotiņš, auzenes, airenes,
• rudzi (īpaši lauku apvidos).
• Nezāles:
• vībotnes,
• ambrozija (kļūst arvien biežāka),
• nātres u.c.

Daudzi pacienti reaģē uz vairāku augu grupu ziedputekšņiem, kas pagarina simptomu sezonu. Ir arī krusteniskā reaktivitāte starp ziedputekšņiem un pārtikas produktiem. Piemēram, bērza ziedputekšņu alerģija bieži saistās ar niezi vai tirpšanu mutē pēc svaigu ābolu, burkānu, lazdu riekstu u.c. lietošanas – tas ir orālais alerģijas sindroms. Par izteiktākām reakcijām jāinformē ārsts.

Riska faktori un ģenētiskā predispozīcija

Ziedputekšņu alerģijas attīstību ietekmē:

• Ģenētiskā predispozīcija:
• ja vienam no vecākiem ir alerģiska slimība (alerģisks rinīts, astma, atopiskais dermatīts), bērnam risks ir paaugstināts;
• ja abi vecāki ir atopiski, risks var sasniegt 50–60 %.
• Atopija – iedzimta tendence veidot IgE mediētu atbildi uz vides alergēniem.
• Vides faktori:
• augsta aeroalergēnu slodze (dzīvošana pie pļavām, laukiem, mežiem);
• gaisa piesārņojums un smalkās daļiņas, kas var pastiprināt alergēnu iedarbību;
• aktīva un pasīvā smēķēšana, kas pasliktina elpceļu stāvokli.
• Agrīna dzīves pieredze:
• biežas elpceļu infekcijas;
• agrīna un bieža antibiotiku lietošana zīdaiņa vecumā, kas saistīta ar paaugstinātu alerģisku slimību risku.

Ģenētiska predispozīcija nenozīmē obligātu saslimšanu, bet palielina iespēju, ka noteiktos apstākļos alerģija attīstīsies.

Alerģiskā rinīta klasifikācija

Lai izvēlētos piemērotu terapiju, izmanto klasifikāciju:

• Pēc ilguma:
• intermitējošs – simptomi mazāk nekā 4 dienas nedēļā vai mazāk nekā 4 nedēļas gadā;
• persistējošs – simptomi vismaz 4 dienas nedēļā un vismaz 4 nedēļas gadā.
• Pēc smaguma:
• viegls – netraucē miegu, ikdienas aktivitātes, darbu vai mācības;
• vidēji smags/smags – traucē miegu, ikdienu, samazina veiktspēju.

Simptomi un klīniskā aina

Elpceļu simptomi

Tipiskākie simptomi saistīti ar augšējiem elpceļiem:

• ūdeņainas, caurspīdīgas iesnas;
• atkārtota šķaudīšana;
• deguna nieze un kņudēšana;
• deguna nosprostojums, apgrūtināta elpošana caur degunu;
• gļotu tecēšana pa rīkli uz leju;
• sauss vai kairinošs klepus, īpaši vakarā vai naktī;
• spiediena sajūta sejas apvidū, ja iesaistīti blakusdobumi.

Pacientiem ar vienlaikus esošu astmu var parādīties sēcoša elpošana, elpas trūkums, krūšu spiedoša sajūta – tas liecina par apakšējo elpceļu iesaisti.

Acu simptomi

Alerģisks konjunktivīts izpaužas ar:

• intensīvu acu niezi;
• apsārtumu;
• pastiprinātu asarošanu;
• “smilšu sajūtu” acīs;
• plakstiņu vieglu tūsku.

Simptomi parasti ir abpusēji un pastiprinās vējainā laikā ārā. Izdalījumi ir ūdeņaini, nevis strutaini.

Ādas un vispārēji simptomi

Iespējami arī:

• ādas simptomi:
• atopiskā dermatīta saasinājums;
• nieze, nātrene (biežāk kombinācijā ar citiem faktoriem);
• vispārēji simptomi:
• nogurums, miegainība;
• galvassāpes;
• samazināta koncentrēšanās spēja;
• miega traucējumi deguna nosprostojuma dēļ.

Šie simptomi bieži tiek nenovērtēti, taču tie būtiski ietekmē ikdienu un produktivitāti darbā vai skolā.

Atšķirība starp alerģisku rinītu un saaukstēšanos

Par labu alerģijai liecina:

• sezonalitāte (katru gadu līdzīgā laikā);
• ātrs sākums pēc atrašanās ārā, pļavās, mežā;
• ūdeņainas iesnas, intensīva šķaudīšana;
• nieze degunā, acīs, rīklē;
• simptomi ilgst nedēļām vai mēnešiem, bez drudža;
• kopumā labs vispārējais stāvoklis.

Par labu vīrusu infekcijai liecina:

• pakāpenisks sākums, bieži pēc kontakta ar slimu personu;
• drudzis, kakla sāpes, muskuļu sāpes;
• biezākas, dzeltenīgas vai zaļganas iesnas;
• simptomi pāriet 7–10 dienu laikā.

Ja ir šaubas, ieteicams konsultēties ar ārstu.

Diagnostika un izmeklējumi

Anamnēze un fizikāla izmeklēšana

Diagnostikas pamatā ir:

• simptomu parādīšanās laiks (mēneši, diennakts laiks);
• apstākļi, kuros tie pastiprinās (ārā, pie atvērtiem logiem, pļavās);
• saistība ar konkrētu augu ziedēšanas periodiem;
• ģimenes anamnēze par alerģiskām slimībām;
• iepriekšējās ārstēšanas efektivitāte;
• vienlaicīgas slimības (astma, atopiskais dermatīts, deguna polipi).

Fizikāli ārsts novērtē deguna gļotādu (tūska, bālums, ūdeņaini izdalījumi), acu stāvokli, ausis, plaušu auskultāciju.

Alerģijas testi

Lai apstiprinātu diagnozi un identificētu alergēnus, izmanto:

• ādasspiedes testu (prick testu):
• uz apakšdelma ādas uzpilina alergēna ekstraktu un ar lanceti viegli ievelk skrambiņu;
• pēc 15–20 minūtēm novērtē papulas un apsārtumu;
• specifiskā IgE noteikšanu asinīs:
• noder, ja ādas tests nav iespējams (smags dermatīts, medikamenti, anafilakses risks);
• nosaka IgE pret konkrētiem ziedputekšņu alergēniem.

Dažkārt specializētos centros izmanto deguna provokācijas testu.

Saistība ar astmu un plaušu funkcijas izvērtēšana

Pacientiem ar klepu, sēcošu elpošanu vai elpas trūkumu ieteicams:

• veikt spirometriju – plaušu funkcijas izmeklējumu, lai izvērtētu astmas iespējamību;
• regulāri novērtēt apakšējo elpceļu simptomus, jo alerģisks rinīts un astma bieži ir vienotas elpceļu slimības izpausmes.

Kad nepieciešama speciālista konsultācija

Pie alergologa ieteicams vērsties, ja:

• simptomi ir smagi vai ilgstoši un nepietiekami kontrolēti;
• ir aizdomas par astmu;
• nepieciešama specifiska imūnterapija;
• ir vairāku alergēnu sensibilizācija;
• bērniem simptomi traucē mācībām un attīstībai.

Pie LOR speciālista jādodas, ja:

• ir aizdomas par deguna polipiem vai hronisku sinusītu;
• deguna nosprostojums saglabājas arī ārpus ziedputekšņu sezonas.

Ārstēšanas iespējas

Simptomātiskā ārstēšana

Galvenās zāļu grupas:

• Perorālie otrās paaudzes antihistamīni (cetirizīns, loratadīns, desloratadīns, feksofenadīns u.c.):
• mazina šķaudīšanu, rinoreju, niezi, acu simptomus;
• mazāk izraisa miegainību nekā pirmās paaudzes preparāti, tomēr daļai cilvēku sedācija iespējama – ja jūtat miegainību, jāizvairās no auto vadīšanas un darba ar mehānismiem.

• Intranasālie kortikosteroīdi (flutikazons, mometazons, budezonīds u.c.):
• visefektīvākie medikamenti alerģiska rinīta ārstēšanā;
• mazina gļotādas iekaisumu, tūsku, deguna nosprostojumu;
• ieteicams sākt lietot 1–2 nedēļas pirms gaidāmās sezonas un turpināt regulāri;
• parasti darbojas lokāli, ar minimālu sistēmisku ietekmi, ja lieto pareizās devās;
• biežākās blaknes – deguna sausums, kairinājums, neliela asiņošana.

• Deguna dekongestanti (vazokonstriktori) (ksilometazolīns, oksimetazolīns u.c.):
• ātri atbrīvo deguna nosprostojumu;
• drīkst lietot tikai īslaicīgi (ne ilgāk par 5–7 dienām), lai izvairītos no medikamentoza rinīta;
• perorālie dekongestanti (piemēram, pseudoefedrīns) var paaugstināt asinsspiedienu, izraisīt sirdsklauves, bezmiegu, īpaši gados vecākiem un pacientiem ar sirds slimībām.

Papildus var lietot lokālus antihistamīnu deguna aerosolus un kombinētus preparātus, ko izvēlas individuāli kopā ar ārstu.

Alergēnu specifiskā imūnterapija

Alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgā metode, kas ietekmē slimības cēloni. Tās būtība – ilgstošā laikā ievadīt pakāpeniski pieaugošas alergēna devas, lai mainītu imūnreakciju.

Formas:

• subkutāna imūnterapija (injekcijas zem ādas);
• sublingvāla imūnterapija (pilieni vai tabletes zem mēles).

Priekšrocības:

• samazina simptomu smagumu un medikamentu nepieciešamību;
• var mazināt jaunu sensibilizāciju risku;
• bērniem ar alerģisku rinītu samazina astmas attīstības iespējamību;
• efekts var saglabāties vairākus gadus pēc kursa beigām.

Indikācijas:

• vidēji smags vai smags alerģisks rinīts, kas nepietiekami kontrolēts ar medikamentiem;
• precīzi identificēts viens vai daži dominējoši alergēni;
• pacienta motivācija ievērot 3–5 gadus ilgu terapiju.

Imūnterapiju nozīmē un uzrauga alergologs.

Papildu terapijas un barjeras līdzekļi

• Acu pilieni:
• antihistamīnu vai mastocītu stabilizatoru pilieni mazina niezi, apsārtumu, asarošanu.
• Fizioloģiskie un jūras ūdens deguna aerosoli:
• mehāniski izskalo ziedputekšņus un gļotas, samitrina gļotādu;
• droši ilgstošai lietošanai, arī bērniem, grūtniecēm un zīdīšanas laikā.
• Deguna barjeras želejas/krēmi:
• veido plānu aizsargkārtiņu un samazina alergēnu nokļūšanu uz gļotādas;
• īpaši noderīgi bērniem un cilvēkiem, kas vēlas samazināt zāļu slodzi.

Svarīga ir pareiza medikamentu lietošanas tehnika (piemēram, deguna aerosola pareiza izsmidzināšana).

Grūtniecība, zīdīšana un gados vecāki pacienti

• Grūtniecība un zīdīšana:
• daļa intranasālo steroīdu (piemēram, budezonīds) un antihistamīnu (loratadīns, cetirizīns) tiek uzskatīti par salīdzinoši drošiem, taču izvēli vienmēr veic ārsts;
• priekšroka tiek dota lokālai terapijai un mazākajai efektīvajai devai.
• Gados vecāki pacienti:
• bieži lieto vairākus medikamentus, tāpēc jāņem vērā zāļu mijiedarbība un sedatīvs efekts;
• vēlams izvēlēties preparātus ar labu drošības profilu un minimālu ietekmi uz sirds-asinsvadu sistēmu.

Pašārstēšanās un “dabiskie līdzekļi”

Dažādi “dabiskie” preparāti (bišu ziedputekšņi, augu maisījumi, ēteriskās eļļas) var paši izraisīt alerģiskas reakcijas, tostarp smagas. Nav pierādījumu, ka bišu ziedputekšņu lietošana iekšķīgi droši un efektīvi ārstētu ziedputekšņu alerģiju. Pirms šādu līdzekļu lietošanas ieteicams konsultēties ar ārstu.

Praktiski padomi, kā pārdzīvot ziedputekšņu sezonu

Vides pielāgojumi mājās un darbā

• turiet logus aizvērtus ziedputekšņu maksimuma stundās (parasti agrās rīta un vēlas vakara stundās);
• izmantojiet gaisa kondicionētājus ar filtriem mājās un automašīnā;
• apsveriet HEPA gaisa attīrītāja izmantošanu guļamistabā;
• regulāri veiciet mitro uzkopšanu;
• neizžāvējiet veļu ārā ziedputekšņu maksimuma laikā;
• darba vietā izvairieties no ilgstošas logu vēdināšanas dienās ar augstu ziedputekšņu indeksu.

Ikdienas paradumi sezonas laikā

• pēc atrašanās ārā:
• pārģērbieties, āra drēbes atstājot gaitenī vai atsevišķā vietā;
• ejiet dušā, lai nomazgātu ziedputekšņus no ādas un matiem;
• nelieciet rokas pie acīm un neberziet tās;
• ārā lietojiet saulesbrilles;
• fiziskās aktivitātes plānojiet laikā, kad ziedputekšņu koncentrācija ir zemāka (bieži pēc lietus, vēlā pēcpusdienā);
• ja pļaujat zāli vai ravējat, lietojiet aizsargmasku un brilles.

Ceļojumu un aktivitāšu plānošana

• sekojiet ziedputekšņu prognozēm (meteoroloģiskie dienesti, specializētas mājaslapas vai lietotnes);
• plānojiet atvaļinājumu reģionos un laikā ar zemāku ziedputekšņu slodzi (piemēram, pie jūras);
• automašīnā turiet logus ciet, izmantojiet kondicionētāju ar salona filtru;
• ceļojuma aptieciņā iekļaujiet antihistamīnus, deguna aerosolu, acu pilienus.

Bērni un skola

• informējiet skolotājus par bērna alerģiju;
• nodrošiniet, lai skolā būtu pieejami nepieciešamie medikamenti;
• ar ārstu var izstrādāt rakstisku rīcības plānu simptomu saasinājuma gadījumam;
• maziem bērniem jāpievērš uzmanība mutes elpošanai, krākšanai, uzmanības un mācību grūtībām – tie var būt hroniska deguna nosprostojuma simptomi.

Īpašas situācijas, komplikācijas un neatliekama palīdzība

Saites ar astmu un iespējamās komplikācijas

Alerģisks rinīts un bronhiālā astma bieži ir savstarpēji saistītas. Ziedputekšņu alerģija var:

• provocēt vai saasināt astmas simptomus;
• veicināt bronhu hiperreaktivitāti;
• ilgstoša deguna nosprostojuma dēļ veicināt hroniska sinusīta un vidusauss iekaisumu attīstību, īpaši bērniem;
• izraisīt miega traucējumus, krākšanu, dienas miegainību.

Anafilakse un brīdinājuma signāli

Sezonāls alerģisks rinīts uz ziedputekšņiem pats par sevi ļoti reti izraisa anafilaksi. Dzīvībai bīstamas reakcijas biežāk saistītas ar pārtikas alergēniem, medikamentiem vai kukaiņu dzēlieniem. Tomēr jāzina brīdinājuma signāli:

• pēkšņs, strauji progresējošs elpas trūkums, sēcoša elpošana;
• tūska sejā, lūpās, mēlē vai rīklē;
• apgrūtināta rīšana vai elpošana;
• stiprs reibonis, samaņas traucējumi;
• plaša nātrene kombinācijā ar citiem sistēmiskiem simptomiem.

Šādos gadījumos nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Adrenalīna autoinjektoru parasti nozīmē pacientiem ar iepriekšēju anafilaksi vai augstu risku, nevis visiem ar ziedputekšņu alerģiju.

Ilgtermiņa profilakse un ārstēšanas stratēģijas pārskatīšana

Ilgtermiņā svarīgi:

• regulāri izvērtēt simptomu kontroli (miegs, darbs, mācības);
• sākt medikamentu lietošanu pirms sezonas sākuma, nevis gaidīt smagu simptomu attīstību;
• atmest smēķēšanu, jo tā būtiski pasliktina simptomu kontroli un astmas gaitu;
• ja, neskatoties uz pareizu terapiju, simptomi saglabājas smagi, kopā ar ārstu apsvērt ārstēšanas maiņu vai alergēnu specifisko imūnterapiju.

Apzināta, plānota pieeja ziedputekšņu alerģijai ļauj lielākajai daļai pacientu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un saglabāt labu pašsajūtu arī aktīvās ziedēšanas sezonās.