Dažkārt, kad kāds piemin terminu “Pēctraumatiskā stresa traucējumi”, cilvēkiem rodas priekšstats, ka tas noteikti ir saistīts tikai ar karavīriem, policistiem vai cilvēkiem, kuri pārcietuši smagu fizisku vardarbību. Tomēr šis stāvoklis var skart ikvienu, kam bijis jāiziet cauri ļoti grūtai vai šausminošai pieredzei: smagai autoavārijai, tuvinieka pēkšņam zaudējumam, dabas katastrofai vai pat emocionālai manipulācijai.

Šajā rakstā aplūkosim PTST no vairākiem skatpunktiem:

1. Kas īsti ir PTST un kā tie atšķiras no citām garīgās veselības problēmām?
2. Kādi ir biežākie simptomi?
3. Kas tos izraisa un kāpēc daži cilvēki ar laiku spēj atgūties, bet citiem šis process ir daudz sarežģītāks?
4. Kādas ārstēšanas un pašpalīdzības metodes pastāv, lai mazinātu PTST simptomus?
5. Kā runāt par PTST ar tuviniekiem, kolēģiem vai citiem, kuriem varētu būt loma atbalsta sniegšanā?

Kas ir PTST?

Definīcija un būtība

Pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST) ir stāvoklis, kas rodas pēc ļoti intensīvas vai biedējošas pieredzes. Tas var būt notikums, kurā cilvēks izjūt spēcīgas bailes, šausmas vai ārkārtēju bezpalīdzību. Lai gan termins “traumatisks notikums” var likties vispārināts, reālā dzīve rāda, ka jebkura situācija, kuru cilvēks uztver kā ļoti apdraudošu, var radīt PTST.

Traumatisko notikumu laikā ķermenis bieži vien aktivizē “cīņas vai bēgšanas” mehānismus, kas līdz noteiktam līmenim ir dabiski un palīdz mums izdzīvot reālās briesmās. Problēmas sākas tad, ja pēc šī notikuma beigām organisms turpina uzvesties tā, it kā draudi joprojām būtu klātesoši. Rezultātā cilvēks ilgstoši izjūt nemieru, flashbacks vai bailes, kas netraucēti turpinās un vairs nepalīdz, bet kaitē ikdienas funkcionēšanai.

PTST izplatība

Pēc 2016. gada pētījuma datiem 2–7% Baltijas valstu iedzīvotāju ir PTST. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm aptuveni 3.9% pasaules iedzīvotāju kādā dzīves posmā ir piedzīvojuši PTST. Biežāk par to dzirdam karavīru vai avārijās cietušo cilvēku sakarā, tomēr statistika rāda, ka PTST var attīstīties arī pēc citiem smagiem pārdzīvojumiem. Tajos ietilpst ne tikai fiziska, bet arī emocionāla vardarbība, dabas katastrofas, smagas slimības un pat toksiskas attiecības. Dažos gadījumos simptomi var parādīties uzreiz, citos — pēc ilgāka laika. Tieši šī “aizkavētā” reakcija padara PTST grūti prognozējamu un reizēm pārsteidz pašu cilvēku.

PTST cēloņi un riska faktori

Plašs traumatisko notikumu klāsts

Ir būtiski saprast, ka katrs cilvēks notikumus uztver atšķirīgi. Ja vienai personai intensīva avārija var radīt tikai īslaicīgu satraukumu, citam tā var kļūt par iemeslu smagam PTST. Viss ir atkarīgs no cilvēka personīgās pieredzes, temperamenta, agrākām psihiskās veselības problēmām, un pat ģenētiskajiem faktoriem. Cilvēkam, kurš piedzīvojis vairākas traumējošas situācijas dzīves laikā, pastāv lielāks risks, ka nākamais smagais notikums izraisīs PTST.

Bioloģiskie un psiholoģiskie mehānismi

Stresa situācijās mūsu smadzenes (īpaši limbiskā sistēma, kur svarīgu lomu spēlē amigdala un hipokamps) reaģē, izdalot hormonus, piemēram, adrenalīnu un kortizolu. Tas ir veselīgi un vajadzīgi, ja atrastos reālās briesmās, piemēram, sastopoties ar agresīvu dzīvnieku. Taču, ja traumatiskais notikums ir beidzies, bet atmiņas un emocijas turpina atkārtoties, smadzenes turpina būt “modrības režīmā”. Tad pat šķietami nevainīgi signāli – noteikta skaņa, smarža vai gaismas mirgošana – var kļūt par emocionālās atbildes izraisītājiem, atkal radot spēcīgu trauksmes, baiļu vai dusmu sajūtu.

Vēl būtiski pieminēt, ka cilvēkiem, kuri jau cieš no trauksmes traucējumiem vai depresijas, ir paaugstināts risks, ka traumatiski notikumi “piedos vēl vienu triecienu” nervu sistēmai un radīs PTST. Tas nenozīmē, ka citi nevar piedzīvot PTST, taču jau esošas mentālās veselības problēmas var pavērt lielāku “ieejas punktu” traumai.

Galvenie simptomi

1. Atmiņas uzliesmojumi (flashbacks)

Viens no izteiktākajiem PTST simptomiem ir atkārtotas “atgriešanās” sajūtas brīdī, kad notikums it kā notiek vēlreiz. Šie atmiņas uzliesmojumi mēdz būt ļoti spilgti un var parādīties pavisam pēkšņi, piemēram, dzirdot noteiktu frāzi, redzot konkrētas krāsas vai sajūtot zināmu smaržu. Cilvēks var justies tā, it kā viņš “iestrēgst” pagātnes notikumā, nespējot aizbēgt no tā.

2. Murgi un miega traucējumi

Vēl viena raksturīga iezīme ir miega problēmas. Pastāvīgie murgi, kas ataino traumas laikā piedzīvotās šausmas, ievērojami ietekmē gan fizisko, gan emocionālo veselību. Cilvēks var sākt izvairīties no gulētiešanas, baidoties piedzīvot tās pašas šausminošās ainas. Laika gaitā miega trūkums var pasliktināt PTST simptomus, radot trauksmi, aizkaitināmību un neskaidru domāšanu.

3. Izvairīšanās un emocionāla norobežošanās

Cilvēki, kuri cīnās ar PTST, nereti izvēlas izvairīties no vietām, cilvēkiem vai notikumiem, kas varētu raisīt atmiņas par traumu. Piemēram, ja traumatiskā pieredze saistīta ar baseinu, cilvēks var vispār atteikties tuvoties jebkādiem ūdens krātuvju rajoniem. Ar laiku šī izvairīšanās var attiekties ne tikai uz baseiniem, bet, piemēram, uz situācijām, kur vispār ir kāds ūdens. Tā rezultātā sociālā dzīve var sašaurināties un emocionālais stāvoklis pasliktināties.

4. Paaugstināta uzbudināmība un trauksme

Daudzi cilvēki ar PTST pastāvīgi atrodas stresa stāvoklī, gaidot, ka “kaut kas slikts var notikt kurā katrā brīdī”. Tā rezultātā pat neliels troksnis vai kāds pārsteigums izraisa pārmērīgu reakciju. Uzbudināmība var izraisīt strīdus ar tuviniekiem, dusmu lēkmes vai pat grūtības koncentrēties darbā vai hobijos. Parādās arī hiperuzmanības stāvoklis, kurā cilvēks “monitorē” apkārtni un mēģina paredzēt jebkādus potenciālos draudus, kas reāli nemaz nav klātesoši.

Diagnostika un speciālistu loma

Lai gan informācija mūsdienās ir viegli pieejama, pašdiagnostika var būt bīstama un maldīga. Cilvēkam, kurš cieš no PTST simptomiem, vislabāk ir vērsties pie garīgās veselības speciālistiem — psihologa, psihoterapeita vai psihiatra. Viņi izmanto starptautiskos diagnostikas kritērijus (piemēram, DSM-5 vai ICD-10), kā arī profesionālās intervijas, lai noteiktu, vai simptomi atbilst PTST pazīmēm. Dažreiz cilvēks var domāt, ka viņam ir PTST, bet izrādās, ka situācija labāk raksturojama ar citu traucējumu vai pat vairāku problēmu kombināciju.

Tieši tāpēc profesionāla izvērtēšana ir tik svarīga. Speciālists spēj ne tikai diagnosticēt, bet arī ieteikt piemērotāko ārstēšanu un terapijas veidu. Jo ātrāk tiek uzsākta atbilstoša palīdzība, jo lielāka iespēja, ka cilvēks spēs veiksmīgi atgūties no traumatiskās pieredzes radītajiem simptomiem.

Ārstēšanas pieejas

Psihoterapija

Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT)

Viens no biežāk lietotajiem un pētījumos atzītajiem veidiem PTST ārstēšanā ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT). Tās pamatprincips ir mainīt negatīvos domu un uzvedības modeļus, kas turpina uzturēt trauksmi un bailes. Piemēram, cilvēks, kurš pēc smagas avārijas vairs nespēj sēsties automašīnā, caur KBT mācās pakāpeniski atgriezties šajā darbībā drošos un kontrolētos apstākļos. Tāpat speciālists palīdz apzināties un “izaicināt” negatīvās pārliecības, piemēram, “ja jau reiz notika avārija, tas nozīmē, ka ceļš vienmēr ir bīstams”.

Traumas fokusēta terapija

Šī ir konkrēta terapijas metode, kas vēl dziļāk pievēršas paša traumatiskā notikuma saturam. Speciālists un pacients strādā ar tieši tiem atmiņas fragmentiem, kas izraisa spēcīgākās emocijas, un meklē veidus, kā šīs atmiņas “atslogot” no ārkārtīgām bailēm vai vainas sajūtas. Tas var būt emocionāli grūts process, tomēr bieži vien nozīmīgi palīdz novērst atkārtotus flashbacks vai murgus, jo cilvēks iemācās labāk pārvaldīt savas emocijas, kad atkal sastopas ar traumatiskiem tēliem prātā.

Papildu metodes un radošās pieejas

Grupu terapija un atbalsta grupas

Liela daļa cilvēku, kuri pārdzīvojuši traumas, atzīst, ka iespēja dalīties pieredzē ar līdzīgus notikumus piedzīvojušajiem ir ļoti dziedinoša. Atbalsta grupas ne tikai sniedz praktiskus ieteikumus, bet arī palīdz saprast, ka līdzīgas intensīvas emocijas piedzīvo daudzi, mazinot vientulības sajūtu. Cilvēki mēdz gūt atvieglojumu, sastopoties ar tiem, kuri saprot viņu baiļu būtību un nebrīnās par izvairīšanos no noteiktām situācijām.

Mākslas un radošās terapijas

Emocijas, kuras ir grūti izteikt vārdos, bieži vien iespējams labāk atklāt, izmantojot vizuālo mākslu, mūziku vai deju. Mākslas terapija piedāvā cilvēkam iespēju attēlot savas jūtas, radot zīmējumus, gleznojumus vai kolāžas, kas simbolizē iekšējos pārdzīvojumus. Arī mūzikas terapijā vai dejas un kustību terapijā iespējams “izvingrināt” iekšējās spriedzes un radīt lielāku savienojumu ar ķermeni, palīdzot iezemēties tagadnē.

Dzīvesveida izmaiņas un pašpalīdzības stratēģijas

1. Fiziskās aktivitātes
   Regulāra sportošana (skriešana, pastaigas, peldēšana, joga, dejas) var uzlabot pašsajūtu, izlīdzinot hormonu līmeni un samazinot trauksmi. Tas ir dabīgs veids, kā atbrīvot ķermeni no uzkrātā stresa.
2. Miega higiēna
   Izveidojot stabilu miega režīmu un vakara rutīnu (piemēram, izvairoties no ekrāniem un spilgtas gaismas pirms aizmigšanas, lietojot relaksācijas metodes), cilvēks var pamazām mazināt bezmiega problēmas un atgūt enerģiju.
3. Stresa mazināšana
   Tādas prakses kā meditācija, elpošanas vingrinājumi vai prāta apziņas (mindfulness) treniņi veicina spēju atrast mieru brīdī, kad domas atgriežas pie traumatiskā notikuma. Tiklīdz cilvēks pamana, ka atkal ieslīgst panikas sajūtās, viņš var pielietot apgūtās tehnikas, lai stabilizētu elpošanu un domas.
4. Pašpalīdzības resursi
   Mūsdienās pieejamas gan grāmatas, gan mobilās lietotnes, kas piedāvā izpildīt stresa mazināšanas vingrinājumus, rakstīt domu dienasgrāmatu vai iziet īsus, virtuālus kursus par PTST simptomu izpratni. Tie var būt vērtīgs papildu atbalsts, īpaši, ja terapijas nodarbības notiek reizi nedēļā, bet cilvēks vēlas arī ikdienas rutīnā ieviest garīgās veselības uzlabošanas prakses.

Kā runāt ar tuviniekiem un kolēģiem par PTST

Daudzi baidās atklāt savas grūtības ģimenei, draugiem vai kolēģiem, jo ir sajūta, ka var tikt nesaprasti vai nosodīti. Tomēr daudziem tieši atklāts stāsts par savu situāciju ir pirmais solis, lai iegūtu vajadzīgo atbalstu.

• Informējoša saruna: piemēram, var izskaidrot, kādi ir PTST simptomi, kas tos izraisa un kā citi var palīdzēt (piemēram, neradot pārsteiguma situācijas, ja cilvēks ļoti nobīstas no pēkšņas skaņas).
• Sarunā par robežām: varat pastāstīt, no kādām situācijām vai tēmām jūs vēlaties izvairīties, līdz sākat justies drošāk.
• Praktiska palīdzība: dažkārt, ja cilvēks cieš no PTST, tad pat ikdienišķi pienākumi, piemēram, iziešana uz veikalu vai sēšanās pie auto stūres, var radīt stresu. Tuvinieki vai kolēģi, kuriem pastāstīts par situāciju, var palīdzēt ar transportu, pavadīt uz nepieciešamām vietām vai vienkārši piedāvāt emocionālu klātbūtni.

Stigmas mazināšana un sabiedrības informētība

Diemžēl sabiedrībā joprojām mēdz pastāvēt uzskats, ka “spēcīgs cilvēks tiks galā ar visu pats” un ka PTST norāda uz kādu “vājumu”. Tas ir mīts. PTST ir dabiska reakcija, ko cilvēka prāts un ķermenis demonstrē pēc pārmērīgi intensīva, biedējoša vai satricinoša notikuma. Lai gan ne visi, kas piedzīvo traumas, nonāk līdz PTST diagnozei, tiem, kuriem tas tomēr notiek, vajadzētu būt iespējai saņemt līdzjūtīgu, informētu attieksmi un profesionālu palīdzību.

Stigmas mazināšanai vajadzīga gan sabiedrības izglītošana (piemēram, caur medijiem, rakstiem, grāmatām), gan atklāti stāsti no tiem, kuri ir pārvarējuši PTST vai joprojām ir atveseļošanās procesā. Reizēm pietiek ar vienu iedvesmojošu piemēru, kas liktu cilvēkiem apjaust: “Ja viņi ar to spēja tikt galā, varbūt arī es varu!”

Secinājumi

Pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST) ir sarežģīts, tomēr labi izprotams garīgās veselības stāvoklis, kas saistīts ar intensīvu, biedējošu vai satricinošu notikumu pārdzīvošanu. PTST nenozīmē, ka cilvēks nav “pietiekami stiprs” vai ka viņam trūkst rakstura. Drīzāk tas norāda, ka pārdzīvojums ir bijis spēcīgāks par resursiem, kas tajā brīdī bijuši pieejami.

PTST nav neizbēgams “beigu punkts”; daudz cilvēku, kas ar to saskārušies, atrod veidus, kā turpināt dzīvot pilnvērtīgi. Lai gan katrs ceļš ir individuāls, saruna ar profesionāli, atbalsta grupu apmeklējumi, terapija un veselīgs dzīvesveids var radīt spēcīgu pamatu atveseļošanās procesam.

Ja, lasot šo rakstu, atpazīstat sevī (vai kādam sev pazīstamajam) aprakstītos simptomus, nekautrējieties meklēt palīdzību. Jo agrāk saņemsiet profesionālu atbalstu, jo ātrāk varēsiet atgūt emociju līdzsvaru un prieku par ikdienu. Ir svarīgi atcerēties, ka jūs neesat viens un palīdzība ir pieejama.