Kas ir zilaļģes un peldētāju nieze

Zilaļģu (cianobaktēriju) pamatīpašības

Zilaļģes jeb cianobaktērijas ir mikroskopiskas fotosintezējošas baktērijas, kas dabiski sastopamas saldūdeņos un jūras ūdenī. Tās nav īstas aļģes, bet baktērijas ar spēju veikt fotosintēzi. Labvēlīgos apstākļos – silts ūdens (parasti virs 20 °C), augsta barības vielu (īpaši fosfora un slāpekļa) koncentrācija, stāvošs vai vāji tekošs ūdens – cianobaktērijas strauji savairojas, veidojot zilaļģu “ziedēšanu”.

Ziedēšanas laikā ūdens virsmā var parādīties zaļi, zilganzaļi, brūngani vai dzeltenīgi plankumi, putras vai plēves veida pārklājums. Ūdens var izskatīties kā “zirņu zupa” vai krāsas plankums, reizēm ar nepatīkamu smaku. Daļa cianobaktēriju sugu spēj ražot toksiskas vielas – cianotoksīnus.

Cianotoksīnu veidi un to ietekme uz veselību

Biežākie cianotoksīnu veidi:

• Mikrocistīni – galvenokārt bojā aknu šūnas, var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, caureju, sāpes vēderā, smagos gadījumos – aknu bojājumu. Ilgstoša, atkārtota iedarbība var veicināt hronisku aknu bojājumu un, iespējams, palielināt noteiktu audzēju risku.
• Cilindrospermopsīns – ietekmē aknas, nieres un gremošanas traktu.
• Anatoksīns-a un citi neirotoksīni – ietekmē nervu sistēmu, var izraisīt muskuļu vājumu, trīci, krampjus; cilvēkiem Latvijā ļoti reti, biežāk aprakstīti dzīvniekiem.
• Vielas ar ādu kairinošu iedarbību (bieži dēvētas par dermatotoksīniem) – izraisa ādas un gļotādu kairinājumu, niezi, izsitumus. Ādas kairinājumu var radīt gan šie savienojumi, gan arī pašu cianobaktēriju šūnu mehāniskā un ķīmiskā iedarbība.

Cianotoksīni cilvēka organismā nonāk galvenokārt, norijot piesārņotu ūdeni. Saskare ar toksīniem iespējama arī caur gļotādām un bojātu ādu, taču sistēmiska toksikoze šādā ceļā ir maz ticama. Galvenais praktiskais risks ir ūdens norīšana peldoties vai izmantošana uzturā.

Peldētāju nieze (cercariālais dermatīts)

Peldētāju nieze jeb cercariālais dermatīts ir ādas iekaisuma reakcija, ko izraisa ūdens putnu un dažu zīdītāju parazītu – trematodu (plakantārpu) kāpuri, cercārijas. Šie kāpuri ūdenī meklē dabisko saimnieku (parasti ūdens putnus), bet kļūdas pēc var mēģināt iekļūt arī cilvēka ādā. Cilvēka organismā tie nespēj attīstīties, ādas virskārtā iet bojā un izraisa lokālu imūnreakciju – niezi, apsārtumu, sīkus pūslīšus.

Pirmreizējā saskarē simptomi var būt vieglāki vai parādīties vēlāk, bet atkārtotu ekspozīciju gadījumā organisms jau ir sensibilizēts, tāpēc izsitumi un nieze parasti rodas ātrāk un ir izteiktāki.

Atšķirība starp zilaļģu toksikozi un peldētāju niezi

• Zilaļģu toksikoze:
• saistīta ar cianotoksīnu iedarbību;
• var skart visu organismu (gremošanas traktu, aknas, nervu sistēmu);
• simptomi bieži ietver sliktu dūšu, vemšanu, caureju, galvassāpes, reizēm drudzi, kā arī ādas, acu un elpceļu kairinājumu.

• Peldētāju nieze:
• lokāla ādas slimība, ko izraisa parazītu kāpuri ādā;
• simptomi aprobežojas ar ādas niezi, apsārtumu, izsitumiem;
• sistēmiska toksiska iedarbība nav raksturīga.

Abas situācijas var rasties pēc peldes dabiskos ūdeņos, taču to izcelsme, riski un ārstēšana atšķiras.

Simptomi

Ādas simptomi

Gan saskarē ar zilaļģēm, gan peldētāju niezes gadījumā biežākie ir ādas simptomi:

• intensīva nieze, kas var parādīties minūšu līdz stundu laikā pēc peldes;
• apsārtums saskares vietās;
• sīki papulāri vai pūslīšveida izsitumi, nereti grupās vai plankumaini;
• viegla ādas tūska, dedzināšanas sajūta;
• skrāpējumu dēļ – sekundārs ādas bojājums un bakteriālas infekcijas risks.

Peldētāju niezei raksturīgi izsitumi tajās vietās, kur āda bijusi saskarē ar ūdeni – bieži uz atklātajām ķermeņa daļām (kājas, rokas, rumpis). Izsitumi var būt izteiktāki arī zem peldkostīma vai gumiju vietās, kur cercārijas iesprostojas un mehāniska berze pastiprina kairinājumu.

Zilaļģu izraisīts dermatīts biežāk ir difūzāks, var skart plašākas ķermeņa zonas un bieži pavada citi simptomi – acu, deguna, kakla kairinājums.

Gremošanas trakta simptomi

Ja peldoties tiek norīts zilaļģu piesārņots ūdens, var attīstīties:

• slikta dūša;
• vemšana;
• ūdeņaina caureja, reizēm ar krampjveida vēdersāpēm;
• apetītes zudums, vispārējs nespēks.

Šie simptomi saistīti ar cianotoksīnu ietekmi uz gremošanas traktu un aknām. Peldētāju niezes gadījumā gremošanas trakta simptomi nav raksturīgi, ja vien vienlaikus nav citu infekciju vai toksisku vielu iedarbības.

Elpošanas un acu simptomi

Aerosolu un sīku pilienu ieelpošana (viļņu šļakatas, ūdens motociklu radīts aerosols, stiprs vējš) var izraisīt:

• elpošanas ceļu kairinājumu – klepu, rīkles sausumu, aizsmakumu;
• elpas trūkuma sajūtu cilvēkiem ar astmu vai hronisku obstruktīvu plaušu slimību;
• acu kairinājumu – apsārtumu, asarošanu, dedzināšanu, svešķermeņa sajūtu.

Šie simptomi biežāk saistīti ar zilaļģu un to toksīnu klātbūtni, nevis peldētāju niezi.

Simptomu parādīšanās laiks un ilgums

• Peldētāju nieze:
• pirmie simptomi parasti 10–60 minūšu laikā pēc izkāpšanas no ūdens;
• nieze un izsitumi var pastiprināties nākamo 24–48 stundu laikā;
• vairumā gadījumu simptomi mazinās 3–7 dienu laikā, reizēm ilgāk jutīgām personām;
• atkārtotu peldēšanos tajā pašā ūdenstilpē simptomi var kļūt izteiktāki un parādīties ātrāk.

• Zilaļģu toksikoze:
• gremošanas trakta simptomi parasti 1–24 stundu laikā pēc ekspozīcijas;
• ādas un acu kairinājums – jau peldes laikā vai drīz pēc tās;
• vieglos gadījumos simptomi pāriet 1–3 dienu laikā, smagākos – var ilgt ilgāk un prasīt medicīnisku iejaukšanos.

Riska faktori un bīstamie apstākļi

Ūdens kvalitāte, temperatūra un stagnācija

Zilaļģu ziedēšanu un peldētāju niezi veicina:

• silts ūdens (parasti virs 20 °C);
• stāvošs vai vāji tekošs ūdens – ezeri, dīķi, vecupes, seklas līči;
• augsts barības vielu (slāpekļa, fosfora) saturs ūdenī – notekūdeņu, lauksaimniecības un pilsētvides piesārņojuma dēļ;
• zems ūdens līmenis, slikta ūdens apmaiņa;
• liela ūdensputnu un gliemežu populācija (peldētāju niezes gadījumā, jo gliemeži ir starpsaimnieki trematodēm).

Laika apstākļu ietekme

• Ilgstošs karstums un saulains laiks veicina zilaļģu savairošanos.
• Bezvējš un mierīgs ūdens veicina ziedēšanas plankumu uzkrāšanos piekrastē un seklajās zonās.
• Pēc stiprām lietusgāzēm ūdenī īslaicīgi var būt vairāk barības vielu, kas vidējā termiņā veicina ziedēšanu.
• Vējš var sabīdīt zilaļģu masu vienā krasta pusē, radot lokāli ļoti augstu koncentrāciju.

Pakļautības grupas

Paaugstināts risks ir:

• bērniem – biežāk norij ūdeni, ilgāk uzturas ūdenī, ir jutīgāka āda;
• zīdaiņiem un ļoti maziem bērniem – ieteicams nevest peldēties ūdenstilpēs, kur redzamas zilaļģes vai ir aizdomas par to klātbūtni, kā arī neļaut rotaļāties pie pašas ūdens malas;
• cilvēkiem ar atopisko dermatītu, ekzēmām, psoriāzi vai citām hroniskām ādas slimībām;
• personām ar alerģiskām slimībām (astma, alerģisks rinīts, konjunktivīts);
• cilvēkiem ar hroniskām aknu vai nieru slimībām;
• grūtniecēm un zīdītājām – piesardzības nolūkos ieteicams izvairīties no peldes redzami ziedošos ūdeņos;
• mājdzīvniekiem, īpaši suņiem – tie bieži dzer no ūdenstilpēm un laiza spalvu, uzņemot lielāku toksīnu devu. Suņiem zilaļģu toksikoze var noritēt ļoti smagi – ar pēkšņu vemšanu, caureju, vājumu, krampjiem un pat strauju nāvi; šādos gadījumos nepieciešama neatliekama veterinārārsta palīdzība.

Vietas ar paaugstinātu risku

Īpaši uzmanīgi jāizvērtē:

• seklas līči un iegrāvji, kur ūdens ātri uzsilst un slikti mainās;
• vecupes un dīķi ar ierobežotu caurplūdi;
• ostu ietekas, kanāli, vietas pie notekūdeņu izplūdēm;
• mazapmeklēti dīķi un mākslīgās ūdenstilpes bez regulāras ūdens kvalitātes kontroles;
• vietas ar lielu ūdensputnu koncentrāciju (pīles, gulbji, zosis) – peldētāju niezes risks.

Profilakse un drošības pasākumi

Pirms peldes

• Pārbaudīt oficiālo peldvietu ūdens kvalitātes paziņojumus pašvaldību un veselības iestāžu mājaslapās.
• Pievērst uzmanību brīdinājuma zīmēm pie peldvietām (aizliegums peldēties, brīdinājums par aļģēm).
• Vizuāli novērtēt ūdeni:
• nepeldēties, ja ūdens ir intensīvi zaļš, zilganzaļš, duļķains, ar biezām aļģu “putrām” vai plēvēm uz virsmas;
• izvairīties no vietām ar spēcīgu nepatīkamu smaku;
• nepeldēties vietās, kur redzami daudz mirušu zivju vai citu dzīvnieku.

Peldes laikā

• Izvēlēties oficiālas peldvietas ar regulāru ūdens kvalitātes kontroli.
• Nepeldēties seklās, stāvošās zonās, kur redzami aļģu sakopojumi; dot priekšroku dziļākām vietām ar labāku ūdens apmaiņu.
• Peldoties censties:
• nenorīt ūdeni;
• izvairīties no niršanas ar atvērtām acīm bez aizsargbrillēm;
• nepavadīt ūdenī pārmērīgi ilgu laiku, īpaši bērniem.
• Personām ar jutīgu ādu ieteicamas īsākas peldes un ātra noskalošanās pēc tām.

Pēc peldes

• Pēc peldes noskalot ķermeni ar tīru tekošu ūdeni, vēlams ar ziepēm.
• Nomainīt mitro peldapģērbu pret sausu, lai mazinātu ādas kairinājumu.
• Bērniem īpaši noskalot ādu, seju, ausis; kairinājuma gadījumā acis izskalot ar tīru ūdeni.
• Mājdzīvniekus pēc peldes noskalot ar tīru ūdeni, neļaut laizīt mitru spalvu, ja ir aizdomas par zilaļģu klātbūtni.

Ko nedarīt

• Neberzēt kairināto ādu ar rupjiem dvieļiem, smiltīm vai skrubjiem.
• Nelietot spirtu saturošus dezinfekcijas līdzekļus uz kairinātas ādas.
• Nedot bērniem antihistamīna preparātus bez devas saskaņošanas ar ārstu vai farmaceitu.

Kopienas līmeņa pasākumi

• Regulārs peldvietu ūdens kvalitātes monitorings un savlaicīga brīdinājuma zīmju izvietošana par zilaļģu ziedēšanu vai peldes ierobežojumiem.
• Barības vielu noplūdes mazināšana – pareiza mēslošanas līdzekļu lietošana, notekūdeņu apsaimniekošana.
• Ūdensputnu piebarošanas ierobežošana peldvietu tuvumā.
• Krasta joslas uzturēšana ar dabisku veģetāciju, kas filtrē noteci.

Rīcība, ja parādās simptomi

Pirmā palīdzība

• Nekavējoties izkāpt no ūdens, ja parādās dedzināšana, stipra nieze vai citi kairinājuma simptomi.
• Noskalot ādu ar tīru ūdeni (vēlams dzeramo vai dušas ūdeni), izvairoties no berzēšanas.
• Noņemt un izskalot peldapģērbu, vēlāk to izmazgāt ar mazgāšanas līdzekli.
• Ja ir acu kairinājums, tās maigi izskalot ar tīru tekošu ūdeni vairākas minūtes.
• Ja parādās elpas trūkums, spēcīgs klepus vai reibonis, pārtraukt fizisku slodzi, nodrošināt svaigu gaisu un nepieciešamības gadījumā izsaukt neatliekamo palīdzību.

Mājas aprūpe vieglos gadījumos

• Peldētāju niezes vai viegla dermatīta gadījumā:
• lietot aukstas kompreses niezošajās vietās;
• pēc ārsta vai farmaceita ieteikuma lietot bez receptes pieejamus antihistamīna preparātus niezes mazināšanai;
• lokāli uzklāt pretniezes krēmus vai losjonus (piemēram, ar kalamīnu, mentolu vai vieglu kortikosteroīdu pēc ārsta ieteikuma).
• Gremošanas trakta simptomu gadījumā:
• nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, lai novērstu dehidratāciju;
• izvairīties no smaga, trekna ēdiena, dot priekšroku vieglai diētai.
• Novērot simptomu dinamiku 24–48 stundu laikā.

Kad meklēt medicīnisku palīdzību

Brīdinājuma pazīmes

Nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība (zvanot 113 vai dodoties uz neatliekamās palīdzības nodaļu), ja:

• parādās elpas trūkums, svilpoša elpošana, spiedoša sajūta krūtīs;
• ir spēcīga, atkārtota vemšana vai caureja ar nespēju uzņemt šķidrumu, īpaši bērniem un gados vecākiem cilvēkiem;
• parādās apjukums, spēcīgas galvassāpes, krampji, izteikts vājums;
• ir izteikta ādas tūska, īpaši sejas un kakla rajonā, vai aizdomas par anafilaktisku reakciju;
• simptomi strauji pasliktinās vai nepāriet dažu dienu laikā.

Bērniem dehidratācija vemšanas un caurejas gadījumā attīstās ātrāk nekā pieaugušajiem. Ja bērns atsakās dzert, ir miegains, ar sausu muti vai reti urinē, jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības.

Kur vērsties

• Ģimenes ārsts – vieglu un vidēji smagu simptomu gadījumā (ādas izsitumi, vidēji smagi gremošanas trakta simptomi, acu un elpceļu kairinājums bez dzīvību apdraudošām pazīmēm).
• Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (113) – akūtos, dzīvību apdraudošos gadījumos.
• Uzņemšanas nodaļas slimnīcās – ja nepieciešama stacionāra novērošana, infūzijas terapija vai plašāka diagnostika.
• Dermatologs – atkārtotu vai smagu ādas reakciju, hroniska dermatīta vai sarežģītu alerģisku reakciju gadījumos.
• Toksikologs vai infektologs – aizdomu par smagu cianotoksīnu iedarbību gadījumā.

Diagnostikas īpatnības

Peldētāju nieze parasti tiek diagnosticēta klīniski, balstoties uz tipisku anamnēzi (pelde dabiskā ūdenstilpē, citiem peldētājiem līdzīgi simptomi) un izsitumu raksturu. Cianotoksīnu iedarbības gadījumā diagnoze balstās uz simptomiem un informāciju par ūdens kvalitāti; specifiski toksīnu testi cilvēka asinīs vai urīnā ikdienā netiek veikti.

Ne visi izsitumi pēc peldes ir saistīti ar zilaļģēm vai peldētāju niezi. Diferenciāldiagnozēs jāapsver:

• alerģisks kontaktdermatīts (piemēram, no sauļošanās krēma, mazgāšanas līdzekļu atliekām uz peldkostīma, lateksa);
• nātrene (aukstuma nātrene, holīnerģiskā nātrene);
• bakteriālas un sēnīšu infekcijas, īpaši, ja izsitumi ir strutaini vai saglabājas ilgāk par 1–2 nedēļām.

Savlaicīga simptomu atpazīšana, piesardzīga peldvietu izvēle un pareiza rīcība pēc peldes palīdz mazināt ar zilaļģēm un peldētāju niezi saistīto veselības risku un ļauj drošāk baudīt atpūtu pie Latvijas ūdeņiem.