Infektologa loma un sadarbība ar ģimenes ārstu

Infektologs ir ārsts speciālists, kurš diagnosticē un ārstē infekcijas slimības – bakteriālas, vīrusu, sēnīšu un parazitāras infekcijas, tai skaitā akūtas, hroniskas, sarežģītas un netipiskas formas. Infektologs izvērtē slimības smagumu, komplikāciju risku, izvēlas mērķētu terapiju (antibiotikas, pretvīrusu, pretsēnīšu, pretparazītu zāles) un plāno ilgtermiņa novērošanu.

Ģimenes ārsts parasti ir pirmais, pie kura vēršas ar drudzi, klepu, sāpēm kaklā, caureju, izsitumiem vai lokāliem iekaisumiem. Viņš veic sākotnējo izvērtēšanu, nozīmē pamata analīzes un ārstēšanu. Ja slimības gaita ir smaga, netipiska, ja nepieciešami specifiski izmeklējumi vai stacionēšana, tiek piesaistīts infektologs – ambulatori vai slimnīcā.

Kad simptomi norāda uz nopietnu infekciju

Augsts un ilgstošs drudzis

Drudzis ir bieža infekcijas pazīme, taču īpašu satraukumu rada:

• temperatūra ≥ 38,5–39 °C, kas saglabājas ilgāk par 3–5 dienām pie pieauguša citādi vesela cilvēka;
• drudzis, kas slikti reaģē uz parastiem pretdrudža līdzekļiem;
• drudzis ar drebuļiem, izteiktu nespēku, nakts svīšanu, svara zudumu.

Šādos gadījumos jāizvērtē nopietnāku bakteriālu infekciju (piemēram, pneimonija, pielonefrīts, endokardīts) vai sistēmisku vīrusu slimību iespējamība. Ilgstošs, neizskaidrots drudzis (“febris prolongata”) ir biežs iemesls nosūtījumam pie infektologa.

Riska grupās (zīdaiņi, gados veci, imūnsupresēti, pacienti ar smagām hroniskām slimībām) arī īsāks augsta drudža periods (24–48 stundas) var prasīt neatliekamu izvērtēšanu.

Strauja stāvokļa pasliktināšanās

Bīstami ir simptomi, kas attīstās dažu stundu vai 1–2 dienu laikā:

• pēkšņs vājums, apātija, grūtības piecelties vai staigāt;
• apziņas traucējumi, apjukums, miegainība;
• paātrināta elpošana, sirdsklauves;
• reibonis, ģībonis, straujš asinsspiediena kritums;
• samazināts urīna daudzums.

Šāds stāvoklis var liecināt par sepsi, smagu pneimoniju, meningītu vai citu dzīvībai bīstamu infekciju. Nepieciešama neatliekamā palīdzība un bieži stacionēšana, kur infektologs piedalās ārstēšanā.

Lokālas smagas ādas un mīksto audu infekcijas

Pie ģimenes ārsta var ārstēt vieglus ādas un mīksto audu iekaisumus, taču pie infektologa (un bieži arī ķirurga) jāvēršas, ja:

• veidojas liels, sāpīgs, apsārtis, pietūcis veidojums ar svārstīgumu (abscess);
• ir aizdomas par celulītu, flegmonu, nekrotizējošu fasciītu;
• iekaisums atrodas bīstamās zonās – sejas vidusdaļā (“bīstamais trijstūris”), kaklā, cirkšņos, ap anālo atveri;
• lokāla infekcija kombinējas ar drudzi un vispārēju nespēku.

Bieži nepieciešama ķirurģiska drenāža, intravenozas antibiotikas un infektologa uzraudzība.

Kad nepieciešami specifiski izmeklējumi

Asins analīzes un citi laboratoriskie rādītāji

Ģimenes ārsts parasti nozīmē pilno asinsainu, C reaktīvo proteīnu (CRP), eritrocītu grimšanas ātrumu (EGĀ). Infektologa izvērtējums ir īpaši svarīgs, ja:

• iekaisuma rādītāji ir ļoti augsti vai dinamiski pieaug;
• asinsaina liecina par smagu bakteriālu infekciju vai pancitopēniju;
• saglabājas drudzis bez skaidra infekcijas avota.

Var būt nepieciešami papildu testi: prokalcitonīns, specifiski seroloģiskie testi, polimerāzes ķēdes reakcija (PCR), vīrusu slodzes mērījumi (piemēram, HIV, hepatīti).

Mikrobioloģiskās kultūras un jutības noteikšana

Smagu vai atkārtotu infekciju gadījumos nozīmīgas ir:

• asins kultūras (hemokultūras) sepses aizdomu gadījumā;
• urīna, krēpu, brūču, abscesa satura, cerebrospinālā šķidruma kultūras;
• antibiogramma – izraisītāja jutības pret antibiotikām noteikšana.

Infektologs nosaka, kādus materiālus un kad ņemt, kā interpretēt rezultātus un kā pielāgot terapiju, īpaši, ja ir aizdomas par multirezistentiem mikroorganismiem (piemēram, MRSA, ESBL producējošas baktērijas).

Attēldiagnostika

Daudzu infekciju diagnostikā nepieciešami attēlveidošanas izmeklējumi:

• ultrasonogrāfija – vēdera dobuma orgāniem, mīksto audu abscesiem, limfmezgliem;
• datortomogrāfija (CT) – pneimonijām, dziļiem abscesiem, osteomielītam, intrakraniālām komplikācijām;
• magnētiskā rezonanse (MR) – centrālās nervu sistēmas infekcijām, mugurkaula osteomielītam, epidurāliem abscesiem.

Infektologs sadarbojas ar radiologu, lai mērķtiecīgi izvēlētos izmeklējumus un sasaistītu attēlus ar klīnisko ainu.

Kad sākotnējā terapija nepalīdz

Simptomi neuzlabojas vai pasliktinās

Ja pēc ģimenes ārsta nozīmētās terapijas:

• 48–72 stundu laikā nav jūtama uzlabošanās;
• simptomi kļūst izteiktāki;
• parādās jauni simptomi (elpas trūkums, izsitumi, apziņas traucējumi),

jādomā par neprecīzu diagnozi, nepiemērotu antibiotiku izvēli, rezistenci vai komplikāciju attīstību. Nepieciešams infektologa izvērtējums, papildu izmeklējumi un ārstēšanas taktikas maiņa.

Smagas blakusparādības un sarežģītas zāļu shēmas

Antibiotikas un citi pretinfekcijas līdzekļi var izraisīt:

• smagas alerģiskas reakcijas (anafilaksi, angioneirotisko tūsku, smagas ādas reakcijas);
• aknu vai nieru bojājumu, hematoloģiskas izmaiņas;
• izteiktu zarnu mikrofloras traucējumu, tai skaitā Clostridioides difficile izraisītu kolītu ar stipru caureju.

Infektologa iesaiste ir būtiska, ja nepieciešams mainīt terapiju, kombinēt vairākas zāles, pielāgot devas nieru vai aknu mazspējas gadījumā un izvērtēt turpmāko antibiotiku drošību.

Recidivējošas infekcijas

Atkārtotas urīnceļu infekcijas, bieži sinusīti, bronhīti, pneimonijas epizodes, recidivējošas ādas infekcijas vai bieža herpes vīrusa aktivizēšanās var liecināt par:

• nepilnīgu iepriekšējo infekciju izārstēšanu;
• nepareizi izvēlētu vai pārāk īsu terapiju;
• imūndeficītu vai citu pamatslimību.

Infektologs izvērtē recidīvu iemeslus, nepieciešamību veikt imūnoloģiskus izmeklējumus, profilaktisku terapiju vai vakcināciju.

Smagi, sistēmiski simptomi un komplikācijas

Sepsis un asinsrites traucējumi

Sepsis ir dzīvībai bīstama orgānu disfunkcija, ko izraisa nekontrolēta organisma atbilde uz infekciju. Raksturīgas pazīmes:

• zems vai svārstīgs asinsspiediens, tahikardija;
• paātrināta elpošana, elpas trūkums;
• apziņas traucējumi, dezorientācija;
• auksta, bāla vai marmora āda, samazināts urīna daudzums.

Nepieciešama neatliekama hospitalizācija, intravenozas antibiotikas, šķidrumu terapija un, ja vajadzīgs, ārstēšana intensīvās terapijas nodaļā, kur infektologs piedalās plānošanā.

Invazīvas infekcijas: meningīts, encefalīts, endokardīts, osteomielīts

Dažas infekcijas skar dzīvībai svarīgas struktūras:

• meningīts un encefalīts – stipras galvassāpes, kakla stīvums, fotofobija, drudzis, apziņas traucējumi, krampji;
• endokardīts – ilgstošs drudzis, sirds trokšņi, embolijas un mazo asinsvadu bojājuma pazīmes (piemēram, insults, petehijas);
• osteomielīts – lokālas sāpes kaulos, drudzis, kustību ierobežojums.

Nepieciešama mikrobioloģiskā diagnostika, ilgstoša intravenoza antibiotiku terapija un bieži arī ķirurģiska iejaukšanās infektologa uzraudzībā.

Orgānu bojājuma pazīmes

Infekcijas var izraisīt vai pastiprināt orgānu mazspēju:

• nieru bojājums – samazināts urīna daudzums, tūska, paaugstināts kreatinīns;
• aknu bojājums – dzelte, tumšs urīns, gaišas fēces, paaugstināti aknu enzīmi;
• plaušu bojājums – izteikts elpas trūkums, skābekļa trūkums asinīs, infiltrāti plaušu rentgenogrammā vai CT.

Infektologs kopā ar citiem speciālistiem izvērtē infekcijas lomu orgānu bojājumā un pielāgo ārstēšanu.

Īpašas pacientu grupas ar paaugstinātu risku

Imūnsupresēti pacienti

Pacienti ar novājinātu imunitāti ir īpaši uzņēmīgi pret smagām un netipiskām infekcijām:

• ilgstoša sistēmiska kortikosteroīdu lietošana;
• ķīmijterapija, bioloģiskā terapija, stāvoklis pēc orgānu vai kaulu smadzeņu transplantācijas;
• HIV infekcija ar zemu CD4 limfocītu skaitu.

Šiem pacientiem infekcijas var noritēt bez izteikta drudža, ar nespecifiskiem simptomiem un lielu komplikāciju risku. Bieži nepieciešama profilaktiska terapija, īpašs vakcinācijas plāns un agrīna ārstēšana pie pirmajām infekcijas pazīmēm infektologa uzraudzībā.

Zīdaiņi, bērni un gados veci cilvēki

Zīdaiņiem imūnsistēma vēl nav pilnībā attīstīta, savukārt gados veciem pacientiem tā bieži ir novājināta.

Zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam jebkurš drudzis (>38,0 °C) ir indikācija neatliekamai medicīniskai izvērtēšanai slimnīcā. Bērniem un zīdaiņiem steidzami jāvēršas pēc palīdzības, ja:

• ir apgrūtināta elpošana, ievelkamas ribu starpas, stenēšana;
• bērns atsakās dzert, urinē ievērojami retāk;
• ir izteikta miegainība, grūti pamodināms, neparasti uzvedas;
• parādās izsitumi, kas neizbalē, piespiežot ar stiklu.

Gados veciem cilvēkiem infekcijas bieži izpaužas ar apjukumu, kritieniem, vispārēju nespēku, nevis tipisku drudzi. Šajās grupās infektologa konsultācija ir īpaši svarīga pie augsta drudža, atkārtotām infekcijām un sepses, meningīta, pneimonijas aizdomām.

Hronisku slimību pacienti

Cukura diabēts, hroniska nieru mazspēja, sirds mazspēja, aknu ciroze un citas hroniskas slimības:

• pasliktina organisma spēju cīnīties ar infekcijām;
• palielina smagu komplikāciju risku;
• sarežģī antibiotiku devas un zāļu izvēli.

Infektologs pielāgo terapiju, ņemot vērā glikēmijas kontroli, nieru un aknu funkciju, zāļu mijiedarbību un bieži rekomendē agrīnu hospitalizāciju pie nopietnām infekcijām.

Jaunu, reto un rezistentu infekciju aizdomas

Antibiotiku rezistence

Antibiotiku rezistence nozīmē, ka baktērijas vairs nereaģē uz parastajām antibiotikām. Aizdomas rodas, ja:

• infekcija neuzlabojas, neskatoties uz atbilstošu standarta terapiju;
• mikrobioloģiskajā izmeklējumā konstatēti multirezistenti mikroorganismi;
• pacients nesen ārstēts ar plaša spektra antibiotikām vai ilgstoši hospitalizēts.

Infektologs izvēlas optimālu, bieži kombinētu terapiju, ņemot vērā jutības datus, un palīdz ieviest infekciju kontroles pasākumus.

Ceļojumu un tropiskās infekcijas

Pēc ceļojumiem uz tropu un subtropu reģioniem var attīstīties:

• malārija, denges drudzis, čikungunja, Zika vīrusa infekcija;
• vēdertīfs, parazitāras zarnu infekcijas;
• smagas ceļotāju caurejas formas.

Infektologa konsultācija īpaši nepieciešama, ja pēc atgriešanās (parasti 1–4 nedēļu laikā) parādās drudzis, izsitumi, stipras muskuļu sāpes, dzelte vai caureja ar asiņu piejaukumu, dehidratācijas pazīmēm vai simptomi ilgst vairāk nekā 7–10 dienas. Riska grupās palīdzība jāmeklē agrāk.

Epidemioloģiski nozīmīgas infekcijas

Infektologs iesaistās, ja:

• ir aizdomas par ļoti lipīgām infekcijām (masalas, garais klepus, meningokoku infekcija, tuberkuloze, COVID-19);
• nepieciešama kontaktpersonu izsekošana un profilaktiska terapija;
• notiek uzliesmojumi kolektīvos (bērnudārzos, skolās, sociālās aprūpes iestādēs).

Svarīgi ir izolācijas pasākumi, vakcinācija un citi sabiedrības veselības pasākumi.

Tuberkuloze, HIV un seksuāli transmisīvās infekcijas

Tuberkuloze

Tuberkuloze bieži norit ilgstoši un nemanāmi. Raksturīgi simptomi:

• klepus ilgāk par 3 nedēļām;
• svara zudums, apetītes trūkums;
• nakts svīšana;
• subfebrils drudzis (ap 37,5–38 °C).

Šādu simptomu gadījumā jāizvērtē tuberkulozes iespējamība. Diagnozes un ārstēšanas plānošanā piedalās infektologs vai ftiziopneimonologs.

HIV infekcija

HIV infekcijas agrīna diagnostika būtiski uzlabo prognozi. HIV tests jāapsver, ja:

• bijis neaizsargāts dzimumakts ar jaunu vai vairākiem partneriem;
• lietotas injicējamās narkotikas, dalītas adatas;
• notikusi saskare ar inficētām asinīm vai citiem bioloģiskiem šķidrumiem.

Pozitīva testa gadījumā infektologs izvērtē imūnsistēmas stāvokli, nozīmē pretretrovīrusu terapiju un plāno regulāru novērošanu. HIV testēšanu daudzviet iespējams veikt anonīmi.

Seksuāli transmisīvās infekcijas

Gonoreja, sifiliss, hlamīdiju infekcija, trihomoniāze un citas seksuāli transmisīvās infekcijas parasti tiek ārstētas pie ginekologa, urologa vai dermatovenerologa. Infektologs biežāk iesaistās sarežģītos gadījumos, pie HIV koinfekcijas, sistēmiskām izpausmēm vai terapijas neveiksmes.

Antibiotikas, vīrusu infekcijas un pašārstēšanās

Lielākā daļa akūtu augšējo elpceļu infekciju (iesnas, vīrusu faringīts, liela daļa akūtu bronhītu) ir vīrusu izcelsmes, un antibiotikas tur nepalīdz. Nepamatota antibiotiku lietošana:

• neveicina ātrāku izveseļošanos;
• veicina rezistentu baktēriju veidošanos;
• palielina blakusparādību risku (alerģijas, zarnu traucējumi, C. difficile infekcija).

Antibiotikas nedrīkst lietot patvaļīgi, bez ārsta norādījuma vai “profilaksei”. Infektologs palīdz samazināt nevajadzīgu antibiotiku lietošanu un izvēlēties drošāko un efektīvāko terapiju.

Praktiski ieteikumi pacientam

Kad lūgt nosūtījumu pie infektologa

Ģimenes ārstam jālūdz izvērtēt nepieciešamību pēc infektologa konsultācijas, ja:

• ir ilgstošs, neizskaidrots drudzis;
• atkārtojas infekcijas, neskatoties uz ārstēšanu;
• ir aizdomas par HIV, B vai C hepatītu, tuberkulozi vai citu nopietnu infekciju;
• pēc ceļojuma uz augsta riska reģioniem parādījušies drudzis, izsitumi, caureja, dzelte;
• ģimenes ārsta nozīmētā terapija nav efektīva vai rada nopietnas blakusparādības.

Akūtu, dzīvībai bīstamu simptomu gadījumā jāvēršas neatliekamajā palīdzībā, negaidot plānotu vizīti.

Kad nekavējoties doties uz neatliekamo palīdzību

Steidzama medicīniskā palīdzība nepieciešama, ja:

• parādās apziņas traucējumi, krampji, pēkšņs apjukums;
• ir stipras galvassāpes ar kakla stīvumu un augstu drudzi;
• rodas izteikts elpas trūkums, sāpes krūtīs, zilgana ādas krāsa;
• strauji pazeminās asinsspiediens, parādās auksti sviedri, bālums, izteikts vājums;
• uz ādas parādās sīki asiņaini izsitumi, kas neizbalē, piespiežot ar stiklu;
• ir stipras sāpes vēderā ar drudzi, atkārtotu vemšanu vai asins piejaukumu izkārnījumos;
• zīdainim līdz 3 mēnešu vecumam ir drudzis virs 38,0 °C.

Šādos gadījumos kavēšanās var būt dzīvībai bīstama, un infektologs tiks piesaistīts slimnīcā.

Infekciju profilakse un mājas apstākļos veicamie pasākumi

Infekciju risku palīdz samazināt:

• regulāra roku mazgāšana ar ziepēm vai roku dezinfekcijas līdzekļu lietošana;
• droša pārtikas un dzeramā ūdens lietošana, īpaši ceļojot;
• valsts vakcinācijas kalendāra ievērošana un papildvakcinācijas riska grupām (piemēram, pret gripu, pneimokokiem, B hepatītu);
• savlaicīga konsultācija pirms ceļojumiem uz tropu valstīm par nepieciešamām vakcīnām un profilaksi.

Ja mājās ir cilvēks ar lipīgu infekciju (gripa, COVID-19, akūts gastroenterīts), ieteicams:

• izolēt slimo atsevišķā telpā, cik iespējams;
• lietot atsevišķus traukus, dvieļus;
• bieži vēdināt telpas;
• regulāri tīrīt un dezinficēt bieži aizskaramas virsmas.

Savlaicīga vēršanās pie ģimenes ārsta un, nepieciešamības gadījumā, pie infektologa palīdz novērst smagas komplikācijas un mazināt infekciju izplatību ģimenē un sabiedrībā.