Kas ir enterovīrusu infekcijas

Enterovīrusi ir RNS vīrusi no Picornaviridae dzimtas. Pie cilvēka enterovīrusiem pieder:

• Coxsackie A un B vīrusi;
• ECHO (enteric cytopathic human orphan) vīrusi;
• numerēti enterovīrusi (piemēram, EV-D68, EV-A71);
• poliovīrusi (poliomielīta izraisītāji, pret kuriem ir vakcīna).

Šie vīrusi primāri vairojas zarnu traktā un rīklē, pēc tam pa asinīm var nonākt dažādos orgānos – centrālajā nervu sistēmā, sirdī, ādā un gļotādās.

Enterovīrusi jānošķir no citiem “zarnu vīrusiem”, piemēram, rotavīrusiem, norovīrusiem un daļas adenovīrusu. Tie biežāk izraisa tīru gastroenterītu ar caureju un vemšanu, savukārt enterovīrusi bieži izraisa arī izsitumus, mutes bojājumus, meningītu vai nespecifisku drudzi. Rotavīrusa vakcīna nepasargā no enterovīrusu infekcijām.

Slimības, ko enterovīrusi izraisa bērniem

Enterovīrusi izraisa plašu klīnisko sindromu spektru. Bērniem biežāk sastopamas:

• roku–mutes–pēdu slimība – sīki pūslīši mutē, uz plaukstām un pēdām, dažkārt arī uz sēžamvietas un citur;
• nespecifisks vīrusu drudzis vai faringīts;
• vīrusu meningīts (aseptisks meningīts);
• herpangīna – sāpīgi pūslīši un čūliņas mutes un rīkles gļotādā;
• dažādas izsitumu slimības (ekzantēmas);
• miokardīts un perikardīts (retāk, bet potenciāli smagi);
• retas akūtas ļenganas paralīzes formas, īpaši saistībā ar noteiktiem enterovīrusiem (piemēram, EV-D68, EV-A71).

Slimības gaita un prognoze bērniem

Lielākajai daļai bērnu enterovīrusu infekcija norit viegli vai vidēji smagi, novērojot:

• paaugstinātu temperatūru;
• vieglus elpceļu simptomus;
• gremošanas traucējumus;
• izsitumus vai mutes gļotādas bojājumus.

Akūtie simptomi parasti ilgst 3–7 dienas. Atsevišķi simptomi, piemēram, ādas izmaiņas vai nagu bojājumi pēc roku–mutes–pēdu slimības, var saglabāties ilgāk. Pēc akūtās fāzes vīruss ar fēcēm var izdalīties vairākas nedēļas.

Prognoze kopumā ir laba, tomēr jaundzimušajiem, zīdaiņiem, bērniem ar imūndeficītu vai hroniskām slimībām infekcija var noritēt smagāk – ar meningītu, encefalītu, miokardītu, pneimoniju vai sepsi līdzīgām formām. Īpaša uzmanība jāpievērš bērniem ar hroniskām elpceļu slimībām (piemēram, astmu), jo noteikti enterovīrusi var izraisīt smagāku elpošanas pasliktināšanos.

Simptomi un pārnešana

Biežākie simptomi bērniem

Enterovīrusu infekciju klīniskā aina ir ļoti dažāda. Biežāk novēro:

• drudzi (no viegla līdz augstam, >39 °C);
• izsitumus uz ādas – sīki plankumaini vai mezgliņveida, dažkārt ar pūslīšiem;
• mutes gļotādas bojājumus – sāpīgi pūslīši, aftas, apsārtums;
• caureju, vemšanu, sāpes vēderā;
• galvassāpes, nespēku, muskuļu sāpes;
• kakla sāpes, rīkles apsārtumu;
• zīdaiņiem – nemieru, kliegšanu, sliktu ēšanu, miegainību.

Smagākos gadījumos parādās meningīta vai encefalīta pazīmes: spēcīgas galvassāpes, kakla stīvums, fotofobija, atkārtota vemšana, apziņas traucējumi, krampji. Zīdaiņiem un maziem bērniem meningīta simptomi bieži ir nespecifiski – izteikts nemiers vai, tieši pretēji, neparasta miegainība, slikta ēšana, atkārtota vemšana.

Pēc roku–mutes–pēdu slimības 2–8 nedēļas vēlāk dažiem bērniem var novērot nagu atslāņošanos vai izkrišanu (onychomadesis). Tas parasti ir nekaitīgs, nagi ataugs, tomēr ieteicams konsultēties ar ārstu, lai izslēgtu citus iemeslus.

Pārnešanas ceļi

Enterovīrusi izplatās:

• oro–fekāli – ar fekālijām piesārņotām rokām, priekšmetiem, ūdeni, pārtiku;
• tiešā kontaktā – ciešs kontakts, apskāvieni, kopīgas rotaļas;
• ar elpceļu pilieniem – klepojot, šķaudot, runājot, īpaši infekcijas sākumā;
• caur kontaminētām virsmām – rotaļlietām, galdiem, durvju rokturiem, podiņiem, tualetes virsmām, dvieļiem.

Vīruss izdalās ar rīkles sekrētu un fekālijām. Pat pēc simptomu izzušanas bērns var turpināt izdalīt vīrusu ar fēcēm 2–4 nedēļas vai ilgāk.

Inkubācijas periods un kontagiozitāte

Inkubācijas periods parasti ir 3–6 dienas (iespējams 2–10 dienu diapazons).

Infekciozitāte ir visaugstākā:

• dažas dienas pirms simptomu parādīšanās (ja tādi ir);
• pirmajās 3–5 slimības dienās, kad vīrusa koncentrācija rīklē ir vislielākā.

Ar fekālijām vīruss izdalās ilgstoši, tāpēc rūpīga roku un tualetes higiēna ir būtiska arī pēc subjektīvas atveseļošanās.

Riska faktori bērniem

Vecums un kolektīvi

Visbiežāk saslimst:

• bērni līdz 5 gadu vecumam;
• bērni, kas apmeklē bērnudārzu vai sākumskolu;
• zīdaiņi, kuriem ir vecāki brāļi/māsas bērnudārzā vai skolā.

Bērnudārzi un skolas veicina vīrusa izplatību, jo bērni ir ciešā kontaktā, dalās rotaļlietās un priekšmetos, higiēnas iemaņas vēl nav nostiprinātas, tiek lietotas koplietošanas tualetes un izlietnes.

Hroniskas slimības un imūndeficīts

Smagāka slimības gaita un komplikācijas biežāk ir:

• bērniem ar primāru vai sekundāru imūndeficītu;
• bērniem ar hroniskām sirds slimībām;
• priekšlaikus dzimušiem bērniem un zīdaiņiem pirmajos dzīves mēnešos;
• bērniem ar nepietiekamu uzturu vai hroniskām gremošanas sistēmas slimībām;
• bērniem ar hroniskām elpceļu slimībām (piemēram, astmu).

Šīm grupām pat šķietami viegla enterovīrusu infekcija var noritēt smagāk, tāpēc nepieciešama agrīna medicīniska izvērtēšana.

Sezona un vides apstākļi

Enterovīrusu infekcijas biežāk sastopamas vasaras beigās un rudenī. Svarīgi faktori:

• ciešāks bērnu kontakts rotaļu laukumos, nometnēs, peldvietās;
• nepietiekama higiēna tualetēs un podiņiem;
• reti tīrītas rotaļu telpas un rotaļlietas;
• nepietiekami uzraudzīta baseinu vai dabisko ūdenstilpju ūdens kvalitāte;
• situācijas, kur nav garantēta dzeramā ūdens drošība (piemēram, laukos, nometnēs, privātās akās).

Centralizētais krāna ūdens parasti ir drošs, lielāks risks ir tur, kur ūdens kvalitāte nav regulāri kontrolēta.

Profilakse mājās

Roku mazgāšana

Roku higiēna ir galvenais profilakses pasākums.

Rokas jāmazgā:

• pirms ēšanas un ēdiena gatavošanas;
• pēc tualetes apmeklējuma vai podiņa lietošanas;
• pēc autiņu maiņas;
• pēc deguna izšņaukšanas, klepošanas, šķaudīšanas;
• pēc rotaļām ārā vai ar koplietošanas rotaļlietām;
• atnākot mājās no bērnudārza, skolas, sabiedriskām vietām.

Tehnika:

• samitrināt rokas ar tīru, tekošu ūdeni;
• uzklāt ziepes un rūpīgi berzēt vismaz 20 sekundes, neaizmirstot plaukstu virspusi, pirkstu starpas, īkšķus un nagu apvidu;
• noskalot zem tekoša ūdens;
• nosusināt ar tīru dvieli vai vienreizlietojamu papīra dvieli.

Parastās šķidrās ziepes ir pietiekamas. Spirta bāzes dezinfekcijas līdzekļi ir noderīgi, ja nav pieejams ūdens un ziepes, taču pēc autiņu maiņas un tualetes apmeklējuma priekšroka dodama mazgāšanai ar ziepēm un ūdeni.

Tualetes higiēna un autiņu maiņa

Svarīgi:

• autiņus mainīt uz virsmas, ko var viegli notīrīt un dezinficēt;
• vienreizlietojamos autiņus izmest noslēgtā atkritumu tvertnē;
• pēc autiņu maiņas rūpīgi nomazgāt rokas ar ziepēm;
• podiņus un tualetes sēdekļus regulāri mazgāt un dezinficēt;
• bērniem mācīt pareizu tualetes lietošanu un roku mazgāšanu.

Ja mājās ir slims bērns, īpaši rūpīgi jākopj tualete un vannasistaba.

Virsmu un rotaļlietu tīrīšana

Enterovīrusi var saglabāties uz virsmām vairākas dienas. Ieteicams:

• regulāri tīrīt un dezinficēt bieži aizskaramas virsmas – durvju rokturus, galda virsmas, krānus, podiņus, gaismas slēdžus;
• rotaļlietas, īpaši tās, ko bērni liek mutē, mazgāt ar siltu ūdeni un mazgāšanas līdzekli, pēc tam noskalot; izturīgās rotaļlietas periodiski dezinficēt;
• mīkstās rotaļlietas un sedziņas mazgāt veļasmašīnā atbilstošā temperatūrā.

Dezinficēšanai var izmantot hloru saturošus vai citus virsmu dezinfekcijas līdzekļus, ievērojot lietošanas norādījumus.

Ja kāds ģimenē ir slims

Ja bērns vai pieaugušais saslimst ar enterovīrusu infekciju, ieteicams:

• iespēju robežās nodrošināt slimajam atsevišķu gultu un, ja iespējams, tualeti;
• ierobežot ciešu kontaktu ar citiem bērniem, īpaši zīdaiņiem;
• lietot atsevišķus traukus, dvieļus, zobu birstes;
• mazgāt gultasveļu, dvieļus un apģērbu augstākā temperatūrā;
• biežāk vēdināt telpas;
• visiem ģimenes locekļiem pastiprināti ievērot roku higiēnu.

Bērnam nevajadzētu apmeklēt bērnudārzu vai skolu, kamēr ir drudzis, izteikta caureja vai vemšana, svaigi pūslīši un slikta pašsajūta. Drošāk ir gaidīt vismaz 24 stundas bez drudža (bez pretdrudža līdzekļiem) un ar būtisku pašsajūtas uzlabojumu, ievērojot ārsta un iestādes norādījumus.

Profilakse bērnudārzā un skolā

Higiēnas organizēšana iestādē

Svarīgi nodrošināt:

• pietiekamu izlietņu skaitu ar tekošu ūdeni, ziepēm un papīra dvieļiem;
• regulārus roku mazgāšanas laikus bērniem – pirms ēšanas, pēc tualetes, pēc pastaigām;
• redzamas, bērniem saprotamas vizuālas instrukcijas par roku mazgāšanu;
• regulāru virsmu un rotaļlietu tīrīšanu un dezinfekciju pēc noteikta grafika;
• atsevišķus traukus, dvieļus un gultasveļu katram bērnam.

Personāla loma un slimības uzraudzība

Pedagogiem un tehniskajiem darbiniekiem jāzina:

• enterovīrusu infekciju biežākie simptomi;
• pareiza roku higiēna un aizsardzības pasākumi;
• rīcība, ja bērnam dienas laikā parādās akūtas saslimšanas pazīmes.

Iestādē jāuzrauga saslimšanas gadījumu skaits, lai laikus pamanītu iespējamu uzliesmojumu un nepieciešamības gadījumā informētu sabiedrības veselības iestādes. Kolektīvu vai grupu slēgšana ir izņēmuma pasākums, ko lemj kopā ar atbildīgajām institūcijām.

Slimā bērna izolēšana un atgriešanās grupā

Ja bērnam iestādē parādās:

• drudzis;
• atkārtota vemšana vai caureja;
• izteikti izsitumi, īpaši ar pūslīšiem;
• stipras sāpes, izteikts nespēks,

bērns jāizolē no grupas (atsevišķā telpā pieaugušā uzraudzībā) un jāsazinās ar vecākiem, lai bērnu nogādātu mājās un, ja nepieciešams, pie ārsta.

Atgriešanās kritēriji parasti ir:

• vismaz 24 stundas bez drudža (bez pretdrudža līdzekļiem);
• būtiska vemšanas un caurejas mazināšanās;
• laba vispārējā pašsajūta;
• iestādes un ārsta norādījumu ievērošana.

Rīcība, ja bērns saslimst

Mājas aprūpe

Vieglos enterovīrusu infekcijas gadījumos ārstēšana ir simptomātiska:

• nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu (ūdens, atšķaidītas sulas, rehidratācijas šķīdumi);
• piedāvāt viegli sagremojamu pārtiku pēc apetītes;
• drudža un sāpju mazināšanai lietot paracetamolu vai ibuprofēnu atbilstošās devās pēc ārsta vai zāļu apraksta norādījumiem;
• nodrošināt atpūtu, izvairīties no fiziskas pārslodzes.

Antibiotikas neiedarbojas uz vīrusiem, tāpēc parastās enterovīrusu infekcijās tās nav nepieciešamas. Tās var tikt nozīmētas tikai tad, ja ārsts konstatē vai pamatoti aizdomas par bakteriālu infekciju.

Vecākiem jānovēro bērna vispārējais stāvoklis, elpošana, šķidruma uzņemšana un urinēšana, izsitumu raksturs un neiroloģiski simptomi.

Infekcijas izplatības mazināšana mājās

Bērnu ieteicams turēt mājās un nevest uz kolektīvu, ja:

• ir drudzis;
• ir caureja vai vemšana;
• ir svaigi pūslīši mutē, uz rokām, pēdām vai citur;
• bērns jūtas izteikti slikti, ir miegains vai ļoti nemierīgs.

Mājās jāierobežo ciešs kontakts ar citiem bērniem, jālieto atsevišķi trauki, dvieļi un gultasveļa, jāpastiprina roku un virsmu higiēna, īpaši tualetē un vannasistabā.

Kad meklēt medicīnisko palīdzību

Brīdinājuma pazīmes

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta vai neatliekamās palīdzības, ja bērnam:

• ir dehidratācijas pazīmes – sausa mute, maz urīna, iegrimušas acis, raudāšana bez asarām, izteikta miegainība;
• drudzis turpinās ilgāk par 3–5 dienām vai ir ļoti augsts un grūti kontrolējams;
• parādās stipras galvassāpes, kakla stīvums, fotofobija;
• ir krampji, apziņas traucējumi, apjukums;
• elpošana kļūst apgrūtināta, parādās elpas trūkums, sēcoša elpošana, zilgans ādas tonis;
• ir spēcīgas sāpes krūtīs vai sirdsklauves;
• novēro vājumu rokās vai kājās, gaitas izmaiņas, nespēju noturēt priekšmetus;
• zīdainim ir izteikts nemiers vai neparasta miegainība, viņš atsakās no ēšanas.

Šie simptomi var liecināt par meningītu, encefalītu, miokardītu, akūtu ļenganu paralīzi vai citu smagu komplikāciju.

Diagnostika un ārstēšana

Vieglos gadījumos laboratoriskie izmeklējumi parasti nav nepieciešami, un diagnoze tiek noteikta pēc simptomiem un epidemioloģiskās situācijas.

Smagākos vai neskaidros gadījumos ārsts var nozīmēt:

• asins analīzes;
• cerebrospinālā šķidruma izmeklēšanu, ja ir aizdomas par meningītu vai encefalītu;
• polimerāzes ķēdes reakcijas testus enterovīrusu noteikšanai rīklē, fekālijās vai cerebrospinālajā šķidrumā;
• EKG un ehokardiogrāfiju, ja ir aizdomas par miokardītu.

Specifiskas pretvīrusu zāles parasti netiek lietotas; ārstēšana ir atbalstoša – šķidruma terapija, pretdrudža un pretsāpju līdzekļi, komplikāciju ārstēšana stacionārā.

Vakcinācija pret poliomielītu

Poliovīrusi ir enterovīrusu grupa, kas izraisa poliomielītu – smagu, potenciāli paralizējošu slimību. Pret poliomielītu ir efektīva vakcīna, kas iekļauta bērnu vakcinācijas kalendārā. Vakcinācija ir galvenais iemesls, kāpēc poliomielīts daudzviet pasaulē ir gandrīz izskausts, tomēr reģionos ar zemu vakcinācijas aptveri risks saglabājas.

Poliomielīta vakcīna nepasargā no citiem enterovīrusiem (Coxsackie, ECHO, EV-D68, EV-A71 u.c.), tāpēc higiēnas pasākumi un savlaicīga slimību atpazīšana joprojām ir ļoti svarīga bērnu aizsardzībai.