Dzelzs loma organismā un deficīta stadijas

Dzelzs bioloģiskā nozīme

Dzelzs ir mikroelements, kas nepieciešams gandrīz visām organisma šūnām. Galvenās funkcijas:

• hemoglobīna sastāvdaļa eritrocītos – nodrošina skābekļa saistīšanu plaušās un nogādāšanu audiem;
• mioglobīna sastāvdaļa muskuļos – uzkrāj un atbrīvo skābekli muskuļu darbības laikā;
• daudzu mitohondriju enzīmu sastāvdaļa – ietekmē ATP sintēzi un enerģijas ražošanu;
• piedalās DNS sintēzē un šūnu dalīšanās procesos, tostarp matu folikulos un ādas šūnās;
• iesaistīta imūnās sistēmas darbībā un termoregulācijā.

Dzelzs trūkums ietekmē gan skābekļa transportu, gan šūnu enerģijas apmaiņu, tāpēc simptomi ir daudzveidīgi – no noguruma un bāluma līdz matu izkrišanai un aukstām rokām. Matu, nagu un ādas stāvokli vienlaikus ietekmē arī citi faktori (olbaltumvielu, cinka, B grupas vitamīnu, A un C vitamīna trūkums, hormonu līdzsvars, stress), tāpēc dzelzs ir tikai viens no elementiem šajā sistēmā.

Dzelzs deficīta stadijas

Dzelzs trūkums attīstās pakāpeniski.

Izsīkušas dzelzs rezerves (latentais deficīts)

Feritīna līmenis serumā ir pazemināts, bet hemoglobīns vēl normas robežās. Var parādīties:

• viegls nogurums;
• samazināta fiziskā izturība;
• trausli nagi;
• pastiprināta matu izkrišana.

Dzelzs deficīts bez anēmijas

Feritīns un seruma dzelzs ir zemi, hemoglobīns bieži normas zemākajā robežā. Simptomi izteiktāki pie slodzes – elpas trūkums, sirdsklauves, vājums.

Dzelzs deficīta anēmija

Samazināts hemoglobīns un hematokrīts, bieži mikrocitoze un hipohromija (mazāki, bālāki eritrocīti). Šajā stadijā novēro:

• izteiktu nogurumu un vājumu;
• elpas trūkumu pat pie nelielas slodzes;
• sirdsklauves, reiboņus;
• bālumu, aukstas rokas un kājas.

Orientējoši hemoglobīna rādītāji (var atšķirties starp laboratorijām):

• sievietēm ap 120–160 g/L;
• vīriešiem ap 130–180 g/L.

Feritīns zem 15–30 µg/L bieži liecina par dzelzs deficītu. Matu izkrišanas gadījumā bieži mērķē uz feritīnu virs 30–50 µg/L. Precīza interpretācija jāveic ārstam.

Biežākie dzelzs deficīta cēloņi

Hronisks asins zudums

• spēcīgas un/vai ilgstošas menstruācijas;
• kuņģa-zarnu trakta asiņošana (čūlas, polipi, audzēji, hemoroīdi);
• biežas asins donācijas;
• pēcdzemdību asiņošana.

Nepietiekama dzelzs uzņemšana ar uzturu

• veģetārs vai vegānisks uzturs bez rūpīgas plānošanas;
• ļoti maz dzīvnieku izcelsmes produktu;
• nepietiekams kopējais kaloriju un olbaltumvielu daudzums (stingras diētas, ēšanas traucējumi).

Uzsūkšanās traucējumi

• celiakija;
• iekaisīgas zarnu slimības (Krona slimība, čūlainais kolīts);
• stāvoklis pēc kuņģa vai zarnu rezekcijas, bariatriskām operācijām;
• hronisks vai atrofisks gastrīts, H. pylori infekcija.

Palielinātas vajadzības

• grūtniecība un zīdīšana;
• strauja augšana bērnībā un pusaudžu vecumā;
• intensīvas fiziskās slodzes, īpaši izturības sportā.

Īpašas riska grupas ir sievietes ar smagām menstruācijām, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā, pusaudži, veģetārieši un vegāni bez profesionāli izstrādāta uztura plāna, kā arī pacienti ar hroniskām zarnu slimībām vai pēc kuņģa-zarnu trakta operācijām.

Matu izkrišana un dzelzs trūkums

Matu augšanas cikls un dzelzs nozīme

Matu folikuli pastāvīgi mainās trīs fāzēs:

• anagēnā fāze – aktīvas augšanas periods;
• katagēnā fāze – pārejas periods;
• telogēnā fāze – miera un izkrišanas periods.

Dzelzs ir nepieciešama šūnu dalīšanās un proteīnu (tostarp keratīna) sintēzei matu saknē. Pie dzelzs trūkuma:

• samazinās skābekļa piegāde folikulam;
• traucējas keratīna veidošanās;
• saīsinās anagēnā fāze un vairāk matu nonāk telogēnā.

Rezultāts ir difūzs matu izkrišanas pieaugums (telogēna efluvijs), kas pamanāms, mazgājot vai ķemmējot matus. Zems feritīna līmenis bieži sastopams cilvēkiem ar šādu matu izkrišanu, taču ne visos gadījumos matu problēmas atrisinās tikai ar dzelzs papildināšanu, jo bieži darbojas vairāki faktori vienlaikus.

Raksturīgās pazīmes un atšķiršana no citiem matu zuduma veidiem

Dzelzs deficīta gadījumā biežāk novēro:

• vienmērīgu matu retinājumu pa visu galvas virsmu, nevis atsevišķus “plikus laukumus”;
• palielinātu izkritušo matu daudzumu uz spilvena, vannā, ķemmē;
• plānākus, trauslākus, spīdumu zaudējušus matus;
• vienlaikus – trauslus, rievotus nagus, sausu ādu, plaisas mutes kaktiņos.

Matu izkrišana attīstās vairāku mēnešu laikā pēc dzelzs rezervju izsīkšanas. Pēc dzelzs līmeņa normalizēšanas matu augšana atjaunojas lēni – bieži nepieciešami 6–12 mēneši. Ja ir arī ģenētiska nosliece (androgēnā alopēcija) vai citi traucējumi, matu blīvums var pilnībā neatjaunoties.

No citiem matu zuduma veidiem jānošķir:

Androgēnā alopēcija

• vīriešiem – matu atkāpšanās deniņos un virsotnē;
• sievietēm – retinājums galvas vidusdaļā ar saglabātu priekšējo matu līniju;
• bieži līdzīgs matu zuduma veids ģimenē.

Vairogdziedzera slimības

• hipotireoze – sausi, lūstoši mati, svara pieaugums, aukstuma nepanesība, aizcietējums;
• hipertireoze – plāni, smalki mati, svīšana, tahikardija, svara zudums.

Alopecia areata

• skaidri norobežoti apaļi vai ovāli plikumi uz galvas vai citur uz ķermeņa.

Ja matu izkrišana ir ļoti izteikta, parādās lokāli plikumi vai nav uzlabojuma vairākus mēnešus pēc dzelzs līmeņa normalizēšanas, ieteicama dermatologa vai trihologa konsultācija.

Nogurums, vājums un aukstas rokas

Kā dzelzs trūkums izraisa nogurumu

Dzelzs deficīta anēmijā samazinās hemoglobīna daudzums un skābekļa transporta spēja. Audi (smadzenes, muskuļi, sirds) saņem mazāk skābekļa, kas izraisa:

• hronisku nogurumu un vājumu pat pie nelielas slodzes;
• samazinātu fizisko izturību, elpas trūkumu, sirdsklauves;
• galvassāpes, reiboņus;
• koncentrēšanās grūtības, miegainību dienā;
• aizkaitināmību, garastāvokļa svārstības.

Dzelzs trūkums ietekmē arī mitohondriju enzīmus, samazinot ATP ražošanu, tāpēc enerģijas trūkuma sajūta var parādīties pat pirms izteiktas anēmijas.

Viegls dzelzs deficīts bez anēmijas var izpausties kā neliels, bet pastāvīgs nogurums, sliktāka slodzes tolerance, matu un nagu izmaiņas, sausa āda. Dzelzs deficīta anēmijā simptomi kļūst izteikti, parādās bālums, aukstas ekstremitātes, ortostatiski reiboņi.

Aukstas rokas un citi perifērie simptomi

Dzelzs deficīta anēmijā organisms cenšas saglabāt adekvātu asins pieplūdi dzīvībai svarīgajiem orgāniem – smadzenēm, sirdij, iekšējiem orgāniem. Perifērajos audos (rokas, kājas, āda) notiek vazokonstrikcija – asinsvadu sašaurināšanās, kas ir funkcionāls, nevis strukturāls asinsrites traucējums. Tas izpaužas kā:

• aukstas rokas un kājas pat siltā telpā;
• pastiprināta jutība pret aukstumu;
• bāla vai viegli zilgana āda pirkstu galos.

Dzelzs trūkums var ietekmēt arī vairogdziedzera hormonu metabolismu un samazināt bazālo vielmaiņu, kas vēl vairāk pastiprina aukstuma nepanesību un drebuļus.

Bieži novēro arī:

• vispārēju bālumu (seja, plaukstu līnijas, gļotādas);
• drebuļus pie nelielām temperatūras svārstībām;
• muskuļu vājumu, ātru nogurdināmību.

Ne visas aukstās rokas ir saistītas ar dzelzs deficītu. Jāizvērtē arī citi iespējamie iemesli, piemēram, Raynaud fenomens, perifēro artēriju slimība vai perifēra neiropātija, īpaši, ja ir sāpes, izteiktas krāsas izmaiņas, čūlas vai asimetrija.

Citi bieži noguruma iemesli

Nogurums ir nespecifisks simptoms, ko var izraisīt:

• vairogdziedzera slimības (hipotireoze, hipertireoze);
• hroniskas infekcijas un iekaisuma slimības;
• nieru vai aknu mazspēja;
• depresija un trauksmes traucējumi;
• citi endokrīni traucējumi (virsnieru mazspēja, cukura diabēts);
• miega traucējumi, hronisks stress.

Tāpēc noguruma gadījumā nepieciešama vispārēja veselības izvērtēšana, nevis tikai dzelzs analīze.

Diagnostika un cēloņa noskaidrošana

Kad jāvēršas pie ārsta

Dzelzs deficīts jāizvērtē, ja:

• nogurums un vājums ilgst vairākas nedēļas un traucē ikdienu;
• parādās elpas trūkums pie nelielas slodzes, sirdsklauves, reiboņi;
• ir izteikts bālums, aukstas rokas un kājas;
• novērojama pastiprināta matu izkrišana, trausli nagi, plaisas mutes kaktiņos;
• menstruācijas ir ļoti spēcīgas, ilgstošas vai neregulāras;
• izkārnījumos parādās asinis vai melna, darvai līdzīga vēdera izeja;
• ir straujš svara zudums, apetītes zudums, sāpes vēderā.

Steidzami jāvēršas pēc palīdzības, ja ir izteikts elpas trūkums miera stāvoklī, stipras sāpes krūtīs, smags reibonis vai ģībonis.

Galvenie laboratoriskie izmeklējumi

Dzelzs statusa izvērtēšanai izmanto:

• pilnu asinsainu

– hemoglobīnu, eritrocītu skaitu;

– MCV, MCH (eritrocītu izmērs un krāsa);

– leikocītus un trombocītus;

• dzelzs vielmaiņas rādītājus

– seruma feritīnu – parasti atspoguļo dzelzs rezerves;

– seruma dzelzi;

– TIBC (kopējo dzelzs saistīšanas spēju) un transferrīna piesātinājumu;

• CRP vai citus iekaisuma marķierus, lai izvērtētu, vai nav aktīvs iekaisums.

Zems feritīns parasti norāda uz dzelzs deficītu, ja vien nav ļoti specifisku, retu izņēmumu (piemēram, smaga aknu mazspēja). Feritīns ir akūtas fāzes proteīns, tāpēc pie iekaisuma tas var būt normāls vai paaugstināts, pat ja dzelzs trūkst.

Svarīgi atšķirt dzelzs deficīta anēmiju no anēmijas hronisku slimību dēļ:

| Rādītājs | Dzelzs deficīta anēmija | Anēmija hronisku slimību dēļ |

|----------------------------|-------------------------|------------------------------|

| Feritīns | Zems | Normāls vai augsts |

| Seruma dzelzs | Zems | Zems |

| TIBC | Augsts | Zems vai normāls |

| Transferrīna piesātinājums | Zems | Zems |

| CRP/iekaisuma marķieri | Parasti normāli | Bieži paaugstināti |

Šo rādītāju interpretācija jāveic ārstam, ņemot vērā klīnisko ainu.

Papildu izmeklējumi cēloņa noteikšanai

Pēc dzelzs deficīta apstiprināšanas jānoskaidro iemesls.

Ginekoloģiska izmeklēšana

Sievietēm ar smagām menstruācijām – ginekologa konsultācija, ultrasonogrāfija, lai izslēgtu miomas, endometriozi, polipus. Var būt nepieciešama ārstēšana asiņošanas mazināšanai.

Gastroenteroloģiska izmeklēšana

Fēču slēpto asiņu tests, gastroskopija un kolonoskopija, ja ir aizdomas par kuņģa-zarnu trakta asiņošanu, čūlām, polipiem, audzējiem. Celiakijas seroloģiskie testi, ja ir aizdomas par malabsorbciju.

Citas konsultācijas

Hematologa – ja anēmija ir smaga, neskaidra vai kombinēta; endokrinologa – ja ir vairogdziedzera vai citu hormonu traucējumu pazīmes; pediatra – bērniem un pusaudžiem.

Bez pamatcēloņa novēršanas dzelzs deficīts bieži atkārtojas.

Profilakse un ārstēšana

Uzturs un dzelzs avoti

Dzelzi saturoši produkti iedalās hēma un nehēma dzelzs avotos.

Hēma dzelzs (labāk uzsūcas)

• liellopa, jēra, cūkas gaļa;
• aknas (jālieto ar mēru A vitamīna dēļ);
• mājputni, zivis.

Nehēma dzelzs

• pākšaugi (lēcas, pupas, zirņi, sojas produkti);
• pilngraudu produkti, auzu pārslas;
• tumši zaļi lapu dārzeņi (spināti, kāposti);
• rieksti, sēklas, žāvēti augļi.

Dzelzs uzsūkšanos uzlabo C vitamīns (citrusaugļi, ogas, paprika), tāpēc ieteicams kombinēt dzelzs bagātus produktus ar C vitamīna avotiem. Savukārt kafija, tēja, piena produkti un lieli kalcija daudzumi ēdienreizes laikā samazina dzelzs uzsūkšanos.

Dzelzs preparāti: lietošana un piesardzība

Perorālie dzelzs preparāti ir pirmās izvēles terapija:

• pieaugušajiem bieži nepieciešami ap 80–200 mg elementārā dzelzs dienā, dalot 1–2 devās;
• precīzu devu nosaka ārsts, ņemot vērā anēmijas smagumu, ķermeņa masu un blakusslimības.

Lietošana:

• parasti tukšā dūšā vai starp ēdienreizēm, uzdzerot ūdeni vai C vitamīnu saturošu dzērienu;
• izvairīties no vienlaicīgas lietošanas ar kalcija preparātiem, antacīdiem, daļu antibiotiku.

Biežākās blakusparādības:

• slikta dūša, vēdersāpes;
• aizcietējums vai caureja;
• tumša, melna vēdera izeja (parasti nekaitīga).

Ja blaknes ir izteiktas, var samazināt devu, mainīt preparātu vai lietot kopā ar ēdienu (tas nedaudz samazina uzsūkšanos). Hemoglobīns parasti sāk paaugstināties 2–4 nedēļu laikā, subjektīvs noguruma uzlabojums bieži jūtams 2–6 nedēļu laikā. Terapija jāturpina vēl 3–6 mēnešus pēc hemoglobīna normalizēšanās, lai atjaunotu dzelzs rezerves.

Svarīgi:

• dzelzs preparātus nevajadzētu sākt lietot lielās devās bez analīzēm un ārsta konsultācijas;
• dzelzs pārdozēšana, īpaši bērniem, var būt dzīvībai bīstama;
• cilvēkiem ar noslieci uz dzelzs uzkrāšanos (piemēram, hemohromatozi) papildus dzelzs var kaitēt.

Intravenoza dzelzs un īpašas situācijas

Intravenoza dzelzs nepieciešama, ja:

• perorālie preparāti netiek panesami vai nav efektīvi (smagi uzsūkšanās traucējumi);
• nepieciešama ātra dzelzs krājumu atjaunošana (smaga anēmija, gaidāma operācija);
• ir aktīva iekaisīga zarnu slimība, kur perorāla dzelzs var pasliktināt simptomus.

Intravenozas dzelzs ievadīšana notiek medicīnas iestādē, novērojot iespējamas alerģiskas reakcijas.

Grūtniecēm bieži nepieciešama papildu dzelzs uzņemšana, jo palielinās asins tilpums un augļa vajadzības. Pēcdzemdību periodā dzelzs deficītu var veicināt asiņošana dzemdību laikā un zīdīšana; tas bieži izpaužas ar nogurumu un matu izkrišanu.

Bērniem un pusaudžiem dzelzs trūkums var ietekmēt kognitīvo attīstību, mācīšanās spējas un uzvedību. Šajā vecuma grupā devas un preparātu izvēli nosaka pediatrs, balstoties uz analīzēm un augšanas rādītājiem.

Praktiski ieteikumi

Dzelzs statusu ieteicams pārbaudīt, ja:

• ir ilgstošs nogurums, matu izkrišana, bālums, aukstas rokas;
• menstruācijas ir spēcīgas vai neregulāras;
• ievēro veģetāru vai vegānisku diētu bez profesionāla uztura plāna;
• ir bijušas kuņģa-zarnu trakta sūdzības vai asins zudums;
• nesen bijušas dzemdības un ir izteikts vājums, elpas trūkums, matu izkrišana.

Pirms ārsta vizītes ir lietderīgi:

• pierakstīt simptomus un to ilgumu;
• sagatavot sarakstu ar lietotajiem medikamentiem un uztura bagātinātājiem;
• sagatavot informāciju par menstruālo ciklu, uzturu, asins donācijām un hroniskām slimībām.

Tas palīdz ātrāk noteikt, vai matu izkrišanas, noguruma un auksto roku iemesls varētu būt dzelzs trūkums, un izvēlēties piemērotāko izmeklēšanas un ārstēšanas taktiku.