Ievads

Sāpes vēderā ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, neatliekamās palīdzības vai gastroenterologa. Ar jēdzienu “sāpes vēderā” saprot jebkuru diskomfortu, spiediena, krampju, dedzināšanas vai durošu sajūtu apvidū starp krūšu kurvja apakšējo malu un cirkšņiem. Tās var būt lokalizētas konkrētā vietā vai izplūdušas pa visu vēderu.

Sāpes var būt:

• akūtas (pēkšņi sākušās, intensīvas),
• subakūtas,
• hroniskas (ilgāk par 3 mēnešiem),
• recidivējošas (atkārtotas epizodes).

Svarīgi ir arī pavadošie simptomi – slikta dūša, vemšana, caureja, aizcietējums, drudzis, svara zudums, asiņu piejaukums izkārnījumos vai urīnā, elpas trūkums, sāpes krūtīs.

Sāpes vēderā sastopamas visās vecuma grupās – no zīdaiņiem līdz senioriem. Tās var būt nekaitīgas (piemēram, funkcionālas sāpes, viegla dispepsija), bet nereti signalizē par dzīvībai bīstamiem stāvokļiem, piemēram, apendicītu, zarnu obstrukciju, perforētu čūlu, mezenteriālu išēmiju, aortas aneirismas plīsumu vai ektopisku grūtniecību. Līdz pat trešdaļai neatliekamās palīdzības apmeklējumu saistīti ar sāpēm vēderā, un hroniskas sāpes ir biežs iemesls darba nespējai un dzīves kvalitātes pasliktināšanai.

Savlaicīga diagnostika ir būtiska, lai atšķirtu relatīvi nekaitīgus cēloņus no akūtām ķirurģiskām un internām situācijām, kas prasa tūlītēju iejaukšanos.

Kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība

Brīdinājuma simptomi

Nekavējoties jāvēršas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, ja:

• parādās asiņošana:
• spilgti sarkanas asinis vai melni, darvai līdzīgi izkārnījumi (melēna),
• asiņaina vemšana (hematemēze),
• asiņu piejaukums urīnā (hematūrija);
• ir smagas elpošanas problēmas:
• elpas trūkums miera stāvoklī,
• strauja, sekla elpošana (iespējama smaga infekcija, plaušu embolija vai šoks);
• augsts drudzis (virs 38,5–39 °C) kombinācijā ar stiprām sāpēm vēderā;
• pēkšņs vājums, reibonis, samaņas traucējumi, auksti sviedri (iespējama iekšēja asiņošana, šoks);
• stipras sāpes vēderā kopā ar sāpēm krūtīs, elpas trūkumu, svīšanu, sliktu dūšu – tas var būt arī sirds infarkts, īpaši gados veciem cilvēkiem un pacientiem ar cukura diabētu.

Īpaši bīstama ir kombinācija: stipras, pēkšņas sāpes + bāla āda + svīšana + pazemināts asinsspiediens. Tas var liecināt par perforāciju, plīsušu aneirismu, ektopisku grūtniecību vai citu akūtu “katastrofu” vēdera dobumā.

Intensitātes un progresijas pazīmes

Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja:

• sāpes ir:
• pēkšņas un ļoti spēcīgas (“dzīvē stiprākās sāpes”),
• nemainīgi intensīvas vairākas stundas,
• progresē – kļūst arvien stiprākas, neskatoties uz atpūtu vai viegliem pretsāpju līdzekļiem;
• sāpes pavada:
• atkārtota vemšana, nespēja uzņemt šķidrumu,
• nespēja izvadīt gāzes un izkārnījumus (iespējama zarnu obstrukcija),
• sasprindzināts, “dēlim līdzīgs” vēders, izteikts sāpīgums pieskaroties (peritonīta pazīmes);
• sāpes rodas grūtniecei (jebkurā trimestrī), īpaši, ja tās ir vienpusējas, ar asiņošanu no dzimumceļiem vai ģīboņa sajūtu.

Gados vecākiem pacientiem, cilvēkiem ar cukura diabētu, sirds un asinsvadu slimībām vai imūnsupresiju simptomi var būt netipiski un mazāk izteikti, tāpēc pat mērenas sāpes var slēpt nopietnu patoloģiju. Šādos gadījumos labāk nekavēties ar ārsta konsultāciju.

Kā klasificēt sāpes vēderā

Lokalizācija

Sāpju lokalizācija bieži sniedz pirmo norādi uz iespējamo diagnozi. Vēders tradicionāli tiek dalīts reģionos:

• Epigastrijs (augšējā vidusdaļa, zem krūšu kaula):
• kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas patoloģija (gastrīts, peptiska čūla),
• pankreatīts vai miokarda infarkts.
• Periumbilikāls apvidus (ap nabu):
• agrīns apendicīts,
• tievās zarnas patoloģija, mezenteriāla išēmija.
• Labais apakšējais kvadrants:
• apendicīts,
• ginekoloģiskas problēmas (labās olnīcas cista, torcija).
• Kreisais apakšējais kvadrants:
• divertikulīts,
• kairināma zarnu sindroms, aizcietējums.
• Labais augšējais kvadrants:
• holecistīts, žultsakmeņi,
• aknu patoloģija.
• Difūzas sāpes visā vēderā:
• peritonīts, zarnu obstrukcija, gastroenterīts, funkcionāli traucējumi.

Raksturs, ilgums un saistītie simptomi

Sāpju raksturs palīdz diferencēt dažādus cēloņus:

• Krampjveida (kolikveida) sāpes – zarnu spazmas, obstrukcija, žultsakmeņu vai nierakmeņu kolikas.
• Asas, durošas sāpes – perforācija, peritonīts, akūts apendicīts, mezenteriāla išēmija.
• Dedzinošas sāpes – reflukss, gastrīts, peptiska čūla.
• Trulas, spiedošas sāpes – hroniski procesi, hepatomegālija, audzēji.

Pēc ilguma atšķir:

• akūtas sāpes (stundas–dienas),
• subakūtas (nedēļas),
• hroniskas (mēneši–gadi), bieži saistītas ar funkcionāliem traucējumiem, hroniskām iekaisuma vai audzēju slimībām.

Diagnostiski nozīmīga ir saistība ar citiem simptomiem:

• sāpes pēc taukainas maltītes – žultsakmeņi, holecistīts;
• agrīnas sāpes pēc ēšanas – kuņģa čūla;
• vēlīnas sāpes (2–3 h pēc ēšanas) – divpadsmitpirkstu zarnas čūla;
• vemšana ar sāpēm epigastrijā – gastrīts, pankreatīts;
• caureja – infekciozs gastroenterīts, kairināma zarnu sindroms, iekaisīgas zarnu slimības;
• aizcietējumi – funkcionāli traucējumi, zarnu obstrukcija, audzēji, medikamentu blaknes.

Svara zudums, anēmija, asiņošana vai naktī modinošas sāpes norāda uz nopietnāku patoloģiju un nepieciešamību veikt padziļinātu izmeklēšanu.

Visbiežākie gastroenteroloģiskie cēloņi

Gastrīts un peptiska čūla

Gastrīts ir kuņģa gļotādas iekaisums, ko visbiežāk izraisa Helicobacter pylori infekcija, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), alkohols vai stress. Raksturīgas dedzinošas, velkošas sāpes epigastrijā, slikta dūša, atraugas, grēmas.

Peptiska čūla (kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla) izpaužas ar:

• lokalizētām epigastrālām sāpēm,
• sāpju saistību ar ēšanu,
• iespējamu asiņošanu (melēna, hematemēze) vai perforāciju ar pēkšņām, ļoti asām sāpēm.

Gastroenterīts

Gastroenterīts ir kuņģa-zarnu trakta gļotādas iekaisums, ko parasti izraisa vīrusi vai baktērijas. Simptomi:

• difūzas, krampjveida sāpes vēderā,
• ūdeņaina caureja, bieži ar vemšanu,
• drudzis, nespēks, dehidratācijas pazīmes (sausa mute, maz urīna).

Bērniem un gados veciem cilvēkiem dehidratācija attīstās īpaši ātri, tāpēc šajās grupās jābūt īpaši uzmanīgiem.

Apendicīts

Apendicīts ir aklās zarnas piedēkļa akūts iekaisums. Klasiski:

• sākas ar difūzām vai periumbilikālām sāpēm,
• vēlāk sāpes migrē uz labo apakšējo kvadrantu,
• pavada slikta dūša, vemšana, subfebrils vai febrils drudzis,
• palpējot – lokāls sāpīgums, peritoneāla kairinājuma pazīmes.

Neārstēts apendicīts var perforēt, izraisot peritonītu un sepsi.

Holecistīts un žultsakmeņi

Žultsakmeņi veidojas žultspūslī vai žultsvados, īpaši personām ar lieko svaru un sievietēm pēc 40 gadu vecuma. Tipiska ir žults kolika:

• asas, krampjveida sāpes labajā paribē, bieži izstaro uz labo plecu vai muguru,
• sāpes parasti sākas pēc treknas maltītes,
• var būt slikta dūša, vemšana.

Akūts holecistīts izpaužas ar:

• pastāvīgām sāpēm labajā paribē,
• drudzi, nelabumu,
• sāpīgumu dziļas ieelpas laikā palpējot žultspūsli.

Ginekoloģiskie un urīnceļu cēloņi

Ektopiskā (ārpusdzemdes) grūtniecība

Ektopiskā grūtniecība ir stāvoklis, kad apaugļotā olšūna implantējas ārpus dzemdes dobuma, visbiežāk olvadā. Tā ir dzīvībai bīstama, ja notiek olvada plīsums un intraabdomināla asiņošana. Raksturīgi:

• vienpusējas sāpes vēdera lejasdaļā vai iegurnī,
• menstruāciju kavēšanās, pozitīvs grūtniecības tests,
• smērēšanās vai asiņošana no dzimumceļiem,
• reibonis, ģībonis, šoka pazīmes plīsuma gadījumā.

Tas ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju ginekologa un ķirurga iesaisti.

Ovāru cistas, olnīcu torcija un iegurņa iekaisuma slimība

Olnīcu cistas bieži ir labdabīgas un asimptomātiskas, tomēr:

• lielas cistas var radīt smaguma sajūtu, trulas sāpes vēdera lejasdaļā,
• cistas plīsums izraisa pēkšņas, asas sāpes, reizēm ar nelielu asiņošanu vēdera dobumā.

Olnīcu torcija ir akūts stāvoklis, kad olnīca apgriežas ap savu asinsvadu kātiņu, pārtraucot asinsapgādi. Simptomi:

• pēkšņas, stipras vienpusējas sāpes,
• slikta dūša, vemšana,
• izteikts sāpīgums palpējot.

Iegurņa iekaisuma slimība (dzemdes, olvadu un olnīcu iekaisums) bieži saistīta ar seksuāli transmisīvām infekcijām. Raksturīgi:

• sāpes vēdera lejasdaļā, bieži abpusējas,
• drudzis, slikta pašsajūta,
• patoloģiski izdalījumi no maksts, sāpes dzimumakta laikā.

Neārstēta infekcija var izraisīt neauglību un hroniskas iegurņa sāpes.

Urīnceļu infekcija, nierakmeņi un pielonefrīts

Urīnceļu infekcijas (cistīts, uretrīts) izpaužas ar:

• dedzinošām sāpēm urinējot,
• biežu urinēšanas vajadzību,
• sāpēm virs kaunuma kaula.

Nierakmeņi izraisa nieru koliku:

• ļoti spēcīgas, viļņveidīgas sāpes sānos un jostas apvidū, izstaro uz cirkšņiem,
• bieži slikta dūša, vemšana, hematūrija.

Pielonefrīts (nieru iekaisums) izpaužas ar:

• drudzi, drebuļiem,
• sāpēm jostas apvidū,
• sliktu pašsajūtu, reizēm sliktu dūšu, vemšanu.

Citas biežākas un nopietnākas diagnozes

Divertikulīts un zarnu obstrukcija

Divertikulīts ir resnās zarnas sienas izspīlējumu (divertikulu) iekaisums, bieži sigmoīdajā zarnā. Simptomi:

• sāpes kreisajā apakšējā kvadrantā,
• drudzis, aizcietējums vai caureja,
• lokāls sāpīgums, reizēm palpējams infiltrāts.

Komplikācijas – perforācija, abscess, fistulas.

Zarnu obstrukcija (ileus) var būt mehāniska (audzējs, saaugumi, trūce) vai funkcionāla (paralītisks ileus). Raksturīgi:

• krampjveida sāpes, kas nāk viļņos,
• vēdera uzpūšanās, meteorisms,
• vemšana, vēlīnās stadijās – ar fekāliju smaku,
• gāzu un izkārnījumu neizvadīšana.

Tas ir neatliekams stāvoklis, bieži nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Pankreatīts un mezenteriālā išēmija

Akūts pankreatīts ir aizkuņģa dziedzera iekaisums, ko bieži izraisa žultsakmeņi vai alkohols. Simptomi:

• stipras sāpes epigastrijā, izstaro uz muguru (“jostasveida”),
• slikta dūša, vemšana,
• vēdera uzpūšanās, paralītisks ileus,
• smagos gadījumos – asinsspiediena pazemināšanās, orgānu mazspēja.

Mezenteriālā išēmija ir nepietiekama asinsapgāde zarnām, bieži trombozes vai embolijas dēļ. Raksturīgi:

• pēkšņas, stipras, difūzas sāpes vēderā,
• sākumā relatīvi nabadzīgs fiziskais atradums (sāpes nesamērīgas ar objektīvo atradni),
• vēlāk – peritonīta pazīmes, šoks.

Abas diagnozes ir dzīvībai bīstamas un prasa intensīvu terapiju.

Vēdera sienas trūces un funkcionāli traucējumi

Vēdera sienas trūces (cirkšņa, nabas, pēcoperācijas u.c.) rodas, kad vēdera dobuma saturs izspiežas caur vājāku vēdera sienas vietu. Parasti:

• redzams vai palpējams izspīlējums,
• diskomforts vai sāpes pie fiziskas slodzes, klepojot.

Iesprūdusi vai nosmacēta trūce izraisa:

• stipras, lokālas sāpes trūces vietā,
• nespēju atgrūst trūci atpakaļ,
• iespējamu zarnu obstrukciju un išēmiju.

Funkcionāli traucējumi, piemēram, kairināma zarnu sindroms un funkcionāla dispepsija, raksturojas ar:

• atkārtotām sāpēm vai diskomfortu vēderā vismaz vairākus mēnešus,
• saistību ar defekāciju (kairināmas zarnas sindroma gadījumā – sāpju mazināšanās pēc vēdera izejas),
• izmaiņām izkārnījumu biežumā un konsistencē,
• normāliem izmeklējumu rezultātiem (nav strukturālu izmaiņu).

Pirms noteikt “funkcionālu” diagnozi, īpaši, ja ir svara zudums, anēmija, asiņošana vai naktī modinošas sāpes, jāizslēdz organiskas slimības.

Īpašas pacientu grupas

Bērni un zīdaiņi

Bērniem un zīdaiņiem sāpes vēderā bieži izpaužas nespecifiski – ar raudāšanu, atteikšanos no ēšanas, letarģiju, vēdera uzpūšanos. Biežāki ir specifiski cēloņi (invaginācija, volvulus, infantila kolika). Drudzis + sāpes vēderā + slikta pašsajūta bērnam vienmēr jāvērtē nopietni, un jāatceras, ka dehidratācija attīstās ļoti ātri.

Gados veci pacienti

Gados veciem cilvēkiem biežāk sastopamas dzīvībai bīstamas patoloģijas – mezenteriāla išēmija, aortas aneirismas plīsums, zarnu išēmija, audzēji. Drudzis, leikocitoze un sāpju intensitāte var būt mazāk izteikti, tāpēc jābūt zemākam slieksnim hospitalizācijai un attēldiagnostikai.

Diagnostika — ko var gaidīt pie ārsta

Anamnēze un fiziskā izmeklēšana

Pirmais solis ir detalizēta anamnēze:

• sāpju sākums, ilgums, lokalizācija, raksturs, intensitāte,
• saistība ar ēšanu, kustībām, defekāciju, menstruālo ciklu,
• pavadošie simptomi (drudzis, vemšana, caureja, asiņošana, svara zudums),
• lietotie medikamenti (īpaši NPL, antikoagulanti, opioīdi),
• hroniskas slimības, iepriekšējas operācijas, grūtniecības iespēja.

Fiziskā izmeklēšana ietver:

• vispārējo stāvokli, vitālos rādītājus,
• vēdera apskati (rētas, trūces, meteorisms),
• palpāciju (lokalizēts sāpīgums, muskuļu rigiditāte, masas),
• peritoneālos simptomus (atsitiena sāpes, “dēlim līdzīgs” vēders),
• auskultāciju (peristaltikas trokšņi),
• nepieciešamības gadījumā – rektālu un ginekoloģisku izmeklēšanu.

Laboratoriskie un attēldiagnostiskie izmeklējumi

Atkarībā no klīniskās ainas ārsts var nozīmēt:

• pilnu asins ainu, iekaisuma rādītājus,
• bioķīmiju (aknu funkcijas rādītāji, amilāze, lipāze, elektrolīti, kreatinīns, glikoze),
• urīna analīzi,
• grūtniecības testu sievietēm reproduktīvā vecumā,
• fekāliju testus (slēptās asinis, mikrobioloģija) pēc indikācijām.

No attēldiagnostikas biežāk izmanto:

• vēdera un ginekoloģisko ultrasonogrāfiju,
• vēdera un krūškurvja rentgenu (piemēram, brīvs gaiss, obstrukcija, pneimonija),
• datortomogrāfiju (apendicīts, divertikulīts, pankreatīts, audzēji, traumas, mezenteriālā išēmija).

Papildu izmeklējumi (endoskopija, kolonoskopija, magnētiskā rezonanse) tiek nozīmēti pēc nepieciešamības.

Ārstēšana, pašpalīdzība un profilakse

Akūta ārstēšana

Ārstēšanas taktika atkarīga no cēloņa un stāvokļa smaguma. Akūtos gadījumos var būt nepieciešama:

• hospitalizācija (smagas dehidratācijas, sepses, peritonīta, akūta pankreatīta, obstrukcijas, ektopiskas grūtniecības u.c. gadījumos),
• ķirurģiska iejaukšanās (apendicīts, perforēta čūla, zarnu obstrukcija, strangulēta trūce, ektopiska grūtniecība, olnīcu torcija u.c.),
• antibiotikas bakteriālu infekciju ārstēšanai (divertikulīts, holecistīts, pielonefrīts, iegurņa iekaisuma slimība),
• sāpes mazinoša terapija (paracetamols, pēc nepieciešamības spēcīgāki analgētiķi medicīnas uzraudzībā, spazmolītiķi kolikveida sāpēm),
• protonu sūkņa inhibitori gastrīta un peptiskas čūlas gadījumā,
• antiemētiskie līdzekļi vemšanas mazināšanai,
• intravenoza šķidruma terapija, elektrolītu korekcija, skābekļa terapija smagos stāvokļos.

Mājas rīcības plāns un profilakse

Vieglāku, īslaicīgu sāpju gadījumā, ja nav brīdinājuma simptomu, var īslaicīgi palīdzēt:

• atpūta, fiziskas slodzes ierobežošana,
• pietiekama šķidruma uzņemšana (īpaši caurejas vai vemšanas gadījumā),
• viegls, saudzējošs uzturs (nelielas porcijas, izvairīšanās no trekna, asa, cepta ēdiena),
• aptiekā bez receptes pieejami līdzekļi:
• paracetamols vieglām sāpēm,
• antacīdi vai protonu sūkņa inhibitori vieglām grēmām un dispepsijai,
• viegli spazmolītiķi vieglām krampjveida sāpēm.

Mājas apstākļos nevajadzētu lietot spēcīgus recepšu pretsāpju līdzekļus bez ārsta norādes, un NPL jālieto piesardzīgi, īpaši, ja ir aizdomas par čūlu, asiņošanu vai nieru problēmām. Ja sāpes saglabājas vai pastiprinās ilgāk par 24–48 stundām, jākonsultējas ar ārstu.

Daļu vēdera sāpju cēloņu iespējams mazināt ar dzīvesveida korekciju:

• regulāras, sabalansētas maltītes, izvairīšanās no pārēšanās,
• treknu, ceptu, ļoti asu ēdienu, gāzēto dzērienu un alkohola samazināšana,
• šķiedrvielām bagāts uzturs aizcietējumu profilaksei,
• normāla ķermeņa svara uzturēšana,
• smēķēšanas atmešana,
• NPL lietošana tikai nepieciešamības gadījumā un mazākajās efektīvajās devās,
• stresa mazināšana (relaksācijas tehnikas, fiziskas aktivitātes, psihoterapija funkcionālu sāpju gadījumā),
• regulāras medicīniskās pārbaudes, īpaši pēc 50 gadu vecuma vai ja ģimenes anamnēzē ir kuņģa-zarnu trakta audzēji vai iekaisīgas zarnu slimības.

Jebkuru ilgstošu, atkārtotu vai progresējošu sāpju vēderā gadījumā nevajadzētu aprobežoties ar pašārstēšanos – savlaicīga ārsta konsultācija palīdz atklāt cēloni un novērst nopietnas komplikācijas.