Ko ir svarīgi zināt par antibiotikām

Antibiotikas ir zāles, kas iedarbojas uz baktērijām, kavējot to augšanu vai izraisot to bojāeju. Tās neiedarbojas uz vīrusiem, sēnēm vai parazītiem. Lielākā daļa biežo elpceļu saslimšanu ir vīrusu izcelsmes, un šādos gadījumos antibiotikas nepalīdz, bet var radīt blakusparādības un veicināt rezistences attīstību.

Infekcijas var izraisīt:

• baktērijas;
• vīrusi;
• sēnes;
• parazīti.

Katrai patogēnu grupai nepieciešama atšķirīga ārstēšana. Pareiza infekcijas veida noteikšana, izmantojot ārsta klīnisko izvērtējumu un, ja vajag, izmeklējumus, ir priekšnoteikums tam, lai izlemtu, vai antibiotikas vispār ir vajadzīgas.

Bakteriālas un vīrusu infekcijas

Bakteriālās infekcijas izraisa baktērijas – vienšūnas mikroorganismi ar savu vielmaiņu. Tās var izraisīt, piemēram:

• streptokoku tonsilītu;
• bakteriālu pneimoniju;
• daļu vidusauss iekaisumu;
• urīnceļu infekcijas;
• ādas un mīksto audu infekcijas.

Šādos gadījumos, ja ir klīniskas un/vai laboratoriskas pazīmes bakteriālai infekcijai, antibiotikas var būt ļoti efektīvas.

Vīrusi ir daudz mazāki un vairojas tikai cilvēka šūnās. Antibiotikas nespēj bloķēt vīrusu vairošanās mehānismus. Vīrusu infekciju piemēri:

• saaukstēšanās, rinofaringīts;
• gripa;
• COVID‑19;
• vairums akūtu bronhītu pieaugušajiem;
• rotavīrusu gastroenterīts.

Šādos gadījumos lieto galvenokārt simptomātisku terapiju. Antibiotikas nav efektīvas un nav ieteicamas, izņemot situācijas, kad pievienojas pierādīta bakteriāla superinfekcija.

Jāņem vērā, ka atsevišķās situācijās, piemēram, pacientiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS) vai smagām blakus slimībām, akūta elpceļu infekcija var būt saistīta ar bakteriālu komponenti, un tad antibiotikas var būt pamatotas. Šādu lēmumu pieņem ārsts.

Sēnīšu un parazītu infekcijas

Parazitārās infekcijas izraisa vienšūņi (piemēram, Giardia, Plasmodium), helminti (tārpi) un citi parazīti. To ārstēšanai izmanto specifiskus pretparazītu līdzekļus, nevis antibiotikas.

Sēnīšu infekcijas (mikoze) izraisa raugi un pelējumsēnes (piemēram, Candida, dermatofīti). Tās var skart:

• ādu un nagus;
• mutes un dzimumorgānu gļotādas;
• iekšējos orgānus imūnsupresētiem pacientiem.

Šādos gadījumos nepieciešami pretsēnīšu medikamenti. Antibiotikas pret sēnēm neiedarbojas un, īpaši plaša spektra un ilgstoši lietotas, var pat veicināt sēnīšu pāraugšanu, jo nomāc normālo baktēriju floru, kas parasti ierobežo sēnīšu izplatību. Risks ir lielāks imūnsupresētiem, gados veciem pacientiem un cilvēkiem ar biežiem antibiotiku kursiem.

Kad antibiotikas ir vajadzīgas un kad ne

Antibiotikas parasti ir vajadzīgas:

• pierādītu vai ļoti iespējamu bakteriālu infekciju gadījumā (piemēram, strutains tonsilīts ar pozitīvu streptokoka testu, bakteriāla pneimonija, pielonefrīts);
• smagu, dzīvību apdraudošu infekciju (sepses, meningīta) gadījumā;
• medicīniski pamatotai profilaksei (pirms noteiktām operācijām, endokardīta profilakse riska pacientiem).

Antibiotikas nav vajadzīgas un nav efektīvas:

• vīrusu infekcijās (saaukstēšanās, nekomplicēta gripa, vairums akūtu bronhītu pieaugušajiem);
• akūta rinīta un lielākās daļas akūtu kakla sāpju bez streptokoka pazīmēm gadījumā;
• akūta sinusīta pirmajās 7–10 dienās, ja simptomi nav smagi un nepasliktinās;
• funkcionālu traucējumu (piemēram, kairinātas zarnas sindroma) gadījumā;
• alerģisku un autoimūnu iekaisumu gadījumā.

Atsevišķos hroniskos iekaisuma stāvokļos (piemēram, rosacea, daži reimatoloģiski stāvokļi) noteiktas antibiotikas zemās devās var tikt lietotas to pretiekaisuma vai imūnmodulējošās iedarbības dēļ. Tas vienmēr notiek speciālista uzraudzībā un nav saistīts ar pašārstēšanos.

Pašārstēšanās ar antibiotikām

Pašārstēšanās ar antibiotikām ietver:

• “pāri palikušo” kapsulu lietošanu no iepriekšēja kursa;
• antibiotiku aizņemšanos no radiniekiem vai draugiem;
• iegādi bez receptes vai pa nelegāliem kanāliem;
• kursa pārtraukšanu, tiklīdz uzlabojas pašsajūta.

Šāda rīcība veicina:

• nepareizu zāļu izvēli konkrētajai infekcijai;
• neatbilstošu devu un kursa ilgumu;
• blakusparādības un mijiedarbības;
• rezistentu baktēriju atlasi.

Ja pēc kursa paliek pāri tabletes, tas parasti nozīmē, ka zāles nav lietotas tieši tā, kā nozīmēts, vai ārsts kursu ir mainījis. Šīs tabletes nedrīkst lietot nākamās saslimšanas laikā un nedrīkst dot citiem cilvēkiem.

Īpaši bīstama ir “profilaktiska” antibiotiku lietošana pēc paša ieskatiem, piemēram, pirms ceļojuma vai “ja nu saaukstēšos”. Profilaktisku antibiotiku lietošanu drīkst nozīmēt tikai ārsts konkrētās, skaidri definētās situācijās.

Blakusparādības un riski

Antibiotikas nav nekaitīgs līdzeklis. Tām ir specifisks blakusparādību profils, kas atšķiras dažādām grupām. Bez ārsta uzraudzības ir grūtāk laikus atpazīt komplikācijas un pielāgot terapiju.

Biežākās blakusparādības:

• slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera sāpes;
• galvassāpes, reibonis;
• ādas izsitumi, nieze, nātrene;
• maksts un mutes kandidoze.

Smagākas reakcijas:

• nopietnas alerģiskas reakcijas, tostarp anafilakse ar elpas trūkumu, pietūkumu, asinsspiediena krišanos;
• specifiskas toksiskas iedarbības (piemēram, cīpslu bojājumi un sirds ritma traucējumi atsevišķām grupām, nieru un dzirdes bojājumi citām).

Daudzas antibiotikas mijiedarbojas ar citiem medikamentiem, piemēram:

• pastiprina antikoagulantu iedarbību un palielina asiņošanas risku;
• mijiedarbojas ar antiaritmiskiem līdzekļiem un var izraisīt aritmijas;
• maina citu zāļu koncentrāciju, inducējot vai inhibējot aknu enzīmus.

Pacientiem ar nieru, aknu, sirds mazspēju, cukura diabētu, kā arī gados veciem cilvēkiem un pacientiem, kas lieto vairākas zāles vienlaikus, šie riski ir īpaši izteikti. Grūtniecības laikā daļa antibiotiku ir drošas, bet citas – kontrindicētas, tāpēc pašārstēšanās ir īpaši bīstama. Bērniem devas un preparātu izvēle ir ļoti specifiska, un nedrīkst dot bērnam pieaugušajiem paredzētās “pāri palikušās” antibiotikas.

Ietekme uz zarnu mikrobiomu

Zarnu mikrobioms piedalās gremošanā, vitamīnu sintēzē, imūnsistēmas regulācijā un citos procesos. Plaša spektra antibiotikas īpaši spēcīgi izjauc šo līdzsvaru, izraisot disbiozi:

• caureju vai aizcietējumu;
• vēdera uzpūšanos un sāpes;
• samazinātu pretestību pret infekcijām;
• paaugstinātu Clostridioides difficile infekcijas risku, kas var izraisīt smagu kolītu.

Atkārtoti un nepamatoti antibiotiku kursi pastiprina mikrobioma izmaiņas un var būt saistīti ar ilgtermiņa veselības riskiem, tostarp alerģijām un vielmaiņas traucējumiem. Šīs saistības vēl tiek aktīvi pētītas, un cēloņsakarība ne vienmēr ir pilnībā pierādīta.

Plaša un šaurā spektra antibiotikas

Plaša spektra antibiotikas iedarbojas uz daudziem baktēriju veidiem vienlaikus. Tās:

• vairāk bojā normālo mikrobiomu;
• veicina plašāku rezistences attīstību.

Šaurā spektra antibiotikas ir mērķētākas un iedarbojas uz ierobežotu baktēriju loku. Ja ir zināms vai ticams konkrētais izraisītājs, šaurā spektra antibiotikas parasti ir labāka izvēle. Lēmumu par preparāta izvēli pieņem ārsts, balstoties uz klīnisko ainu un, ja iespējams, kultūru un jutības rezultātiem.

Antibiotiku rezistence

Antibiotiku rezistence ir stāvoklis, kad baktērijas kļūst nejutīgas pret antibiotikām, kas agrāk tās nogalināja vai kavēja to augšanu. Tā attīstās:

• spontānu mutāciju rezultātā;
• iegūstot rezistences gēnus no citām baktērijām.

Mehānismi var ietvert:

• enzīmu ražošanu, kas noārda antibiotiku;
• antibiotikas mērķstruktūras izmaiņas;
• aktīvu antibiotikas izsūknēšanu no šūnas;
• šūnapvalka caurlaidības izmaiņas.

Bieža un nepamatota antibiotiku lietošana rada selekcijas spiedienu: jutīgās baktērijas iet bojā, bet rezistentās izdzīvo un vairojas. Rezistentie celmi var izplatīties cilvēku vidū, starp valstīm un kontinentiem.

Rezistentas infekcijas:

• ir grūtāk ārstējamas;
• bieži prasa dārgākas un toksiskākas “rezerves” antibiotikas;
• izraisa ilgāku hospitalizāciju;
• ir saistītas ar augstāku komplikāciju un mirstības risku.

Rezistenci veicina ne tikai antibiotiku lietošana cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem un lauksaimniecībā, piemēram, lopkopībā augšanas veicināšanai vai plašai profilaksei. Rezistentās baktērijas var nonākt pie cilvēka caur pārtiku, ūdeni, vidi un tiešu kontaktu ar dzīvniekiem.

Atbildīga antibiotiku lietošana veselības aprūpes iestādēs un sabiedrībā (antibiotic stewardship) ir būtiska, lai saglabātu šo zāļu efektivitāti nākotnē.

Kad jādodas pie ārsta

Pašnovērtējums bieži ir nepietiekams, jo daudzi simptomi ir nespecifiski un var būt gan vīrusu, gan bakteriālu, gan neinfekciozu stāvokļu gadījumā. Īpaši svarīgi nekavēties ar ārsta apmeklējumu:

• ja temperatūra virs 38–38,5 °C saglabājas vairāk nekā 3 dienas vai pavada smags nespēks;
• ja parādās elpas trūkums, sāpes krūtīs, apgrūtināta elpošana;
• ja ir stipras, progresējošas sāpes (kaklā, ausī, vēderā, mugurā, locītavās);
• ja ir spēcīgas galvassāpes ar stīvu kaklu, apjukums vai samaņas traucējumi;
• ja ap bojājumu ir izteikts apsārtums, pietūkums, karstums, strutas;
• ja urīnceļu simptomi (sāpes, dedzināšana, asinis urīnā) pavada drudzis vai sāpes sānos;
• ja drudzis atgriežas pēc īsa uzlabojuma perioda;
• ja pēc 48–72 stundām no nozīmēto antibiotiku sākšanas nav nekādu uzlabojumu;
• ja ir atkārtotas vai ilgstošas infekcijas;
• ja pacientam ir hroniskas slimības, grūtniecība, imūnsupresija vai ļoti jauns/ļoti vecs vecums.

Šādos gadījumos pašārstēšanās ar antibiotikām ir īpaši bīstama.

Kā ārsts izvērtē infekciju

Ārsts, balstoties uz sarunu, apskati un izmeklējumiem, izvērtē:

• iespējamo infekcijas avotu;
• smaguma pakāpi;
• nepieciešamību pēc antibiotikām vai citām zālēm.

Var tikt nozīmēti:

• asins analīzes (pilna asinsaina, iekaisuma rādītāji);
• urīna analīze un kultūra;
• rīkles, deguna, brūces uztriepes ar kultūru un jutības noteikšanu;
• krēpu analīze elpceļu infekciju gadījumā;
• ātrie testi (piemēram, streptokoku A tests, gripas vai SARS‑CoV‑2 testi);
• attēldiagnostika (rentgens, ultrasonogrāfija u.c.).

Tas palīdz atšķirt vīrusu un bakteriālas infekcijas un izvēlēties piemērotāko terapiju.

Ja tiek nozīmētas antibiotikas, svarīgi:

• lietot tās precīzi pēc norādījumiem (deva, biežums, kursa ilgums);
• nepārtraukt kursu priekšlaicīgi bez ārsta norādījuma;
• nekombinēt ar citiem medikamentiem, neinformējot ārstu vai farmaceitu;
• nekavējoties ziņot par smagām blakusparādībām.

Pacientam ir ieteicams jautāt ārstam, kāpēc antibiotikas ir vai nav nozīmētas, kādas ir alternatīvas un kādas pazīmes liecina, ka jāvēršas atkārtoti.

Droša simptomu vadība mājās un profilakse

Vieglu un vidēji smagu vīrusu infekciju gadījumā galvenā pieeja ir simptomu mazināšana un organisma atbalsts:

• pietiekams miegs un atpūta;
• bagātīga šķidruma uzņemšana;
• telpas vēdināšana un gaisa mitrināšana;
• sālsūdens skalošana kaklam, deguna skalošana ar fizioloģisko šķīdumu.

Pretsāpju un pretdrudža līdzekļus (piemēram, paracetamolu, ibuprofēnu) lieto, ievērojot instrukciju un maksimālās dienas devas. Bērniem nedrīkst lietot acetilsalicilskābi vīrusu infekciju laikā. Kombinētos “saaukstēšanās līdzekļus” un dekongestantus jālieto piesardzīgi, īpaši pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu vai sirds slimībām.

Bezrecepšu medikamenti neārstē bakteriālas infekcijas, bet palīdz mazināt simptomus. Ja simptomi ir smagi, ilgstoši vai pasliktinās, nepieciešama ārsta konsultācija.

Profilakse ietver:

• vakcināciju (piemēram, pret gripu, pneimokoku, garo klepu, COVID‑19);
• regulāru roku mazgāšanu;
• elpceļu higiēnu (klepojot un šķaudot – salvetē vai elkoņa locītavā);
• veselīgu uzturu, fiziskas aktivitātes, pietiekamu miegu;
• smēķēšanas atmešanu.

Samazinot infekciju biežumu un smagumu, mazinās nepieciešamība pēc antibiotikām un tiek saglabāta to efektivitāte nākotnē.

Galvenie principi atbildīgai antibiotiku lietošanai

• Antibiotikas lieto tikai tad, kad tās nozīmējis ārsts.
• Netiek lietotas “pāri palikušās” tabletes un netiek dotas citiem.
• Kurss tiek pabeigts, kā nozīmēts, ja vien ārsts to neaptur.
• Antibiotikas netiek lietotas vīrusu infekciju gadījumā.
• Jautājumi par antibiotiku nepieciešamību, alternatīvām un riskiem tiek pārrunāti ar ārstu.