Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj konsultāciju ar ārstu. Par diagnozi un ārstēšanu vienmēr jākonsultējas ar veselības aprūpes speciālistu.

Ievads par cukura līmeni asinīs

Kas ir glikēmija

Glikēmija ir glikozes (cukura) koncentrācija asinīs. Glikoze ir galvenais enerģijas avots organisma šūnām, īpaši smadzenēm un muskuļiem. Normālu glikēmiju uztur hormonāla regulācija, kurā galvenā loma ir insulīnam un glikagonam, ko izdala aizkuņģa dziedzeris.

Pēc ēšanas glikozes līmenis asinīs paaugstinās, aizkuņģa dziedzeris izdala insulīnu, kas palīdz glikozei iekļūt šūnās. Starp ēdienreizēm un naktī glikozes līmenis pazeminās, un aktivizējas glikagons, kas stimulē glikozes izdalīšanos no aknām. Ja šī līdzsvara mehānismi tiek traucēti (insulīna rezistence, nepietiekama insulīna izdale vai abu kombinācija), attīstās hiperglikēmija un ilgtermiņā – cukura diabēts.

1. un 2. tipa diabēta atšķirības

1. tipa cukura diabēts:

• autoimūna slimība, kurā imūnsistēma iznīcina insulīnu ražojošās šūnas;
• biežāk sākas bērnībā vai jaunībā, bet var attīstīties jebkurā vecumā;
• organismā ir absolūts insulīna deficīts, insulīns nepieciešams vienmēr.

2. tipa cukura diabēts:

• biežāk pieaugušiem, saistīts ar insulīna rezistenci un pakāpenisku insulīna deficītu;
• cieši saistīts ar lieko svaru, mazkustīgumu un ģenētisku noslieci;
• sākumā pietiek ar dzīvesstila maiņu un tabletēm, vēlāk bieži nepieciešams insulīns.

Daļa pieaugušo var saslimt ar lēni noritošu autoimūnu diabētu (LADA), kas sākumā līdzinās 2. tipa diabētam, bet ātrāk kļūst atkarīgs no insulīna.

Kā tiek mērīts cukura līmenis

Cukura līmeni asinīs var noteikt:

• laboratoriski – venozās asinis tukšā dūšā vai slodzes (OGTT) testos;
• ar glikometru – kapilāro asiņu pilieni no pirksta;
• ar nepārtrauktas glikozes monitorēšanas (CGM) sistēmām – zemādas sensors mēra glikozes līmeni starpšūnu šķidrumā.

Papildu rādītājs ir glikētais hemoglobīns (HbA1c), kas atspoguļo vidējo glikēmiju pēdējo 2–3 mēnešu laikā.

Normas, prediabēts un mērķa rādītāji

Veseliem pieaugušajiem parasti:

• tukšā dūšā: ap 4,0–5,5 mmol/l (līdz 6,0 mmol/l daļā vadlīniju vēl skaitās norma);
• 2 stundas pēc ēšanas: līdz ~7,8 mmol/l.

Prediabēts bieži definēts kā:

• tukšā dūšā: ap 5,6–6,9 mmol/l;
• 2 stundas OGTT: ap 7,8–11,0 mmol/l;
• HbA1c: ap 5,7–6,4 % (atkarībā no izmantotajiem kritērijiem).

Šajā stadijā dzīvesstila maiņa (svars, uzturs, kustības) ir īpaši efektīva diabēta novēršanā vai aizkavēšanā.

Cilvēkiem ar cukura diabētu mērķa rādītājus nosaka individuāli, bieži:

• pirms ēšanas: ap 4,4–7,2 mmol/l;
• 2 stundas pēc ēšanas: līdz ~10,0 mmol/l;
• HbA1c: ap 7 % vai mazāk, ja tas ir droši un atbilstoši ārsta noteiktajam mērķim.

Mērķi jāpielāgo vecumam, blakusslimībām un hipoglikēmijas riskam. Precīzu plānu izstrādā ārstējošais ārsts.

Kāpēc svarīgi kontrolēt glikēmiju

Veselības riski, ja glikēmija ir nekontrolēta

Ilgstoša hiperglikēmija bojā asinsvadus un nervus. Nekontrolēts cukura diabēts palielina:

• sirds un asinsvadu slimību risku (miokarda infarkts, insults, perifēro artēriju slimība);
• diabētiskās nefropātijas attīstību (hroniska nieru mazspēja);
• diabētiskās retinopātijas risku (redzes pasliktināšanās, aklums);
• perifēro neiropātiju (sāpes, tirpšana, jušanas zudums kājās);
• diabētiskās pēdas čūlu un amputāciju risku;
• infekciju biežumu un smagumu.

Akūti draudi ir smaga hiperglikēmija ar ketoacidozi vai hiperosmolāru stāvokli, kas var būt dzīvībai bīstami un prasa neatliekamu ārstēšanu.

Ilgtermiņa ieguvumi no labas kontroles

Laba glikēmijas kontrole:

• samazina mikrovaskulāro komplikāciju (acu, nieru, nervu bojājumu) risku;
• mazina makrovaskulāro komplikāciju (sirds, smadzeņu, perifēro artēriju slimību) iespējamību;
• uzlabo pašsajūtu, enerģijas līmeni un darba spējas;
• samazina hospitalizāciju un neatliekamās palīdzības epizožu skaitu;
• pagarina dzīves ilgumu un uzlabo tās kvalitāti.

Stabilāka glikēmija samazina arī hipoglikēmijas epizožu biežumu, kas ir īpaši svarīgi gados vecākiem cilvēkiem un tiem, kas lieto insulīnu vai sulfonilurīnvielas preparātus.

Grupa ar paaugstinātu risku

Paaugstināts risks attīstīt prediabētu un 2. tipa diabētu ir:

• cilvēkiem ar lieko svaru vai aptaukošanos, īpaši ar tauku uzkrāšanos vēdera rajonā;
• tiem, kuru ģimenē ir 1. vai 2. tipa diabēts;
• personām virs 45 gadu vecuma;
• cilvēkiem ar mazkustīgu dzīvesveidu;
• sievietēm ar gestācijas diabētu anamnēzē vai policistisko olnīcu sindromu;
• pacientiem ar arteriālo hipertensiju, dislipidēmiju, sirds-asinsvadu slimībām;
• smēķētājiem.

Šīm grupām ieteicama regulāra glikēmijas un HbA1c kontrole, kā arī agrīna dzīvesstila korekcija.

Diēta un uzturs

Uztura pamatprincipi cukura līmeņa vadībā

Uzturs ir viens no galvenajiem instrumentiem glikēmijas kontrolē. Pamatprincipi:

• regulāras ēdienreizes;
• sabalansēts ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku daudzums;
• priekšroka pilnvērtīgiem, mazāk apstrādātiem produktiem;
• izvairīšanās no cukurotiem dzērieniem, saldumiem un rafinētiem ogļhidrātiem;
• porciju kontrole un enerģijas bilances ievērošana svara normalizēšanai.

Olbaltumvielas (liesa gaļa, zivis, pākšaugi, piena produkti) un veselīgie tauki (rapšu, olīveļļa, rieksti, sēklas) palīdz stabilizēt sāta sajūtu un glikēmiju.

Ogļhidrātu kvalitāte un glikēmiskais indekss

Ne visi ogļhidrāti ietekmē glikēmiju vienādi. Svarīgi:

• izvēlēties produktus ar zemāku glikēmisko indeksu (GI) un glikēmisko slodzi;
• priekšroku dot pilngraudu produktiem, pākšaugiem, dārzeņiem, augļiem ar augstu šķiedrvielu saturu;
• ierobežot baltmaizi, baltos rīsus, kartupeļu biezeni, konditorejas izstrādājumus.

Šķiedrvielas palēnina glikozes uzsūkšanos un palīdz izvairīties no straujiem glikēmijas lēcieniem. Cukura diabēta pacientiem bieži izmanto ogļhidrātu skaitīšanu (gramos vai maizes vienībās), īpaši insulīnterapijas pielāgošanai.

Pārtikas izvēles un piemēri ikdienai

Ikdienas izvēles piemēri:

• brokastis: auzu pārslu putra ar ogām un dabīgo jogurtu; pilngraudu maize ar biezpienu un dārzeņiem;
• pusdienas: pilngraudu griķi ar liesu gaļu vai zivi un dārzeņu salātiem; pākšaugu sautējums;
• vakariņas: dārzeņu zupa ar lēcām; cepti dārzeņi ar vistas fileju vai tofu;
• uzkodas: rieksti nelielā daudzumā, svaigi dārzeņi, augļi (kontrolētā daudzumā), nesaldināts jogurts.

Jāizvairās no biežas “uzkošanas” ar saldiem našķiem, čipsiem, bulciņām un saldinātiem dzērieniem.

Ūdens, šķiedrvielas, sāls un alkohols

Pietiekams šķidruma daudzums (parasti 1,5–2 litri ūdens dienā, ja nav kontrindikāciju) palīdz nierēm izvadīt lieko glikozi un samazina dehidratācijas risku. Šķiedrvielas (dārzeņi, augļi, pilngraudi, pākšaugi) uzlabo glikēmijas un lipīdu profilu, veicina sāta sajūtu un zarnu veselību.

Sāls daudzums jāierobežo (ap 5 g dienā), jo pārmērīgs sāls patēriņš paaugstina asinsspiedienu un sirds-asinsvadu komplikāciju risku.

Alkohols var izraisīt gan hiperglikēmiju, gan bīstamu hipoglikēmiju, īpaši, ja lieto insulīnu vai sulfonilurīnvielas. Ieteicams:

• nelietot alkoholu tukšā dūšā;
• vienmēr ēst kopā ar alkoholu;
• mērīt glikēmiju pirms un vairākas stundas pēc lietošanas;
• izvairīties no pārmērīgas lietošanas.

Fiziskā aktivitāte

Kāpēc vingrojumi pazemina glikēmiju

Fiziskā aktivitāte palielina muskuļu glikozes patēriņu un uzlabo insulīna jutību. Vingrojuma laikā šūnas spēj uzņemt glikozi pat ar mazāku insulīna daudzumu. Regulāras aktivitātes samazina insulīna rezistenci un palīdz stabilizēt glikēmiju gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

Turklāt fiziskās aktivitātes palīdz samazināt ķermeņa masu, uzlabot lipīdu profilu, asinsspiedienu, garastāvokli un miegu.

Ieteicamie vingrojumu veidi

Optimāls plāns ietver:

• aerobo slodzi: ātra iešana, nūjošana, riteņbraukšana, peldēšana, dejas – vismaz 150 minūtes nedēļā vidējas intensitātes režīmā (vai 75 minūtes intensīvas slodzes), sadalot vismaz 3 dienās;
• spēka treniņus: vingrojumi ar svariem, gumijām, ķermeņa svaru 2–3 reizes nedēļā, trenējot lielās muskuļu grupas;
• ikdienas kustību: kāpšana pa kāpnēm, īsas pastaigas, stāvēšana, nevis ilgstoša sēdēšana.

Cilvēkiem ar ierobežotām iespējām der arī maigāki varianti – ūdens aerobika, vingrojumi sēdus, fizioterapeita vadīti treniņi.

Drošība un vingrojumu plānošana cilvēkiem ar diabētu

Drošības aspekti:

• pirms jauna treniņu režīma uzsākšanas jākonsultējas ar ārstu, īpaši, ja ir sirds slimības, neiropātija, retinopātija vai citas komplikācijas;
• jāņem vērā hipoglikēmijas risks, īpaši, ja lieto insulīnu vai noteiktas perorālās zāles;
• sākumā ieteicams mērīt glikēmiju pirms un pēc slodzes, lai saprastu individuālo reakciju;
• jābūt līdzi ātri uzsūcošiem ogļhidrātiem hipoglikēmijas gadījumam;
• jāizvēlas atbilstošs apavs un jāpārbauda pēdas pēc slodzes.

Slodzes intensitāti un ilgumu palielina pakāpeniski, izvairoties no pēkšņām, ļoti intensīvām slodzēm bez sagatavotības.

Zāļu terapija un insulīns

Perorālās zāles un citas injekciju terapijas

1. tipa cukura diabēta ārstēšanā izmanto vairākas zāļu grupas:

• metformīns – samazina aknu glikozes produkciju un uzlabo insulīna jutību;
• sulfonilurīnvielas preparāti – stimulē insulīna izdalīšanos no aizkuņģa dziedzera;
• DPP-4 inhibitori – pastiprina inkretīnu iedarbību, palielina insulīna sekrēciju un samazina glikagona līmeni;
• SGLT2 inhibitori – veicina glikozes izdalīšanos ar urīnu, labvēlīgi ietekmē sirdi un nieres;
• tiazolidīndioni – uzlabo perifēro audu jutību pret insulīnu;
• GLP-1 receptoru agonisti – pārsvarā injekciju veidā (ir arī perorālas formas); samazina apetīti, palēnina kuņģa iztukšošanos, palielina insulīna sekrēciju.

Zāļu izvēle ir individuāla un atkarīga no glikēmijas, blakusslimībām, hipoglikēmijas riska, ķermeņa svara un pacienta preferencēm. Grūtniecības laikā daudzas zāles nav ieteicamas, un terapiju drīkst mainīt tikai ārsts.

Insulīna terapijas pamatmodeļi

Insulīns ir obligāts 1. tipa diabēta ārstēšanā un bieži nepieciešams 2. tipa diabēta vēlīnās stadijās. Pamatmodeļi:

• bazālais insulīns – ilgstošas darbības insulīns 1–2 reizes dienā, lai nodrošinātu fona līmeni;
• bolus insulīns – īslaicīgas vai ātras darbības insulīns pirms ēdienreizēm, lai segtu ogļhidrātu uzņemšanu;
• bazālais–bolus režīms – kombinē bazālo un bolus insulīnu;
• premiksētie insulīni – kombinē vidējas un īsas darbības insulīnu vienā injekcijā, parasti 1–2 reizes dienā.

Insulīna devas pielāgo, balstoties uz glikēmijas dienasgrāmatu, ogļhidrātu daudzumu un fizisko aktivitāti. Insulīnu nedrīkst patvaļīgi pārtraukt, īpaši 1. tipa diabēta gadījumā.

Blakusparādības, mijiedarbība un drošība

Biežākās blakusparādības:

• hipoglikēmija – īpaši lietojot insulīnu un sulfonilurīnvielas;
• svara pieaugums – ar dažām zāļu grupām (insulīns, sulfonilurīnvielas, tiazolidīndioni);
• kuņģa-zarnu trakta traucējumi – metformīna un GLP-1 agonistu gadījumā;
• uroģenitālās infekcijas – SGLT2 inhibitoru lietošanas laikā.

Svarīgi informēt ārstu par visām lietotajām zālēm (tostarp bezrecepšu un augu preparātiem), jo iespējamas mijiedarbības. Nev vajadzētu patvaļīgi mainīt devas vai pārtraukt terapiju bez konsultēšanās.

Pašuzraudzība, “slimības dienas” un ketoni

Glikometra pareiza lietošana un mērīšanas biežums

Lai glikometra rādījumi būtu uzticami:

• jālieto konkrētajam modelim paredzētas, derīgas teststrēmeles;
• pirms mērīšanas jānomazgā un jānosusina rokas;
• jāievēro ražotāja norādījumi un periodiski jāsalīdzina rādījumi ar laboratorijas analīzēm.

Mērīšanas biežums atkarīgs no diabēta tipa un terapijas:

• 1. tipa diabēts un intensīva insulīnterapija: bieži 4–7 reizes dienā;
• 2. tipa diabēts ar perorālām zālēm: parasti 1–2 reizes dienā vai dažas reizes nedēļā, mainot diennakts laikus;
• 2. tipa diabēts ar insulīnu: vismaz pirms injekcijām un reizēm pēc ēdienreizēm.

Rezultāti jāvērtē kontekstā – ņemot vērā ēdienreizes, fizisko aktivitāti, zāles, stresu, saslimšanas.

Ketonu kontrole un “slimības dienu” plāns

Īpaši 1. tipa diabēta gadījumā svarīgi:

• mērīt ketonus urīnā vai asinīs, ja glikēmija ilgstoši >13–15 mmol/l, ir slikta pašsajūta, vemšana, sāpes vēderā;
• pozitīvi vai augsti ketoni var liecināt par diabētisko ketoacidozi, kas prasa neatliekamu medicīnisku palīdzību.

Akūtas saslimšanas (drudzis, vemšana, caureja, infekcijas) var būtiski ietekmēt glikēmiju. Ieteikumi:

• nepārtraukt bazālo insulīnu (īpaši 1. tipa diabēta gadījumā);
• mērīt glikēmiju ik 2–4 stundas;
• dzert pietiekami daudz šķidruma, mēģināt uzņemt nelielas ogļhidrātu porcijas;
• mērīt ketonus, ja glikēmija ir augsta un pašsajūta pasliktinās;
• nekavējoties sazināties ar ārstu vai doties uz slimnīcu, ja vemšana nepāriet, ir stipras sāpes vēderā, apjukums, elpas trūkums vai ļoti augsta glikēmija ar ketoniem.

Komplikāciju novēršana un kontrole

Hipoglikēmija un hiperglikēmija

Hipoglikēmija:

• brīdinājuma līmenis: <3,9 mmol/l – jāuzņem 15–20 g ātri uzsūcošu ogļhidrātu, pēc 15 minūtēm jāpārbauda atkārtoti;
• klīniski nozīmīga: <3,0 mmol/l;
• smaga hipoglikēmija: stāvoklis ar samaņas traucējumiem vai nespēju pašam palīdzēt – nepieciešama citu palīdzība un glikagona injekcija, jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Hiperglikēmija var izraisīt slāpes, biežu urinēšanu, nogurumu, redzes miglošanos. Ļoti augsta glikēmija kopā ar sliktu dūšu, vemšanu, sāpēm vēderā, acetona smaku elpā var liecināt par diabētisko ketoacidozi – steidzami jāvēršas slimnīcā.

Hroniskas komplikācijas, smēķēšana un regulāras pārbaudes

Ilgstoša hiperglikēmija bojā:

• sirdi un asinsvadus – koronārā sirds slimība, insults, perifēro artēriju slimība;
• nieres – mikroalbuminūrija, hroniska nieru mazspēja;
• acis – diabētiskā retinopātija, katarakta, glaukomas risks;
• nervus – perifērā un autonomā neiropātija.

Smēķēšana būtiski paaugstina sirds-asinsvadu, nieru un perifēro asinsvadu komplikāciju risku, veicina diabētiskās pēdas čūlas un amputācijas. Smēķēšanas atmešana ir viens no efektīvākajiem profilakses pasākumiem.

Regulāras pārbaudes ietver:

• HbA1c noteikšanu ik 3–6 mēnešus;
• asinsspiediena un lipīdu profila kontroli;
• ikgadēju acu dibena pārbaudi;
• nieru funkcijas novērtējumu (kreatinīns, GFR, albumīns urīnā);
• pēdu apskati (ādas, nagu, jušanas, asinsrites novērtējums).

Pēdu aprūpes pamatprincipi:

• ikdienas pēdu apskate (čūlas, tulznas, plaisas, apsārtums);
• neiet basām kājām;
• izvēlēties ērtus, nepārāk ciešus apavus;
• uzmanīgi apgriezt nagus;
• pie jebkuras brūces vai čūlas nekavējoties vērsties pie ārsta.

Grūtniecības laikā glikēmijas mērķi ir stingrāki, un daļa zāļu nav drošas. Sievietēm ar diabētu vai gestācijas diabētu terapiju un mērķus drīkst noteikt tikai ārsts.

Dzīvesstils, psiholoģiskais un sociālais atbalsts

Svara vadība, stress un miegs

Pat neliels svara samazinājums (5–10 % no sākotnējā svara) var būtiski uzlabot insulīna jutību un glikēmiju 2. tipa diabēta un prediabēta gadījumā. Ilgtermiņa stratēģijas:

• pakāpeniskas, noturīgas uztura izmaiņas;
• regulāras fiziskās aktivitātes;
• ēšanas paradumu analīze;
• reālistisku, izmērāmu mērķu izvirzīšana.

Stress un miega trūkums paaugstina stresa hormonu līmeni, kas var palielināt glikēmiju un veicināt neveselīgus ieradumus. Ieteicams:

• apgūt relaksācijas tehnikas (elpošanas vingrinājumi, meditācija, joga);
• nodrošināt 7–9 stundas kvalitatīva miega naktī;
• uzturēt regulāru miega režīmu.

Sociālais atbalsts un psihoterapija

Hroniskas slimības vadība var būt emocionāli grūta. Palīdz:

• ģimenes un draugu iesaiste veselīgos paradumos;
• atbalsta grupas cilvēkiem ar diabētu;
• izglītojošas nodarbības diabēta skolās;
• psihologa vai psihoterapeita palīdzība depresijas, trauksmes, izdegšanas vai ēšanas traucējumu gadījumā.

Praktiski padomi ikdienai

• mērīt glikēmiju saskaņā ar ārsta norādījumiem un pierakstīt rezultātus;
• sagatavot veselīgas uzkodas un maltītes iepriekš;
• turēt mājās, darbā un ceļojot ātras iedarbības glikozes avotu;
• lietot medikamentus vienā un tajā pašā laikā (palīdz atgādinājumi telefonā vai tablešu kastītes);
• ceļojot paņemt pietiekamu medikamentu un insulīna daudzumu, ārsta izziņu un receptes;
• informēt tuvākos cilvēkus par diabētu un hipoglikēmijas pazīmēm.

Kontrolējot cukura līmeni asinīs ar zināšanām, plānu un atbalstu, iespējams dzīvot pilnvērtīgu, aktīvu un drošu dzīvi.