Ko vecākiem ir svarīgi zināt

Muguras vai sānu sāpes bērnam var būt gan nekaitīgas, gan saistītas ar nopietnām nieru un urīnceļu slimībām. Īpaši uzmanīgiem jābūt, ja sāpēm pievienojas drudzis, vemšana vai izmaiņas urinēšanā. Savlaicīga atpazīšana un ārstēšana samazina nieru rētošanās, paaugstināta asinsspiediena un hroniskas nieru slimības risku, īpaši zīdaiņiem, maziem bērniem un bērniem ar iedzimtām urīnceļu anomālijām vai atkārtotām urīnceļu infekcijām.

Kad domāt par nierēm kā sāpju cēloni?

Sāpju lokalizācija un raksturs

Nieru sāpes parasti jūtamas jostas apvidū – muguras lejasdaļā abpus mugurkaulam, nedaudz virs gurniem. Bērns var teikt, ka “sāp sāni” vai “mugura pie jostasvietas”. Raksturīgas ir:

• dziļas, trulas, pastāvīgas sāpes;
• pastiprināšanās pie piesitiena jostas apvidū;
• nav skaidras saistības ar noteiktām muguras kustībām.

Nieru kolikas gadījumā sāpes ir ļoti stipras, krampjveida, var izstarot uz cirkšņiem, vēdera lejasdaļu vai dzimumorgāniem. Bērns ir nemierīgs, maina pozas, nespēj atrast stāvokli, kas mazina sāpes.

Muskuļu-skeleta sāpes biežāk:

• pastiprinās pie saliekšanās, grozīšanās, sporta;
• mazinās miera stāvoklī;
• palpējot jūtami sāpīgi muskuļu “mezgli” vai saspringums;
• nav saistītas ar urinācijas izmaiņām vai drudzi.

Ja sāpes ir augstāk – krūšu kurvja apvidū vai tieši gar mugurkaulu –, biežāk jādomā par mugurkaula vai muskuļu izcelsmi, nevis nierēm.

Vecums, dzimums un riska faktori

Vecums būtiski ietekmē nieru slimību izpausmes.

• Zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam urīnceļu infekcijas bieži izpaužas ar drudzi, vemšanu, sliktu ēšanu, miegainību. Muguras sāpes var nebūt vai tās ir grūti pamanīt.
• Skolas vecuma bērni un pusaudži jau var konkrēti norādīt sāpju vietu, un sūdzības par sāpēm sānos vai mugurā ir informatīvākas.

Meitenēm urīnceļu infekciju risks ir augstāks īsākas urīnizvadkanāla un anatomisko īpatnību dēļ, īpaši pie nepietiekamas higiēnas un aizcietējumiem. Zēniem agrīnā vecumā biežāk sastopamas iedzimtas uroloģiskas anomālijas, kas var traucēt urīna atteci un bojāt nieres.

Svarīgākie riska faktori:

• atkārtotas urīnceļu infekcijas;
• iedzimtas nieru vai urīnceļu anomālijas;
• vezikoureterāls reflukss (urīna atplūde no pūšļa uz urīnvada/nieri);
• urolitiāze (nierakmeņi);
• neirogēns urīnpūslis, muguras smadzeņu bojājumi;
• hronisks aizcietējums;
• nepietiekama šķidruma uzņemšana;
• ģimenes anamnēzē nierakmeņi vai nieru slimības.

Šo faktoru klātbūtne kopā ar muguras/sānu sāpēm un drudzi palielina iespēju, ka iesaistītas ir nieres.

Pavadošie simptomi

Par nieru un urīnceļu iesaisti liecina:

• drudzis, īpaši virs 38,5–39 °C, bieži ar drebuļiem;
• slikta pašsajūta, nespēks, miegainība, aizkaitināmība;
• slikta dūša, vemšana, apetītes zudums;
• sāpes vai dedzināšana urinējot;
• bieža urinēšana mazās porcijās;
• steidzama vēlme urinēt, urīna nesaturēšana;
• izmaiņas urīna izskatā – duļķains, ar asins piejaukumu, spēcīgu smaku;
• sāpes vēdera lejasdaļā vai virs kaunuma kaula;
• samazināts urinācijas daudzums.

Smagākos gadījumos:

• tūska sejā (īpaši ap acīm no rīta), potītēs, kājās;
• paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes;
• elpas trūkums, izteikts nogurums.

Drudža, muguras vai sānu sāpju un urinācijas izmaiņu kombinācija ir ļoti aizdomīga par urīnceļu infekciju vai nieru iesaisti un prasa ātru medicīnisku izvērtēšanu.

Tipiskie nieru un urīnceļu slimību simptomi bērniem

Akūts pielonefrīts

Akūts pielonefrīts ir bakteriāla nieru infekcija, kas bērniem var radīt ilgstošus bojājumus, īpaši pirmajos dzīves gados vai pie iedzimtām anomālijām. Raksturīgi:

• augsts drudzis (>38,5–39 °C) ar drebuļiem;
• sāpes jostas apvidū vai sānos, jutīgums pie piesitiena;
• slikta dūša, vemšana, atteikšanās no ēdiena;
• nespēks, miegainība, aizkaitināmība;
• bieža, sāpīga urinēšana vai, tieši pretēji, maz urīna.

Mazākiem bērniem simptomi var būt tikai drudzis bez skaidra cēloņa, caureja, vēdera sāpes, slikts svara pieaugums. Zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam jebkurš drudzis (≥38 °C) ir iemesls nekavējoties vērsties pie ārsta, jo šajā vecumā nopietnas infekcijas, tai skaitā urīnceļu infekcijas, var noritēt bez specifiskiem simptomiem.

Savlaicīga antibiotiku terapija būtiski samazina nieru rētošanās un vēlākas hipertensijas vai hroniskas nieru slimības risku.

Urīnceļu infekcijas dažādos vecumos

Zīdaiņiem un pirmsskolas vecuma bērniem:

• drudzis bez acīmredzama elpceļu vai citu orgānu infekcijas avota;
• slikta ēšana, nepietiekams svara pieaugums;
• vemšana, caureja;
• nemiers, raudulība, īpaši urinēšanas laikā;
• nepatīkama urīna smaka, duļķains urīns.

Šajā vecumā pie jebkura neizskaidrojama drudža jāapsver urīna analīzes veikšana.

Vecākiem bērniem un pusaudžiem:

• sāpes vai dedzināšana urinējot;
• bieža, steidzama urinēšana;
• sāpes virs kaunuma kaula;
• reizēm asinis urīnā;
• ja pievienojas drudzis un sāpes sānos vai mugurā – aizdomas par pielonefrītu.

Ne katrs baktēriju atradums urīnā bez simptomiem nozīmē, ka nepieciešama antibiotiku terapija. Par ārstēšanas nepieciešamību lemj ārsts, izvērtējot gan analīzes, gan bērna pašsajūtu.

Hroniskas nieru slimības un nefrotiskais sindroms

Hroniskas nieru slimības sākumā bieži norit klusi, bez izteiktām sāpēm. Var parādīties:

• hronisks nogurums, nespēks;
• bāla āda, anēmija;
• slikta apetīte, svara nepieaugšana vai svara zudums;
• galvassāpes, koncentrēšanās grūtības;
• tūska sejā, potītēs, vēdera palielināšanās;
• paaugstināts asinsspiediens.

Nefrotiskais sindroms ir stāvoklis ar masīvu olbaltuma zudumu urīnā un izteiktu tūsku. Raksturīgi:

• pēkšņa, izteikta plakstiņu un sejas tūska, īpaši no rīta;
• potīšu un kāju tūska, straujš svara pieaugums šķidruma aiztures dēļ;
• parasti bez sāpēm mugurā vai sānos.

Šādos gadījumos nepieciešama bērnu nefrologa izvērtēšana un ilgstoša uzraudzība.

Citas iespējamās muguras un sānu sāpju cēloņi

Muskuļu un skeleta izcelsmes sāpes

Biežākie iemesli:

• kritieni, sporta traumas, sasitumi;
• muskuļu pārslodze intensīvu treniņu vai smagu somu nēsāšanas dēļ;
• nepareiza stāja, skolioze, kifozes deformācijas;
• mugurkaula pārslodzes bojājumi pusaudžiem-sportistiem.

Raksturīgi:

• sāpes pastiprinās pie kustības, saliekšanās, pagriešanās;
• palpējot jūtami sāpīgi muskuļi vai saites;
• nav drudža, nav urinācijas izmaiņu, nav sistēmisku simptomu.

Skolioze un citas deformācijas rada hroniskas, vieglas vai vidēji stipras sāpes, īpaši ilgstoši sēžot vai stāvot.

Gremošanas trakta un citi vēdera dobuma cēloņi

Vēdera orgānu slimības var izstarot sāpes uz muguru vai sāniem:

• apendicīts – sāpes sākas ap nabu, vēlāk labajā lejasdaļā, var izstarot uz muguru; slikta dūša, vemšana, drudzis, sāpes pastiprinās pie kustības;
• aizcietējums – spiedošas sāpes vēdera lejasdaļā un muguras lejasdaļā;
• gastroenterīts – krampjveida sāpes vēderā, caureja, vemšana, drudzis;
• žultspūšļa vai aknu slimības – sāpes labajā paribē ar izstarošanu uz labo plecu vai muguru, slikta dūša, iespējama dzelte.

Šajos gadījumos priekšplānā parasti ir gremošanas trakta simptomi, nevis urinācijas traucējumi.

Urolitiāze un citi specifiski cēloņi

Nierakmeņi bērniem ir retāki nekā pieaugušajiem, bet sastopami. Raksturīgi:

• pēkšņas, ļoti stipras, krampjveida sāpes sānos ar izstarošanu uz cirkšņiem vai dzimumorgāniem;
• bērns ir nemierīgs, maina pozas;
• asinis urīnā;
• bieža urinēšana, dedzināšana.

Riska faktori:

• maza šķidruma uzņemšana;
• ģimenes anamnēzē nierakmeņi;
• vielmaiņas traucējumi (piemēram, kalcija vai urīnskābes vielmaiņas īpatnības).

Pusaudžu vecumā jāņem vērā arī reproduktīvās sistēmas patoloģijas (sāpīgas menstruācijas, olnīcu cistas, sēklinieku torsija), kā arī neiroloģiski cēloņi (radikulopātijas, mugurkaula anomālijas), kas var izraisīt izstarotas sāpes uz muguru vai sāniem.

Kā ārsts izvērtē bērnu

Anamnēze un fiziskā izmeklēšana

Ārsts noskaidro:

• kad sāpes sākās, cik ilgi turpinās, kur tieši sāp;
• vai sāpes ir asas, trulas, krampjveida;
• kas sāpes pastiprina vai mazina (kustība, poza, urinēšana);
• vai ir drudzis, vemšana, caureja, izsitumi, svara zudums;
• vai iepriekš bijušas urīnceļu infekcijas, nieru vai muguras traumas;
• ģimenes anamnēzi par nieru slimībām, nierakmeņiem, hipertensiju.

Fiziskā izmeklēšana ietver:

• vispārējā stāvokļa novērtējumu;
• temperatūras, pulsa, elpošanas un asinsspiediena mērīšanu;
• dehidratācijas pazīmju izvērtēšanu;
• jostas apvidus palpāciju un piesitienjutīgumu;
• vēdera palpāciju, peritoneālās kairinājuma pazīmes;
• ārējo dzimumorgānu apskati;
• mugurkaula, gūžu un kāju izmeklēšanu, neiroloģisku simptomu izvērtēšanu.

Bērniem ar atkārtotām urīnceļu infekcijām vai nieru patoloģiju asinsspiediena kontrole ir īpaši svarīga.

Urīna un asins analīzes

Urīna izmeklējumi ir centrāli nieru un urīnceļu slimību diagnostikā:

• urīna teststrēmeles (leikocīti, nitrīti, asinis, olbaltums);
• vispārējā urīna analīze ar sedimenta mikroskopiju;
• urīna kultūra (uzsējums), lai apstiprinātu būtisku bakteriūriju un noteiktu jutību pret antibiotikām.

Zīdaiņiem urīna paraugs diagnozes apstiprināšanai jāiegūst sterili (kateterizācija vai suprapubiska punkcija). Maisiņu urīna paraugi var būt noderīgi sākotnējam skrīningam, taču pozitīvas atradnes vienmēr jāapstiprina ar sterili iegūtu paraugu, lai izvairītos no viltus pozitīviem rezultātiem.

Asins analīzes:

• pilna asinsaina (leikocitoze, anēmija);
• iekaisuma rādītāji (CRP, EGĀ, dažkārt prokalcitonīns);
• kreatinīns, urīnviela, elektrolīti nieru funkcijas izvērtēšanai.

Attēldiagnostika un speciālistu iesaiste

Ultrasonogrāfija ir pirmās izvēles metode bērniem ar aizdomām par nieru patoloģiju. Tā ļauj novērtēt:

• nieru lielumu, formu, struktūru;
• hidronefrozi, paplašinātus urīnvadus;
• cistas, audzējus, iedzimtas anomālijas;
• urīnpūšļa tilpumu, sienas biezumu, atlikušā urīna daudzumu.

Sarežģītos gadījumos var būt nepieciešama nieru scintigrāfija, datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse. Atkarībā no atradnēm bērnu var nosūtīt pie bērnu nefrologa, urologa, ķirurga, ortopēda vai neirologa.

Ārstēšana un mājas aprūpe

Antibiotikas un simptomātiska terapija

Akūta pielonefrīta un citu bakteriālu urīnceļu infekciju ārstēšanas pamatā ir antibiotikas. Izvēli nosaka:

• bērna vecums;
• slimības smagums;
• vietējā rezistence;
• urīna uzsējuma rezultāti.

Vieglos gadījumos pietiek ar perorālām antibiotikām mājās, smagākos – nepieciešama intravenoza terapija stacionārā. Terapijas ilgums parasti ir 7–14 dienas. Antibiotiku kurss jāizlieto pilnībā, pat ja simptomi izzūd agrāk.

Simptomātiskai ārstēšanai:

• paracetamols ir pirmās izvēles pretdrudža un pretsāpju līdzeklis;
• ibuprofēnu var lietot, ja bērns nav dehidrēts un nav zināmas nopietnas nieru slimības; pie izteiktas vemšanas, caurejas vai aizdomām par nieru funkcijas traucējumiem par tā lietošanu jākonsultējas ar ārstu.

Hronisku nieru slimību gadījumā terapija ir kompleksa: asinsspiediena kontrole, individuāli pielāgota diēta (parasti ierobežojot sāli un, ja nepieciešams, koriģējot olbaltuma, kālija un fosfora daudzumu), anēmijas un minerālvielu vielmaiņas korekcija, smagos gadījumos dialīze vai transplantācija.

Mājas aprūpe

Svarīgi principi:

• pietiekama šķidruma uzņemšana (ja ārsts nav noteicis ierobežojumus), lai urīns būtu gaišs un regulārs;
• atpūta akūtās slimības fāzē, izvairoties no fiziskas slodzes, kas pastiprina sāpes;
• temperatūras, urinācijas biežuma un urīna izskata novērošana;
• regulāra ārsta nozīmēto zāļu lietošana.

Siltas kompreses var palīdzēt muskuļu sāpju gadījumā, taču pie aizdomām par nieru infekciju (drudzis + sāpes sānos/mugurā) siltumu uz muguras vai vēdera nevajadzētu lietot, līdz bērnu ir izvērtējis ārsts.

Kad nepieciešama neatliekama palīdzība vai hospitalizācija

Neatliekami jāvēršas pēc palīdzības, ja:

• drudzis >39 °C ar drebuļiem nemazinās ar pretdrudža līdzekļiem;
• ir stipras, pēkšņas sāpes muguras lejasdaļā vai sānos;
• ir atkārtota vemšana, bērns nespēj uzņemt šķidrumu;
• ir pazīmes par dehidratāciju (sausa mute, maz urīna, iegrimušas acis);
• bērns nevar urinēt vai urinēšana ir ļoti sāpīga, urīns ar redzamām asinīm;
• parādās apziņas traucējumi, apjukums;
• ir elpas trūkums, izteikts vājums, bālums vai zilgana ādas krāsa;
• pēkšņi parādās izteikta tūska sejā, plakstiņos, kājās;
• ir stipras sāpes vēderā ar aizdomām par akūtu vēderu (apendicīts, zarnu nosprostojums).

Hospitalizācija biežāk nepieciešama zīdaiņiem un maziem bērniem ar febrilu urīnceļu infekciju, bērniem ar smagu vispārējo stāvokli, dehidratāciju, stiprām sāpēm, zināmām smagām uroloģiskām anomālijām vai vienīgo funkcionējošo nieri.

Profilakse un ilgtermiņa uzraudzība

UTI profilakse

Svarīgi:

• nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu;
• veicināt regulāru urinēšanu, neļaujot bērnam ilgstoši “ciesties”;
• mācīt pareizu intīmo higiēnu (meitenēm – noslaucīšana no priekšas uz aizmuguri);
• izvairīties no kairinošiem mazgāšanas līdzekļiem un smaržīgām vannas putām;
• izvēlēties kokvilnas apakšveļu, ne pārāk ciešu apģērbu;
• novērst aizcietējumus ar sabalansētu uzturu un fiziskām aktivitātēm.

Bērniem ar atkārtotām febrilām urīnceļu infekcijām vai strukturālām anomālijām dažkārt tiek nozīmēta ilgstoša zemas devas antibiotiku profilakse, par ko lemj nefrologs vai urologs.

Uzraudzība pēc nieru slimībām vai atkārtotām infekcijām

Nepieciešama:

• periodiska urīna analīze, arī bez simptomiem;
• regulāra asinsspiediena kontrole;
• nieru funkcijas rādītāju (kreatinīns, aprēķinātais GFR) uzraudzība;
• atkārtotas ultrasonogrāfijas vai citi izmeklējumi pēc speciālista norādes.

Nosūtīšana pie bērnu nefrologa vai urologa nepieciešama, ja:

• ir atkārtotas febrilas urīnceļu infekcijas;
• konstatēts vezikoureterāls reflukss, hidronefroze vai citas strukturālas anomālijas;
• ir noturīga proteīnūrija vai hematūrija;
• ir paaugstināts asinsspiediens vai aizdomas par hronisku nieru slimību;
• ir aizdomas par urolitiāzi, audzēju vai citu nopietnu patoloģiju.

Lielākajai daļai bērnu ar savlaicīgi atklātām un ārstētām nieru infekcijām prognoze ir laba. Agrīna atpazīšana, regulāra uzraudzība un vecāku informētība palīdz saglabāt nieru veselību un mazināt ilgtermiņa komplikāciju risku.