Ievads par alerģijām

Alerģija ir imūnsistēmas pārmērīga reakcija uz parasti nekaitīgām vielām – alergēniem. Tās ir vienas no biežākajām hroniskajām slimībām, un to izplatība pieaug gan bērnu, gan pieaugušo vidū. Alerģijas var izpausties viegli (šķaudīšana, iesnas) vai būt dzīvībai bīstamas (anafilaktiskais šoks).

Kas izraisa alerģiju

Alergēni organismā nonāk ieelpojot, apēdot, caur ādu vai injekcijas ceļā. Ne visi, kas saskaras ar alergēnu, kļūst alerģiski – nepieciešama gan ģenētiska nosliece, gan noteikti vides faktori.

Alergēnu tipi

Biežākie alergēnu veidi:

• Ieelpojamie (gaisa) alergēni

ziedputekšņi, mājas putekļu ērcītes, pelējuma sporas, dzīvnieku epitēlijs un spalvas. Tie galvenokārt izraisa alerģisku rinītu, konjunktivītu un astmu.

• Pārtikas alergēni

govs piens, olas, kvieši, soja, rieksti, zemesrieksti, zivis, vēžveidīgie, sezams u.c. Izpausmes var būt no vieglas nātrenes līdz smagai anafilaksei. Daļa pārtikas reakciju ir ne-IgE mediētas un izpaužas galvenokārt ar kuņģa-zarnu trakta simptomiem.

• Medikamentu izraisītas reakcijas

beta-laktāma antibiotikas (piemēram, penicilīns), nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), kontrastvielas, vietējie anestētiķi. Daļa reakciju ir IgE mediētas, daļa – pseidoalerģiskas vai saistītas ar citiem mehānismiem (piemēram, COX-1 inhibīciju NPL gadījumā). “Penicilīna alerģija” daļai pacientu ar laiku izzūd, un iespējama atkārtota izvērtēšana pie alergologa.

• Kukaiņu kodieni un dzēlieni

bites, lapsenes, sirseņi, skudras. Var izraisīt lokālu tūsku vai sistēmisku anafilaktisku reakciju.

• Kontaktalerģeni

niķelis, hroms, smaržvielas, konservanti, latekss, kosmētikas sastāvdaļas. Tie izraisa alerģisku kontaktdermatītu. Latekss var izraisīt arī sistēmiskas IgE mediētas reakcijas līdz pat anafilaksei; iespējamas krusteniskas reakcijas ar dažiem augļiem (banāns, kivi, avokado u.c.).

Riski un predisponējošie faktori

Alerģiju attīstību ietekmē:

• Ģenētika – ja vienam no vecākiem ir alerģiska slimība, bērnam risks ir paaugstināts; ja abiem – vēl lielāks.
• Vide – gaisa piesārņojums, tabakas dūmi, augsts iekštelpu alergēnu līmenis, mitrs un silts klimats.
• Higiēnas hipotēze – pārmērīga higiēna un mazāka saskare ar mikroorganismiem agrā bērnībā var veicināt alerģiju attīstību. Loma ir arī antibiotiku lietošanai agrīnā vecumā, dzemdību veidam un zīdīšanas ilgumam.

Biežākās alerģijas un to īpatnības

Alerģijas var skart elpceļus, acis, ādu un kuņģa-zarnu traktu. Biežākās ir elpceļu alerģijas, pārtikas alerģijas, nātrene un atopiskais dermatīts.

Sezonālā alerģija (siena drudzis) un ziedputekšņu alerģija

Sezonālā alerģija jeb siena drudzis ir reakcija uz ziedputekšņiem, kas parādās noteiktos gada laikos:

• pavasarī – koku ziedputekšņi,
• vasarā – zāļu ziedputekšņi,
• vasaras beigās un rudenī – nezāļu ziedputekšņi.

Simptomi: šķaudīšana, ūdeņainas iesnas, deguna nieze un aizlikums, acu asarošana, apsārtums un nieze, nereti klepus un nogurums. Bieži sastopams orālais alerģijas sindroms – mutes un rīkles nieze, pietūkums pēc noteiktu augļu vai dārzeņu ēšanas krusteniskas reakcijas dēļ.

Alerģisks rinīts un alerģisks konjunktivīts

Alerģisks rinīts ir deguna gļotādas iekaisums IgE mediētas reakcijas dēļ. Tas var būt:

• sezonāls (saistīts ar ziedputekšņiem),
• visu gadu (perenniāls) – bieži saistīts ar putekļu ērcītēm, pelējumu, dzīvnieku alergēniem.

Simptomi: atkārtota šķaudīšana, ūdeņainas iesnas, deguna nieze, aizlikums, samazināta oža, galvassāpes.

Alerģisks konjunktivīts bieži pavada rinītu. Raksturīgi: acu apsārtums, asarošana, spēcīgs nieze, svešķermeņa sajūta acīs, plakstiņu tūska. Abi stāvokļi būtiski ietekmē miegu, koncentrēšanos un darba/spēju mācīties.

Alerģiskā astma

Alerģiskā astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar bronhu hiperreaktivitāti un bieži pierādāmu sensibilizāciju pret inhalējamiem alergēniem.

Simptomi:

• sēcoša elpošana,
• elpas trūkums, spiedoša sajūta krūtīs,
• klepus (īpaši naktīs vai agrās rīta stundās),
• sliktāka slodzes tolerance.

Lēkmes var izprovocēt alergēni, auksts gaiss, infekcijas, dūmi, smaržvielas un fiziska slodze. Nekontrolēta astma var novest pie hroniska elpceļu remodulācijas un neatgriezeniska plaušu funkcijas krituma.

Alerģijas simptomi

Simptomi atkarīgi no alergēna veida, ekspozīcijas ceļa un individuālās jutības. Tie var būt lokāli vai sistēmiski, viegli vai dzīvībai bīstami.

Elpceļu un acu simptomi

• Augšējo elpceļu simptomi – atkārtota šķaudīšana, ūdeņainas iesnas, deguna nieze, aizlikums, gļotu notecēšana pa rīkli.
• Apakšējo elpceļu simptomi – sauss, mokošs klepus, sēcoša elpošana, elpas trūkums, spiedoša sajūta krūtīs, sliktāka pašsajūta naktīs vai pēc slodzes.
• Acu simptomi – nieze, apsārtums, asarošana, plakstiņu pietūkums, gaismas jutība.

Ādas izpausmes

• Nātrene (urtikārija) – pēkšņi parādās niezoši, pacelti izsitumi, kas var migrēt un izzust dažu stundu laikā. Bieži saistīta ar pārtiku, medikamentiem vai kukaiņu alergēniem.
• Kvinkes tūska (angioedēma) – dziļāku ādas un zemādas slāņu tūska (lūpas, plakstiņi, mēle, rīkle, ekstremitātes). Var būt kopā ar nātreni vai izolēti, var būt alerģiska vai nealerģiska (piemēram, C1 inhibitora deficīts, AKE inhibitori). Atkārtotas izolētas tūskas prasa papildu izmeklēšanu.
• Hroniska nātrene – ja nātrene un/vai angioedēma turpinās ilgāk par 6 nedēļām. Bieži nav saistīta ar konkrētu alergēnu; ārstēšanas pamatā ir regulāra otrās paaudzes antihistamīnu lietošana, smagos gadījumos – bioloģiskā terapija.
• Atopiskais dermatīts (ekzēma) – hronisks, recidivējošs niezošs ādas iekaisums. Bērniem bieži skar vaigus, elkoņu un ceļu locītavu ielokus; āda ir sausa, lobās, iespējamas sekundāras infekcijas.
• Alerģisks kontaktdermatīts – rodas pēc tieša kontakta ar alergēnu (piemēram, niķelis, kosmētika, latekss). Simptomi: apsārtums, pietūkums, pūslīši, kreveles, nieze kontaktzonā; parasti attīstās 24–72 stundu laikā.

Anafilakse

Anafilakse ir akūta, dzīvībai bīstama sistēmiska alerģiska reakcija, kas skar vairākas orgānu sistēmas. To visbiežāk izraisa pārtika (rieksti, vēžveidīgie, piens, olas), kukaiņu dzēlieni, medikamenti, latekss.

Pazīmes un simptomi:

• ģeneralizēta nātrene, nieze, sejas, lūpu, mēles, rīkles tūska,
• elpošanas simptomi: stridors, sēkšana, elpas trūkums, aizsmakums,
• kardiovaskulāri simptomi: hipotensija, reibonis, ģībonis, tahikardija,
• kuņģa-zarnu trakta simptomi: slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja,
• trauksme, sajūta, ka “kaut kas nav kārtībā”.

Steidzama rīcība:

• nekavējoties izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību,
• ja pieejams – intramuskulāri ievadīt adrenalīnu augšstilbā (autoinjektors),
• novietot pacientu guļus, pacelt kājas (ja nav izteiktu elpošanas grūtību),
• nodrošināt brīvus elpceļus un pēc iespējas ātrāk nogādāt slimnīcā, jo iespējama bifāziska reakcija.

Diagnoze

Alerģijas diagnostika balstās uz anamnēzi, klīnisku izmeklēšanu un specifiskiem testiem, kas palīdz apstiprināt imūnmediētu reakciju un identificēt alergēnu.

Anamnēze un klīniskā izmeklēšana

Svarīgi noskaidrot:

• simptomu raksturu, ilgumu, biežumu,
• saistību ar sezonu, vidi, pārtiku, medikamentiem, slodzi,
• simptomu parādīšanās laiku pēc iespējama alergēna iedarbības,
• ģimenes anamnēzi (atopija, astma, alerģisks rinīts, ekzēma),
• iepriekšējas smagas reakcijas (anafilakse),
• līdzšinējo ārstēšanu un tās efektivitāti.

Klīniskā izmeklēšana ietver ādas, gļotādu, elpceļu, acu, sirds un plaušu izmeklēšanu.

Ādas testi un asins analīzes

Ādas dūriena tests (prick tests) – uz ādas uzpilina standartizētus alergēnu ekstraktus un ar nelielu adatiņu virspusēji ievelk ādu. Pēc 15–20 minūtēm novērtē reakciju. Pozitīvs tests liecina par sensibilizāciju, bet jāinterpretē kopā ar klīniskajiem simptomiem.

Specifiskā IgE (s-IgE) noteikšana asinīs – nosaka IgE antivielu līmeni pret konkrētiem alergēniem. Noderīga, ja ādas testus nevar veikt. Ne-IgE mediētu reakciju gadījumā šie testi var būt negatīvi.

Papildpārbaudes

Papildu izmeklējumi:

• spirometrija un bronhodilatācijas tests astmas diagnostikā,
• pīķa plūsmas mērījumi (PEF) pašmonitoringam,
• kontrolēti pārtikas provocēšanas testi pārtikas alerģiju apstiprināšanai,
• inhalācijas, deguna vai konjunktīvas provocēšanas testi atsevišķos gadījumos.

Provocēšanas testi tiek veikti tikai pieredzējušu speciālistu uzraudzībā anafilakses riska dēļ.

Ārstēšana un medikamentozā terapija

Alerģijas ārstēšana ietver alergēna izvairīšanos, farmakoterapiju un, noteiktos gadījumos, alergēna specifisko imunoterapiju. Mērķis ir mazināt simptomus, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst komplikācijas.

Alergēna izvairīšanās un vides kontrole

Pamata princips ir maksimāli samazināt kontaktu ar izraisītāju:

• ziedputekšņu alerģijas gadījumā – sekot ziedputekšņu prognozēm, ziedēšanas laikā turēt logus ciet, lietot filtrus, pēc uzturēšanās ārā – duša un drēbju maiņa,
• putekļu ērcīšu gadījumā – pretalerģijas pārvalki, gultasveļas mazgāšana ≥60 °C, mazāk paklāju un mīksto rotaļlietu, zems mitruma līmenis,
• dzīvnieku alergēnu gadījumā – ierobežot dzīvnieku piekļuvi guļamistabai, bieža uzkopšana, smagas alerģijas gadījumā apsvērt dzīvnieka neesamību mājās,
• pelējuma gadījumā – novērst mitruma avotus, ventilēt telpas, tīrīt pelējuma perēkļus.

Farmakoterapija

Galvenās zāļu grupas:

• Antihistamīni (H1 blokatori) – mazina niezi, šķaudīšanu, rinoreju, nātreni. Otrās paaudzes preparāti (piemēram, cetirizīns, loratadīns, feksofenadīns) mazāk izraisa miegainību.
• Intranasālie kortikosteroīdi – efektīvākie līdzekļi alerģiska rinīta ārstēšanai, samazina iekaisumu, tūsku un deguna aizlikumu (piemēram, mometazons, flutikazons).
• Lokālie acu preparāti – antihistamīna vai mastocītu stabilizējoši acu pilieni alerģiska konjunktivīta gadījumā.
• Bronhodilatatori un inhalējamie kortikosteroīdi astmas gadījumā – īslaicīgas darbības beta2-agonisti (SABA) akūtu simptomu mazināšanai; ilgstošas darbības bronhodilatatori kombinācijā ar inhalējamiem kortikosteroīdiem hroniskas astmas kontrolei. Mūsdienu vadlīnijas neiesaka tikai SABA kā vienīgo terapiju pat vieglas astmas gadījumā – ieteicams ICS saturošs režīms. Smagas, grūti kontrolējamas astmas gadījumā iespējama bioloģiskā terapija (anti-IgE, anti-IL-5, anti-IL-4/13 preparāti).
• Sistēmiskie kortikosteroīdi – īslaicīgi smagu paasinājumu gadījumos (smaga astmas lēkme, izteikta nātrene, anafilakse). Ilgstoša vai atkārtota lietošana bez ārsta uzraudzības nav pieļaujama blakusparādību dēļ.
• Dekongestanti (vazokonstriktori) – īslaicīgai deguna aizlikuma mazināšanai. Ilgstoša lokālo dekongestantu lietošana var izraisīt medikamentozu rinītu.

Anafilakses gadījumā pirmais līdzeklis ir adrenalīns intramuskulāri; papildus lieto antihistamīnus, kortikosteroīdus, bronhodilatorus un nodrošina šķidruma infūziju.

Jāņem vērā, ka dažādi “dabīgie” līdzekļi (bišu produkti, augu ekstrakti) paši var būt spēcīgi alergēni un izraisīt smagas reakcijas, tāpēc to lietošana alerģiskiem pacientiem jāapspriež ar ārstu.

Imunoterapija

Alergēna specifiskā imunoterapija (ASIT) ir vienīgā ārstēšanas metode, kas var mainīt slimības gaitu, ne tikai mazināt simptomus. Tās būtība – pakāpeniska, kontrolēta alergēna ievadīšana (subkutāni injekciju veidā vai sublingvāli pilienu/tablešu veidā), lai panāktu imūnsistēmas toleranci pret konkrēto alergēnu.

Indikācijas:

• vidēji smags un smags alerģisks rinīts/konjunktivīts, kas nepietiekami kontrolēts ar medikamentiem,
• alerģiskā astma ar pierādītu sensibilizāciju pret konkrētiem inhalējamiem alergēniem,
• smagas reakcijas uz kukaiņu dzēlieniem.

ASIT parasti ilgst 3–5 gadus un var būtiski samazināt simptomus un medikamentu nepieciešamību. Terapiju veic alergologs, rūpīgi izvērtējot riskus un ieguvumus.

Dzīvesstila ieteikumi un profilakse

Papildus medikamentozai terapijai būtiski ir ikdienas paradumi un profilaktiski pasākumi, lai samazinātu simptomu biežumu un smagumu.

Mājas un darba vides pielāgošana

Ieteikumi:

• regulāra telpu vēdināšana, bet ziedputekšņu sezonā – izvērtēt vēdināšanas laiku (vēlās vakara stundas vai pēc lietus),
• bieža mitrā uzkopšana, putekļu sūcēju izmantošana ar HEPA filtriem,
• gultasveļas mazgāšana augstā temperatūrā,
• izvairīšanās no smaržvielām, aerosoliem, cigarešu dūmiem,
• mitruma kontrole telpās (ap 40–50 %), pelējuma perēkļu savlaicīga novēršana,
• darba vietā – identificēt iespējamos profesionālos alergēnus un lietot individuālos aizsardzības līdzekļus.

Pārtikas alerģiju menedžments

Pārtikas alerģiju gadījumā svarīgi:

• stingri izvairīties no izraisītāja (pat nelielas devas var radīt smagu reakciju),
• rūpīgi lasīt produktu etiķetes, pievēršot uzmanību arī “var saturēt pēdas” norādēm,
• informēt ēdināšanas iestādes par savu alerģiju, jautāt par sastāvdaļām,
• vienmēr nēsāt līdzi ārsta izrakstītos medikamentus (antihistamīnu, adrenalīna autoinjektoru, ja nepieciešams),
• izstrādāt individuālu rīcības plānu anafilakses gadījumā un informēt par to tuviniekus, skolotājus, kolēģus.

Bērnu profilakse un dzīvesstila ieteikumi

Alerģiju profilakse bērniem ietver:

• Zīdīšanu – ekskluzīva zīdīšana pirmajos 4–6 dzīves mēnešos dažos pētījumos saistīta ar nedaudz zemāku atopiskā dermatīta un pārtikas alerģiju risku.
• Pārtikas ieviešanu – agrīna (ap 4–6 mēnešu vecumu) potenciāli alergēnu pārtikas produktu (piemēram, zemesriekstu, olu) ieviešana kontrolētā veidā var samazināt alerģijas risku. Nepamatota izvairīšanās var palielināt sensibilizācijas iespējamību; lēmumi jāpieņem kopā ar pediatru vai alergologu.
• Vakcināciju – vakcinācija nav alerģiju cēlonis; tā ir būtiska infekciju profilaksei, kas var pasliktināt alerģisku slimību gaitu. Bērniem ar smagām alerģijām vakcināciju plāno individuāli, bet parasti to var droši veikt ar atbilstošu novērošanu.
• Citus faktorus – izvairīšanos no tabakas dūmiem grūtniecības laikā un pēc dzimšanas, veselīgu uzturu, fiziskās aktivitātes un saprātīgu higiēnu, neizvairoties no normālas saskares ar apkārtējo vidi.

Kad vērsties pie ārsta un iespējamās komplikācijas

Savlaicīga ārsta konsultācija palīdz precizēt diagnozi, uzsākt atbilstošu ārstēšanu un novērst nopietnas komplikācijas.

Brīdinājuma signāli steidzamai palīdzībai

Nekavējoties jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība, ja:

• parādās pēkšņa sejas, lūpu, mēles, rīkles vai kakla tūska,
• ir apgrūtināta elpošana, sēkšana, stridors, aizsmakums,
• ir izteikts reibonis, ģībonis, apziņas traucējumi,
• parādās ģeneralizēta nātrene kopā ar elpošanas vai asinsrites traucījumiem,
• ir aizdomas par anafilaktisku reakciju pēc kukaiņu dzēliena, pārtikas vai medikamentu lietošanas.

Šādos gadījumos nedrīkst gaidīt, vai simptomi pāries paši; nepieciešama tūlītēja rīcība un, ja pieejams, adrenalīna autoinjektora lietošana.

Hroniskas komplikācijas un psihosociālā ietekme

Nekontrolētas vai nepietiekami ārstētas alerģijas var novest pie:

• hroniska rinīta un sinusīta,
• deguna polipu veidošanās,
• hroniska elpceļu iekaisuma un neatgriezeniska plaušu funkcijas krituma astmas gadījumā.

Alerģiskas slimības var būtiski ietekmēt ikdienas dzīvi, ierobežot aktivitātes, radīt trauksmi (īpaši anafilakses riska gadījumā), ietekmēt miegu, darba spējas un mācību sasniegumus. Bērniem tās var radīt stigmatizācijas un atšķirtības sajūtu.

Svarīgi saņemt kvalitatīvu informāciju no ārstiem un uzticamiem avotiem, apsvērt psiholoģisku atbalstu smagu, hronisku alerģiju gadījumā un izglītot apkārtējos par alerģijām, anafilakses pazīmēm un rīcības plānu. Ar savlaicīgu diagnostiku un individuāli pielāgotu ārstēšanu lielākā daļa cilvēku ar alerģijām var dzīvot pilnvērtīgu un drošu dzīvi.