Ievads

Diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kuras agrīna atpazīšana būtiski ietekmē ārstēšanas rezultātus un dzīves kvalitāti. Rakstā tiks skaidrots, kas ir diabēts, kā organisms regulē cukura (glikozes) līmeni asinīs un kas notiek, ja šī regulācija izjūk. Īsi tiks apskatīti galvenie diabēta veidi — 1. tipa, 2. tipa, gestācijas diabēts un daži specifiski veidi, tai skaitā lēni noritošs autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA).

Īpaša uzmanība pievērsta pirmajiem simptomiem:

• vispārējiem agrīnajiem signāliem,
• atšķirībām starp akūtiem un pakāpeniskiem simptomiem,
• pazīmēm, kas bieži tiek palaistas garām pieaugušajiem un bērniem.

Tiks izklāstīti galvenie riska faktori, īsi aprakstīti diagnostiskie izmeklējumi (glikozes līmenis, HbA1c u.c.), agrīnas ārstēšanas principi un praktiski ieteikumi dzīvesveidam un profilaksei.

Kāpēc agrīna atpazīšana ir svarīga

Ilgstoši paaugstināts cukura līmenis asinīs bojā asinsvadus un nervus, izraisot:

• sirds un asinsvadu slimības (infarkts, insults),
• nieru bojājumu (diabētiskā nefropātija),
• acu bojājumu un redzes zudumu (diabētiskā retinopātija),
• nervu sistēmas bojājumu (neiropātija),
• pēdu čūlas un amputāciju risku.

Daudzi cilvēki ar 2. tipa diabētu vairākus gadus var dzīvot ar paaugstinātu glikozes līmeni, to neapzinoties, jo simptomi attīstās pakāpeniski un ir nespecifiski (nogurums, slāpes, bieža urinēšana). Tādēļ agrīna simptomu pamanīšana un profilaktiskas pārbaudes ir īpaši svarīgas cilvēkiem ar paaugstinātu risku.

Savlaicīga diagnoze ļauj:

• ātrāk uzsākt ārstēšanu (medikamenti, insulīns, dzīvesveida maiņa),
• labāk kontrolēt glikozes līmeni,
• samazināt akūtu komplikāciju risku (diabētiskā ketoacidoze, hiperglikēmiskā krīze),
• uzlabot ilgtermiņa prognozi un dzīves kvalitāti.

Jo agrāk tiek atklāts diabēts vai prediabēts, jo lielāka iespēja saglabāt normālu orgānu funkciju un izvairīties no neatgriezeniskiem bojājumiem.

Kas ir diabēts?

Kā darbojas cukura līmeņa regulācija organismā

Glikoze ir galvenais enerģijas avots organisma šūnām. Pēc ēšanas ogļhidrāti tiek sašķelti līdz glikozei, kas nonāk asinīs. Lai šūnas varētu glikozi izmantot, nepieciešams hormons insulīns, ko ražo aizkuņģa dziedzera beta šūnas.

Normālos apstākļos:

• paaugstinoties glikozes līmenim asinīs, aizkuņģa dziedzeris izdala vairāk insulīna;
• insulīns “atver durvis” šūnām, ļaujot glikozei iekļūt tajās;
• aknas insulīna ietekmē uzkrāj glikozi glikogēna veidā un samazina jaunas glikozes veidošanu.

Starp ēdienreizēm glikozes līmeni uztur hormons glikagons un aknu spēja atbrīvot glikozi no krājumiem. Šo hormonu līdzsvars nodrošina relatīvi stabilu glikozes koncentrāciju asinīs (veselam cilvēkam tukšā dūšā ap 3,9–5,5 mmol/l).

Kas notiek, ja attīstās diabēts

Diabēts attīstās, ja:

• organisms neražo pietiekami daudz insulīna (insulīna deficīts),
• šūnas nereaģē uz insulīnu pietiekami efektīvi (insulīna rezistence),
• vai arī ir abu faktoru kombinācija.

1. tipa diabēta gadījumā imūnsistēma kļūdaini iznīcina beta šūnas. Insulīna praktiski nav, glikoze neiekļūst šūnās, asinīs veidojas izteikta hiperglikēmija, bet šūnas cieš no “enerģijas bada”. Organisms sāk šķelt taukus, veidojas ketonvielas, kas var izraisīt dzīvībai bīstamu diabētisko ketoacidozi.

1. tipa diabēta gadījumā sākotnēji dominē insulīna rezistence — šūnas “nesadzird” insulīna signālu. Aizkuņģa dziedzeris kādu laiku kompensē, izdalot vairāk insulīna, bet vēlāk beta šūnas izsīkst un insulīna sekrēcija samazinās.

LADA ir lēni noritošs autoimūns diabēts pieaugušajiem. Sākumā tas var līdzināties 2. tipa diabētam, bet salīdzinoši ātri kļūst atkarīgs no insulīna terapijas.

Hroniska hiperglikēmija bojā asinsvadus un nervus, izraisa oksidatīvo stresu, pasliktina imūnās sistēmas darbību un palielina infekciju risku. Šīs izmaiņas attīstās lēni, tāpēc agrīnie simptomi var būt vāji izteikti.

Diabēta veidi — īss pārskats

1. tipa diabēts

1. tipa diabēts biežāk sākas bērnībā, pusaudžu vecumā vai jaunībā, bet var attīstīties jebkurā vecumā. Tas ir autoimūns stāvoklis, kurā organisms vairs neražo insulīnu, un tā aizvietošana ar injekcijām vai insulīna sūkni ir vitāli nepieciešama.

Raksturīgi:

• straujš simptomu sākums (dažu nedēļu laikā),
• izteiktas slāpes, bieža urinēšana, straujš svara zudums,
• bieži — acetona smaka no mutes, slikta dūša, vemšana (ketoacidozes pazīmes).

Bez ārstēšanas 1. tipa diabēts ātri kļūst dzīvībai bīstams.

2. tipa diabēts

1. tipa diabēts ir visbiežāk sastopamais diabēta veids. Tas attīstās pakāpeniski, bieži gadu gaitā, un ir cieši saistīts ar:

• lieko svaru un aptaukošanos (īpaši vēdera rajonā),
• mazkustīgu dzīvesveidu,
• ģenētisku noslieci.

Daudzi pacienti ilgu laiku nejūt izteiktus simptomus, tāpēc diagnoze bieži tiek noteikta nejauši vai jau komplikāciju stadijā. Ārstēšanā izmanto dzīvesveida maiņu, perorālos un/vai injicējamos pretdiabēta medikamentus, dažkārt arī insulīnu.

Gestācijas diabēts un citi specifiski veidi

Gestācijas diabēts ir cukura līmeņa paaugstināšanās, kas pirmoreiz konstatēta grūtniecības laikā. To izraisa hormonālās izmaiņas un insulīna rezistences pieaugums. Bieži tas izzūd pēc dzemdībām, taču:

• palielina mātes risku nākotnē saslimt ar 2. tipa diabētu,
• var radīt komplikācijas auglim (liels dzimšanas svars, hipoglikēmija jaundzimušajam u.c.).

Citi specifiski diabēta veidi:

• monogēnie diabēta veidi (piemēram, MODY),
• sekundārs diabēts aizkuņģa dziedzera slimību vai medikamentu (piemēram, glikokortikosteroīdu) dēļ,
• diabēts endokrīno slimību gadījumā (piemēram, Kušinga sindroms).

Precīza diabēta veida noteikšana ietekmē ārstēšanas taktiku un prognozi.

Pirmie simptomi

Vispārīgi agrīnie signāli

Agrīnie diabēta simptomi bieži ir saistīti ar paaugstinātu glikozes līmeni asinīs un organisma centieniem to kompensēt. Tipiskākie signāli:

• pastiprinātas slāpes (polidipsija),
• bieža un bagātīga urinēšana (poliūrija),
• pastiprināts izsalkums (polifāgija),
• nogurums, nespēks,
• neskaidra redze.

Paaugstināts cukura līmenis izraisa osmotisko diurēzi — nieres izvada vairāk urīna, lai atbrīvotos no liekās glikozes. Tas izraisa šķidruma zudumu un slāpes. Šūnas nespēj pilnvērtīgi izmantot glikozi, tāpēc rodas enerģijas trūkums un nogurums.

Akūti un pakāpeniski simptomi

1. tipa diabēta gadījumā simptomi parasti attīstās akūti:

• dažu nedēļu laikā parādās ļoti izteiktas slāpes un urinēšana,
• straujš, neizskaidrojams svara zudums,
• slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā,
• elpas trūkums, acetona smaka no mutes.

Šāda aina var liecināt par diabētisko ketoacidozi — neatliekamu stāvokli, kas prasa tūlītēju hospitalizāciju.

1. tipa diabēta gadījumā simptomi ir pakāpeniski un bieži viegli:

• mēnešiem vai gadiem ilgs nogurums,
• biežākas infekcijas (īpaši urīnceļu un sēnīšu),
• lēnāka brūču dzīšana,
• nelielas redzes svārstības.

Cilvēks var pierast pie šīm izmaiņām un tās nepamanīt, īpaši vecākā vecumā vai citu slimību fonā.

Simptomi, kas bieži tiek palaisti garām

Daži diabēta agrīnie simptomi ir nespecifiski un viegli piedēvējami citām problēmām:

• sausa āda un nieze (īpaši dzimumorgānu apvidū),
• biežas sēnīšu infekcijas (piemēram, kandidoze),
• tirpšana, dedzināšana vai nejutīgums pēdās un plaukstās (agrīna neiropātija),
• neliels, bet noturīgs redzes miglojums,
• naktī bieža celšanās uz tualeti.

Sievietēm bieži ir atkārtotas maksts sēnīšu infekcijas, vīriešiem — erektilā disfunkcija kā agrīna asinsvadu un nervu bojājuma pazīme. Šie simptomi, īpaši kombinācijā ar riska faktoriem, ir signāls veikt glikozes pārbaudi.

Simptomi pieaugušajiem

Bieža urinēšana, slāpes, nogurums

Pieaugušajiem viens no pirmajiem pamanāmajiem simptomiem ir bieža urinēšana, arī naktīs (niktūrija), un spēcīgas slāpes. Šķidruma zudums var izraisīt sausu muti, galvassāpes, reiboņus. Cilvēks var dzert lielu daudzumu dzērienu, taču slāpes īsti nepāriet.

Hronisks nogurums ir ļoti bieža, bet nespecifiska diabēta pazīme. Tas saistīts ar šūnu enerģijas trūkumu, dehidratāciju un hormonālu disbalansi.

Svara un redzes izmaiņas, āda un infekcijas

Svara izmaiņas:

• 1. tipa diabēta gadījumā — straujš svara zudums, neskatoties uz labu apetīti,
• 2. tipa diabēta gadījumā — bieži liekais svars, bet ielaistos gadījumos var būt arī svara samazinājums.

Redzes problēmas:

• neskaidra, miglaina redze,
• īslaicīgas redzes svārstības atkarībā no glikozes līmeņa.

Āda un infekcijas:

• sausa, niezoša āda, plaisas papēžos,
• tumšāki, sabiezējuši ādas laukumi kakla, padusu vai cirkšņu rajonā (acanthosis nigricans — saistīts ar insulīna rezistenci),
• lēnāka brūču dzīšana,
• biežas urīnceļu un sēnīšu infekcijas.

Ja šādas pazīmes atkārtojas, nepieciešama glikozes līmeņa pārbaude.

Simptomi bērniem un pusaudžiem

Pirmās pazīmes bērniem

Bērniem 1. tipa diabēts bieži attīstās strauji. Raksturīgi:

• pēkšņa, izteikta slāpju sajūta — bērns bieži prasa dzert, dzer arī naktī,
• bieža urinēšana, gultas slapināšana bērnam, kurš iepriekš jau bija “sauss”,
• straujš svara zudums,
• nogurums, miegainība, aktivitātes samazināšanās,
• aizkaitināmība, garastāvokļa svārstības.

Smagākos gadījumos parādās slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, dziļa, ātra elpošana, acetona smaka no mutes un apziņas traucējumi — tas var liecināt par diabētisko ketoacidozi.

Signāli vecākiem un skolai, 2. tipa diabēts pusaudžiem

Vecākiem un pedagogiem jābūt vērīgiem, ja:

• bērns bieži lūdz atļauju doties uz tualeti,
• dzer neparasti daudz,
• pēkšņi kļūst noguris, sliktāk koncentrējas,
• zaudē svaru bez redzama iemesla,
• atkal sāk slapināt gultā.

Arvien biežāk 2. tipa diabēts tiek diagnosticēts arī pusaudžiem ar lieko svaru un mazkustīgu dzīvesveidu. Skrīnings ieteicams bērniem ar aptaukošanos un papildu riska faktoriem (ģimenes anamnēze, gestācijas diabēts mātei, hipertensija, dislipidēmija u.c.).

Riska faktori un prediabēts

Ģenētiskie un dzīvesstila faktori

Gan 1. tipa, gan 2. tipa diabētam ir ģenētiska komponente, īpaši, ja slimība ir pirmās pakāpes radiniekiem. 2. tipa diabēta gadījumā nozīmīga ir arī kopīgā vide un paradumi.

Modificējamie riska faktori 2. tipa diabētam:

• liekais svars un aptaukošanās, īpaši vēdera rajonā,
• mazkustīgs dzīvesveids,
• kalorijām un cukuriem bagāts uzturs,
• smēķēšana,
• hronisks stress un miega trūkums.

Papildu riska faktori:

• paaugstināts asinsspiediens,
• dislipidēmija,
• gestācijas diabēts anamnēzē,
• policistisko olnīcu sindroms (PCOS) sievietēm.

Prediabēts un metaboliski priekšvēstneši

Prediabēts ir stāvoklis, kad glikozes līmenis ir paaugstināts, bet vēl nesasniedz diabēta robežvērtības. To raksturo:

• tukšā dūšā glikoze 6,1–6,9 mmol/l,
• traucēta glikozes tolerance OGTT,
• paaugstināts HbA1c (aptuveni 5,7–6,4 %).

Citi priekšvēstneši:

• insulīna rezistences pazīmes (acanthosis nigricans),
• metabolais sindroms (aptaukošanās, hipertensija, dislipidēmija, paaugstināta glikoze).

Riska grupās ieteicams glikozes vai HbA1c skrīnings vismaz reizi 1–3 gados; pēc 45 gadu vecuma — arī cilvēkiem bez citiem riska faktoriem.

Kad meklēt medicīnisko palīdzību

Steidzami simptomi

Nekavējoties jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja parādās:

• stipras slāpes un ļoti bieža urinēšana ar strauju svara zudumu,
• slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā,
• dziļa, ātra elpošana,
• acetona smaka no mutes,
• izteikts vājums, miegainība, apziņas traucējumi.

Šie simptomi var liecināt par diabētisko ketoacidozi vai smagu hiperglikēmisku stāvokli, īpaši bīstamu bērniem un jauniešiem.

Kad doties pie ģimenes ārsta

Jāvēršas pie ģimenes ārsta, ja:

• vairākas nedēļas ir slāpes, bieža urinēšana,
• jūtams nogurums, neskaidra redze,
• ir atkārtotas infekcijas (urīnceļu, sēnīšu),
• brūces dzīst lēnāk nekā parasti,
• ir neizskaidrojamas svara izmaiņas.

Ģimenes ārsts izvērtēs simptomus, nozīmēs glikozes un citus izmeklējumus un, ja vajadzīgs, nosūtīs pie endokrinologa.

Diagnoze un agrīna ārstēšana

Galvenie testi

Diabēta diagnostikā izmanto:

• glikozes līmeni asinīs tukšā dūšā,
• glikozes līmeni nejaušā laikā,
• perorālo glikozes tolerances testu (OGTT),
• glikozilēto hemoglobīnu (HbA1c).

Diagnozi parasti apstiprina, ja:

• glikoze tukšā dūšā ≥ 7,0 mmol/l (divos mērījumos),
• vai glikoze nejaušā laikā ≥ 11,1 mmol/l ar raksturīgiem simptomiem,
• vai 2 stundas pēc OGTT glikoze ≥ 11,1 mmol/l,
• vai HbA1c ≥ 6,5 % (standartizētā laboratorijā).

Pēc diagnozes novērtē nieru funkciju, lipīdu profilu, asinsspiedienu, acu un pēdu stāvokli, lai laikus atklātu komplikācijas.

Ārstēšanas pamatprincipi un hipoglikēmija

Agrīnas ārstēšanas mērķi:

• normalizēt vai pietuvināt glikozes līmeni mērķvērtībām,
• novērst akūtas un mazināt hroniskas komplikācijas,
• uzlabot dzīves kvalitāti.

1. tipa diabēta gadījumā nekavējoties uzsāk insulīna terapiju un apmāca pacientu par insulīna devām, uzturu, fiziskajām aktivitātēm un hipoglikēmijas atpazīšanu.

1. tipa diabēta gadījumā:

• sāk ar dzīvesveida maiņu (uzturs, fiziskās aktivitātes, svara samazināšana, smēķēšanas atmešana),
• bieži uzreiz pieslēdz perorālos pretdiabēta medikamentus (piemēram, metformīnu),
• nepieciešamības gadījumā pievieno citas zāles vai insulīnu.

Hipoglikēmija (parasti <3,9 mmol/l) ir svarīgs risks cilvēkiem, kas lieto insulīnu vai noteiktus perorālos medikamentus. Tipiski simptomi:

• trīce, svīšana, sirdsklauves,
• izteikts izsalkums,
• apjukums, aizkaitināmība.

Ja ir aizdomas par hipoglikēmiju, nekavējoties jāuzņem ātri uzsūcoši ogļhidrāti (piemēram, glikozes tabletes vai salda sula) un pēc 15 minūtēm jāpārbauda glikoze.

Svarīga loma ir glikozes pašmonitoringam ar glikometru vai nepārtrauktās glikozes monitorēšanas (CGM) sistēmām. Mūsdienu tehnoloģijas (insulīna pildspalvas, sūkņi, CGM) palīdz sasniegt labāku kontroli un samazināt komplikāciju risku.

Dzīvesveids, profilakse un atbalsts

Uzturs, fiziskās aktivitātes un smēķēšana

Uztura pamatprincipi:

• regulāras ēdienreizes,
• priekšroka dārzeņiem, pilngraudu produktiem, pākšaugiem,
• liesas olbaltumvielas un veselīgie tauki,
• ierobežot saldinātus dzērienus, saldumus un ļoti pārstrādātus produktus.

Pat 5–10 % svara samazinājums cilvēkiem ar lieko svaru būtiski uzlabo insulīna jutību un samazina 2. tipa diabēta risku.

Fiziskās aktivitātes:

• vismaz 150 minūtes nedēļā vidējas intensitātes aerobo aktivitāšu,
• 2–3 reizes nedēļā spēka treniņi,
• samazināt sēdošu aktivitāšu laiku.

Smēķēšana būtiski palielina sirds un asinsvadu komplikāciju risku, tāpēc tās atmešana ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Cilvēkiem ar diabētu ieteicama arī vakcinācija pret biežākajām infekcijām (piemēram, gripu, pneimokoku) atbilstoši vietējām rekomendācijām.

Regulāra uzraudzība un emocionālais atbalsts

Profilakse un agrīna atpazīšana nav iespējama bez regulāras veselības uzraudzības:

• profilaktiskas pārbaudes pie ģimenes ārsta (asinsspiediens, glikoze, lipīdi),
• regulāra ķermeņa masas un vidukļa apkārtmēra kontrole,
• vienošanās ar ārstu par glikozes un/vai HbA1c kontroli, īpaši riska grupās.

Diabēts ir hroniska slimība, kas var ietekmēt emocionālo stāvokli. Depresija, trauksme un “diabēta distress” var pasliktināt ārstēšanas ievērošanu. Ja parādās šādas pazīmes, ieteicams meklēt psihologa vai psihoterapeita atbalstu un apsvērt dalību pacientu atbalsta grupās.

Secinājumi

• Diabēts ir hroniska slimība, kuras agrīna atpazīšana būtiski samazina nopietnu komplikāciju risku.
• Pirmie simptomi bieži ir slāpes, bieža urinēšana, nogurums, redzes miglojums, svara izmaiņas un lēnāka brūču dzīšana.
• 1. tipa diabēts parasti sākas strauji, biežāk bērniem un jauniešiem; 2. tipa diabēts un LADA attīstās pakāpeniski, biežāk pieaugušajiem ar riska faktoriem.
• Daudzi simptomi ir nespecifiski un var tikt palaisti garām, tāpēc riska grupām īpaši svarīgas ir regulāras pārbaudes.
• Diagnoze balstās uz glikozes un HbA1c noteikšanu, kā arī papildu izmeklējumiem komplikāciju izvērtēšanai.
• Dzīvesveida maiņa (uzturs, fiziskās aktivitātes, svara kontrole, smēķēšanas atmešana) ir centrāla gan profilaksē, gan ārstēšanā.
• Agrīna simptomu atpazīšana un savlaicīga rīcība ļauj lielākajai daļai cilvēku ar diabētu dzīvot pilnvērtīgu, aktīvu dzīvi.