Kas ir ilgstoša temperatūra

Ilgstoša temperatūra ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, kas saglabājas vairākas dienas vai nedēļas bez skaidra, viegli identificējama iemesla. Klasiski lieto terminu “nezināmas izcelsmes drudzis” (febris e causa ignota, FUO), ja:

• temperatūra ir ≥ 38,3 °C vairākas reizes nedēļā,
• stāvoklis ilgst vismaz 3 nedēļas,
• sākotnējā izmeklēšana neuzrāda skaidru diagnozi.

Praksē svarīgi atšķirt:

• akūtu drudzi – līdz apmēram 7–10 dienām,
• subakūtu drudzi – ap 2–3 nedēļām,
• ilgstošu drudzi/FUO – ilgāk par 3 nedēļām.

Dažkārt bažas rada arī ilgstoša subfebrila temperatūra (ap 37,1–37,5 °C), īpaši, ja tai pievienojas citi simptomi – nespēks, svara zudums, svīšana naktīs, klepus, izsitumi, limfmezglu palielināšanās.

Temperatūras veidi un fizioloģiskās svārstības

Temperatūras robežas

• Normāla temperatūra: apmēram 36,0–37,2 °C, atkarībā no cilvēka, diennakts laika un mērīšanas vietas. Vakaros temperatūra var būt nedaudz augstāka nekā no rīta, un tas ir fizioloģiski.
• Subfebrila temperatūra: ap 37,1–37,9 °C. Var būt saistīta ar viegliem vai hroniskiem iekaisuma procesiem, endokrīniem traucējumiem, medikamentiem, psihogēniem faktoriem.
• Febrila temperatūra: ≥ 38,0 °C. Bieži sastopama akūtu infekciju gadījumā, bet iespējama arī audzēju, autoimūnu slimību, trombemboliju un citu stāvokļu laikā.
• Pazemināta temperatūra (hipotermija): < 35,0 °C. Parasti saistīta ar aukstuma iedarbību, endokrīniem, neiroloģiskiem vai vielmaiņas traucējumiem, medikamentiem. Smagas sepses un septiska šoka gadījumā temperatūra var būt arī pazemināta, un tas ir nelabvēlīgs signāls.

Mērīšanas vieta būtiski ietekmē rezultātu: padusē mērīta temperatūra parasti ir zemāka nekā orāli, bet rektālā – augstāka. Nelielas svārstības līdz apmēram 37,3 °C vakarā bieži ir fizioloģiskas.

Kāpēc ilgstoša temperatūra rada bažas

Ilgstoša temperatūra var norādīt uz:

• hronisku vai sarežģītu infekciju (tuberkuloze, endokardīts, osteomielīts, HIV, hepatīti, abscesi),
• autoimūnu vai reimatoloģisku slimību (sistēmiskā sarkanā vilkēde, vaskulīti, reimatoīdais artrīts),
• onkoloģisku procesu (limfomas, leikēmijas, citi audzēji),
• medikamentu izraisītu drudzi,
• trombembolisku slimību (piemēram, plaušu emboliju),
• endokrīniem traucējumiem (tirotoksikoze u.c.),
• granulomatozām slimībām (piemēram, sarkoidozi),
• periodiskiem drudža sindromiem (piemēram, ģimenes Vidusjūras drudzi un citiem iedzimtiem iekaisuma sindromiem).

Ilgstošs drudzis var izraisīt dehidratāciju, elektrolītu traucējumus, svara zudumu, sirds un asinsvadu slodzes pieaugumu, īpaši gados vecākiem un hroniski slimiem pacientiem. Savlaicīga diagnostika un atbilstoša speciālistu iesaiste samazina komplikāciju risku.

Kam šī informācija visvairāk attiecas

Aprakstītie principi galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem. Bērniem un zīdaiņiem drudža robežvērtības, biežākie cēloņi un neatliekamās palīdzības indikācijas ir atšķirīgas, un šādos gadījumos nepieciešama pediatra izvērtēšana.

Īpaša uzmanība:

• zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam – jebkura temperatūra ≥ 38,0 °C ir iemesls neatliekamai medicīniskai konsultācijai,
• bērniem ar drudzi un sliktu pašsajūtu, apziņas traucējumiem, elpošanas grūtībām, strauji izplatītiem izsitumiem ar punktveida asiņošanu – nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Grūtniecēm drudzis var būt bīstamāks gan mātei, gan auglim. Dažas infekcijas (piemēram, listerioze, toksoplazmoze, Zika infekcija) grūtniecības laikā ir īpaši nozīmīgas, tāpēc ilgstošas temperatūras gadījumā grūtniecei ieteicama agrīna ārsta, bieži arī ginekologa un infektologa, konsultācija.

Kad konsultēties ar ģimenes ārstu un kad ar infektologu

Primārā izvērtēšana pie ģimenes ārsta

Pie ilgstošas vai atkārtotas temperatūras pirmais solis parasti ir vēršanās pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts:

• noskaidro drudža ilgumu, temperatūras līkni, pavadošos simptomus (klepus, sāpes, izsitumi, urinācijas traucējumi, svara zudums, svīšana naktīs),
• veic fizisku izmeklēšanu (plaušas, sirds, vēders, limfmezgli, āda, locītavas, neiroloģiskais stāvoklis),
• pārskata lietotos medikamentus (arī bezrecepšu un augu preparātus),
• izvērtē hroniskās slimības,
• nozīmē pamatizmeklējumus.

Daudzos gadījumos jau šajā posmā iespējams atklāt biežākos cēloņus – elpceļu vai urīnceļu infekciju, sinusītu, pneimoniju, vīrusu saslimšanu, medikamentu blaknes.

Signāli, kas liecina par nepieciešamību redzēt infektologu

Infektologa konsultācija ir īpaši ieteicama, ja:

• drudzis ilgst vairāk nekā 2–3 nedēļas bez skaidra iemesla,
• ir bijuši atkārtoti antibiotiku kursi bez skaidra efekta,
• laboratoriski konstatētas būtiskas novirzes (izteikta leikocitoze vai leikopēnija, anēmija, trombocītu skaita izmaiņas, augsts C-reaktīvais proteīns (CRP), paaugstināts eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ)),
• ir pozitīvas vai neskaidras seroloģiskas analīzes (piemēram, Epstein–Barr vīruss, citomegalovīruss, HIV, hepatīti, Laima slimība),
• ir aizdomas par tuberkulozi, endokardītu, osteomielītu, HIV infekciju vai citām specifiskām infekcijām,
• bijuši neseni ceļojumi uz tropu vai subtropu reģioniem, kur iespējamas malārija, dengue, Zika infekcija, vēdertīfs un citas tropu slimības,
• ir imūnsupresija (onkoloģiska ārstēšana, kortikosteroīdi, bioloģiskā terapija, HIV, orgānu transplantācija).

Kad jāvēršas uzreiz neatliekamajā palīdzībā

Neatliekamā medicīniskā palīdzība nepieciešama, ja temperatūrai pievienojas:

• apziņas traucējumi, dezorientācija, krampji,
• elpas trūkums, sāpes krūtīs, izteikts klepus ar asiņu piejaukumu,
• stipras galvassāpes ar kakla stīvumu (iespējams meningīts),
• izteikts nespēks, reibonis, samaņas zudums,
• stipras sāpes vēderā, atkārtota vemšana, caureja ar dehidratācijas pazīmēm,
• izteikta ādas bālums vai pelēcīgums, aukstas ekstremitātes, zems asinsspiediens (aizdomas par sepsi, septisko šoku),
• izsitumi, kas strauji izplatās, īpaši ar punktveida asiņošanu (petehijas, purpura).

Šādos gadījumos diagnostika un ārstēšana jāuzsāk slimnīcā, bieži piesaistot infektologu un citus speciālistus.

Izmeklējumi pirms nosūtīšanas pie infektologa

Pamatizmeklējumi

Lielāko daļu sākotnējo izmeklējumu var organizēt ģimenes ārsts:

• Pilna asinsaina (hemoglobīns, leikocīti, trombocīti, leikocītu diferenciālanalīze),
• Iekaisuma marķieri – CRP, EGĀ; dažos gadījumos arī prokalcitonīns,
• Bioķīmiskās analīzes – aknu funkcijas rādītāji, nieru funkcija, elektrolīti, glikoze,
• Urīna analīze un, ja nepieciešams, urīna kultūra,
• Krūškurvja rentgens,
• Grūtniecības tests sievietēm reproduktīvā vecumā, ja tas var ietekmēt diagnostiku un ārstēšanu.

Neviens atsevišķs laboratorijas rādītājs pats par sevi nenosaka diagnozi. Augsts CRP vai EGĀ var būt gan infekciju, gan autoimūnu slimību, gan audzēju gadījumā, savukārt normāli rādītāji ne vienmēr izslēdz nopietnu infekciju, īpaši imūnsupresētiem pacientiem.

Mērķtiecīgi mikrobioloģiskie un seroloģiskie testi

Ja pamatizmeklējumi norāda uz iespējamu infekciju, var nozīmēt:

• Asins kultūras – aizdomu gadījumā par bakterēmiju, sepsi, endokardītu (ņem pirms antibiotiku uzsākšanas),
• Urīna kultūru – recidivējošu vai sarežģītu urīnceļu infekciju gadījumā,
• Krēpu, rīkles, deguna, brūču uzsējumus – elpceļu, ādas un mīksto audu infekciju diagnostikai,
• Seroloģiskos testus – antivielu noteikšanai pret vīrusiem, baktērijām, parazītiem,
• HIV diagnostiku – skrīningam parasti izmanto kombinētos antigēna/antivielu testus,
• PCR testus – dažu vīrusu, baktēriju un parazītu noteikšanai ar augstu jutību.

Mērķēta mikrobioloģiskā diagnostika ļauj izvēlēties šauras darbības spektra antimikrobiālo terapiju un izvairīties no nevajadzīgas plaša spektra antibiotiku lietošanas.

Papildizmeklējumi atbilstoši simptomiem

Atkarībā no klīniskās ainas un sākotnējo izmeklējumu rezultātiem var būt nepieciešami:

• Vēdera un mazo iegurņa ultrasonogrāfija – orgānu, limfmezglu, abscesu, audzēju izvērtēšanai,
• Sirds ultrasonogrāfija (ehokardiogrāfija) – aizdomu gadījumā par infekciozu endokardītu vai sirds mazspēju,
• Datortomogrāfija (CT) vai magnētiskā rezonanse (MR) – dziļi lokalizētu infekciju, audzēju, limfmezglu patoloģijas izvērtēšanai,
• Endoskopija (gastroskopija, kolonoskopija, bronhoskopija) – gremošanas trakta vai elpceļu patoloģiju diagnostikai,
• Kaulu scintigrāfija, PET/CT – sarežģītos gadījumos, lai atrastu “slēptus” iekaisuma vai audzēja perēkļus.

Šie izmeklējumi bieži tiek plānoti sadarbībā ar infektologu.

Kā infektologs vērtē pacientu ar ilgstošu temperatūru

Anamnēze

Infektologs detalizēti precizē:

• ceļojumu vēsturi (endēmiskas teritorijas, kukaiņu kodumi, saldūdens peldes, pārtikas un ūdens drošība),
• kontaktus ar slimniekiem (tuberkuloze, COVID-19, bērnu infekcijas), dzīvniekiem (bruceloze, toksoplazmoze, leptospiroze), ērču kodumus (Laima slimība, ērču encefalīts),
• vakcinācijas statusu,
• medikamentu lietošanu, tostarp bezrecepšu un augu preparātus,
• hroniskas slimības (cukura diabēts, nieru, aknu, sirds slimības, autoimūnas slimības, HIV, onkoloģiskas diagnozes),
• nesenas operācijas, katetru, implantētu ierīču ievietošanu,
• sociālos un dzīvesveida faktorus (alkohols, narkotiskās vielas, seksuālā uzvedība, darba vide).

Fiziskā izmeklēšana un diferenciāldiagnoze

Fiziskā izmeklēšana ir sistemātiska, meklējot infekcijas un neinfekciozu cēloņu pazīmes:

• āda un gļotādas (izsitumi, petehijas, čūlas, injekciju vietas),
• limfmezgli (lokāla vai ģeneralizēta palielināšanās),
• sirds un asinsvadu sistēma (troksņi, endokardīta vai embolizācijas pazīmes),
• plaušas (sēkšana, krepitācijas, elpošanas traucējumi),
• vēders (orgānu palielināšanās, jutīgums),
• locītavas (pietūkums, sāpes, kustību ierobežojums),
• neiroloģiskais stāvoklis (meningisma pazīmes, fokāli simptomi).

Vienlaikus tiek vērtēts, vai drudzis visticamāk ir infekciozas vai neinfekciozas izcelsmes, un plānota turpmākā diagnostika (papildu seroloģija, PCR, attēldiagnostika, biopsijas). Daļai pacientu, neskatoties uz plašu izmeklēšanu, FUO cēloni neizdodas atrast. Ja nopietnas slimības ir izslēgtas un vispārējais stāvoklis ir stabils, ilgtermiņa prognoze bieži ir laba, un drudzis laika gaitā var izzust pats.

Kad nepieciešama stacionārā ārstēšana un multidisciplināra pieeja

Kritēriji stacionēšanai

Pacienta ar ilgstošu temperatūru stacionēšana ir nepieciešama, ja:

• ir hemodinamiska nestabilitāte (izteikta hipotensija, tahikardija, šoka pazīmes),
• ir smaga elpošanas mazspēja vai nepieciešama skābekļa terapija, ventilācija,
• ir izteikts vispārējā stāvokļa pasliktinājums – nespēja uzņemt šķidrumu un uzturu, izteikts svara zudums, dehidratācija,
• ir aizdomas par sepsi, septisko šoku, meningītu, smagu pneimoniju, endokardītu, akūtu vēdera katastrofu,
• nepieciešama kompleksa, invazīva diagnostika (biopsijas, invazīva monitorēšana, plaša attēldiagnostika),
• pacients ir izteikti imūnsupresēts vai ļoti gados vecs ar augstu komplikāciju risku.

Sadarbība ar citiem speciālistiem

Ilgstošs drudzis bieži prasa starpdisciplināru pieeju. Atkarībā no atradumiem infektologs sadarbojas ar:

• reimatologu (sistēmiskas autoimūnas slimības, vaskulīti, saistaudu slimības),
• hematologu (leikēmijas, limfomas, citas hematoloģiskas neoplāzijas),
• onkologu (audzēji, paraneoplastiski sindromi),
• radiologu (attēldiagnostikas plānošana un interpretācija),
• kardiologu, nefrologu, pulmonologu, gastroenterologu, neiroloģu (atkarībā no orgānu bojājuma),
• intensīvās terapijas speciālistu (smaga sepse, šoks, orgānu mazspēja).

Pašaprūpe, pretdrudža līdzekļi un profilakse

Praktiski padomi pacientam

Pacientam ar ilgstošu temperatūru ieteicams:

• regulāri mērīt un pierakstīt temperatūru (vismaz 2–3 reizes dienā, norādot laiku, mērīšanas vietu, lietotos medikamentus),
• pierakstīt pavadošos simptomus (klepus, sāpes, izsitumi, svīšana naktīs, izmaiņas urinācijā, vēdera izejā, svara izmaiņas),
• nelietot un neatkārtot antibiotiku kursus bez ārsta norādījuma,
• nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, sabalansētu uzturu un atbilstošu atpūtu,
• izvairīties no pārkaršanas vai pārmērīgas atdzesēšanas.

Pretdrudža līdzekļu lietošana un profilakse

Pretdrudža līdzekļi (paracetamols, ibuprofēns u.c.) palīdz mazināt simptomus, bet neārstē drudža cēloni. Būtiski principi:

• ne vienmēr nepieciešams mazināt drudzi, ja temperatūra nav ļoti augsta un pašsajūta ir apmierinoša,
• jāievēro zāļu lietošanas instrukcijā norādītās devas un intervāli,
• nevajadzētu ilgstoši lietot vairākus pretdrudža līdzekļus vienlaikus bez ārsta uzraudzības.

Personām ar hroniskām slimībām, gados vecākiem cilvēkiem un imūnsupresētiem pacientiem ieteicama vakcinācija pret gripu, pneimokoku un citām infekcijām atbilstoši individuālām rekomendācijām. Regulāra sadarbība ar ģimenes ārstu un, nepieciešamības gadījumā, infektologu palīdz savlaicīgi pamanīt stāvokļa izmaiņas, plānot izmeklējumus un ārstēšanu, kā arī nodrošināt atbalstu pacientam ar ilgstošu temperatūru.