Kas jāzina par dzelzi un dzelzs deficītu

Dzelzs ir būtisks mikroelements, kas nepieciešams:

• hemoglobīna veidošanai eritrocītos, lai transportētu skābekli;
• mioglobīnam muskuļos, lai nodrošinātu skābekli slodzes laikā;
• daudziem fermentiem, kas iesaistīti enerģijas ražošanā, DNS sintēzē un detoksikācijā;
• imūnsistēmas darbībai un neirotransmiteru (dopamīns, serotonīns) veidošanai.

Ja dzelzs nepietiek, vispirms izsīkst rezerves (zems feritīns), bet hemoglobīns vēl var būt normas robežās. Vēlāk attīstās dzelzs deficīta anēmija – mikrocitāra, hipohroma anēmija ar samazinātu hemoglobīnu.

Svarīgi atšķirt:

• dzelzs deficītu bez anēmijas – zems feritīns, hemoglobīns vēl normāls, simptomi var būt jau izteikti (nogurums, matu izkrišana u.c.);
• dzelzs deficīta anēmiju – zems hemoglobīns un raksturīgas izmaiņas eritrocītos.

Abi stāvokļi prasa cēloņa meklēšanu un korekciju.

Kā dzelzs uzsūcas un tiek regulēta

Dzelzs uzsūcas galvenokārt divpadsmitpirkstu zarnā un tievās zarnas augšējā daļā. Uzturā ir:

• hem-dzelzs (gaļa, aknas, subprodukti) – uzsūcas vislabāk;
• ne-hem dzelzs (pākšaugi, pilngraudi, dārzeņi) – uzsūcas sliktāk un ir atkarīgs no citiem uztura faktoriem.

Uzsūkšanos veicina:

• C vitamīns (svaigi augļi, dārzeņi, sula pie maltītes);
• gaļas klātbūtne maltītē (uzlabo arī ne-hem dzelzs uzsūkšanos).

Uzsūkšanos kavē:

• fitāti pilngraudos un pākšaugos – tie samazina ne-hem dzelzs uzsūkšanos, īpaši, ja uzturā ir maz dzelzs un maz C vitamīna;
• tanīni tējā un kafijā – īpaši, ja dzērieni lietoti tieši ar ēdienu;
• liels kalcija daudzums (piena produkti, kalcija preparāti) vienlaikus ar dzelzi.

Asinīs dzelzi transportē transferrīns, bet rezervēs tas atrodas feritīna un hemosiderīna formā (aknās, liesā, kaulu smadzenēs). Hepcidīns, ko ražo aknas, regulē dzelzs uzsūkšanos un izdalīšanos no makrofāgiem. Hroniska iekaisuma gadījumā hepcidīns paaugstinās, bloķējot dzelzs uzsūkšanos un izdalīšanos no depo – rodas funkcionāls dzelzs deficīts, pat ja kopējās rezerves nav ļoti zemas.

Dzelzs deficīts veidojas, ja:

• ar uzturu uzņemts par maz dzelzs;
• ir palielināti zudumi (asiņošana);
• ir traucēta uzsūkšanās;
• dzelzs ieķīlājas depo (iekaisums, hroniskas slimības) un nav pieejams eritrocītu veidošanai.

Kuras sievietes ir īpaši pakļautas riskam

Augstāks dzelzs deficīta risks ir:

• pusaudzēm ar nesen sākušām, bieži neregulārām un bagātīgām menstruācijām, strauju augšanu un vienveidīgu uzturu;
• sievietēm ar smagām vai ilgstošām menstruācijām (menorāģija);
• grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā;
• sievietēm, kas zīda, īpaši, ja grūtniecības un zīdīšanas periodi seko cits citam ar īsiem intervāliem;
• veģetārietēm un vegānēm, ja uzturs nav rūpīgi plānots;
• sievietēm ar hroniskām gremošanas trakta slimībām (celiakija, iekaisīgas zarnu slimības, atrofisks gastrīts, H. pylori infekcija);
• pacientēm pēc kuņģa vai zarnu operācijām (piemēram, bariatriskās operācijas);
• sievietēm ar ēšanas traucējumiem;
• sportistēm, īpaši izturības sporta veidos.

Pēcmenopauzes sievietēm dzelzs deficīts gandrīz vienmēr ir patoloģisks un jāuztver kā signāls meklēt asiņošanas avotu, visbiežāk gremošanas traktā.

Galvenie dzelzs deficīta cēloņi sievietēm

Menstruācijas un citi dzemdes asiņošanas cēloņi

Menstruācijas ir galvenais fizioloģiskais dzelzs zudumu avots reproduktīvā vecuma sievietēm. Par patoloģiski smagām menstruācijām liecina:

• asiņošana ilgāk par 7 dienām;
• nepieciešamība mainīt higiēniskos līdzekļus ik pēc 1–2 stundām;
• recekļu izdalīšanās;
• asiņošana, kas traucē ikdienas aktivitātēm.

Iespējamie cēloņi:

• dzemdes miomas;
• endometrioze, adenomioze;
• endometrija hiperplāzija un citi gļotādas traucējumi;
• intrauterīnas ierīces;
• asins recēšanas traucējumi;
• hormonāli traucējumi.

Hroniska dzemdes asiņošana (t.sk. starpmenstruāla vai pēc dzimumakta) vienmēr jāizvērtē ginekologam. Papildu dzelzs zudumi rodas biežu dzemdību, spontāno un medicīnisko abortu, kā arī lielu asins zudumu dzemdībās gadījumā.

Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecības laikā dzelzs nepieciešamība pieaug, jo:

• jānodrošina augļa un placentas attīstība;
• palielinās mātes eritrocītu masa;
• jāveido dzelzs rezerves jaundzimušajam pirmajiem dzīves mēnešiem.

Ja grūtniecība sākas ar jau iztukšotām rezervēm, dzelzs deficīts un anēmija attīstās ātri. Tas palielina priekšlaicīgu dzemdību, zema dzimšanas svara, pēcdzemdību infekciju un asiņošanas risku, kā arī var nelabvēlīgi ietekmēt augļa smadzeņu attīstību.

Daudzās valstīs grūtniecēm rekomendē rutīnas dzelzs papildināšanu, īpaši, ja izplatīts dzelzs deficīts. Zīdīšanas laikā dzelzs zudumi ar pienu nav lieli, taču sievietes rezerves bieži ir iztukšotas pēc grūtniecības un dzemdībām. Ja grūtniecības un zīdīšanas periodi seko cits citam ar īsiem intervāliem un uzturā nav pietiekami daudz dzelzs, attīstās hronisks deficīts.

Uztura īpatnības un diētas

Uzturs būtiski ietekmē dzelzs statusu:

• veģetārisms un vegānisms izslēdz hem-dzelzs avotus, tāpēc jānodrošina lielāks kopējais dzelzs daudzums un rūpīgi jāplāno ēdienkarte (pākšaugi, pilngraudi, sēklas, rieksti, dārzeņi + C vitamīns);
• vienveidīgs uzturs ar maz gaļas, zivju, pākšaugu un pilngraudu produktu;
• ātrās diētas, kaloriju ierobežošana, ēšanas traucējumi.

Riska faktori ir arī:

• liels tējas un kafijas patēriņš kopā ar ēdienreizēm;
• liels piena un piena produktu daudzums tieši ar dzelzi saturošām maltītēm;
• nepietiekams C vitamīna daudzums uzturā.

Svarīgi nav atteikties no pilngraudiem vai piena produktiem, bet plānot ēdienreizes tā, lai dzelzs bagātās maltītes kombinētu ar C vitamīnu, bet tēju, kafiju un lielas kalcija devas lietotu atsevišķi.

Malabsorbcija un gremošanas trakta slimības

Dzelzs deficītu var izraisīt:

• celiakija – bojā zarnu bārkstiņas un samazina daudzu uzturvielu uzsūkšanos;
• iekaisīgas zarnu slimības (Krona slimība, čūlainais kolīts);
• atrofisks gastrīts, H. pylori infekcija – samazināts kuņģa skābums traucē dzelzs uzsūkšanos;
• stāvoklis pēc kuņģa apvedceļa vai citām bariatriskām operācijām.

Hroniska gremošanas trakta asiņošana ir biežs dzelzs deficīta iemesls, īpaši vīriešiem un pēcmenopauzes sievietēm:

• kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, erozīvs gastrīts;
• polipi, divertikuloze, angiodisplāzijas;
• labdabīgi un ļaundabīgi audzēji (kuņģa, tievās un resnās zarnas vēzis);
• hemoroīdi (parasti rada nelielu, bet hronisku asiņošanu).

Medikamenti un medicīniskas procedūras

Dzelzs deficītu var veicināt:

• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi un aspirīns – palielina gremošanas trakta asiņošanas risku;
• antikoagulanti – pastiprina jebkuras asiņošanas sekas;
• protonu sūkņa inhibitori – ilgstoši samazina kuņģa skābumu un var traucēt dzelzs uzsūkšanos;
• biežas asins donācijas;
• ķirurģiskas operācijas ar lielu asins zudumu;
• hroniska deguna asiņošana un citas atkārtotas asiņošanas epizodes.

Simptomi, kas var liecināt par dzelzs deficītu

Vieglāki un biežākie simptomi

Dzelzs deficīta un dzelzs deficīta anēmijas tipiskās pazīmes:

• pastāvīgs nogurums, nespēks, samazināta fiziskā izturība;
• miegainība, grūtības koncentrēties;
• bālums (sejas, gļotādu, nagu);
• galvassāpes, reiboņi, īpaši pie piecelšanās;
• aukstuma nepanesība, aukstas rokas un kājas;
• trausli, lūstoši nagi, nagu rievojums;
• sausa, bāla āda, matu izkrišana;
• glosīts, stomatīts, mutes kaktiņu plaisas.

Dažām sievietēm parādās pica – patoloģiska vēlme ēst neēdamas vielas (krītu, zemi, ledu), kas raksturīga izteiktam dzelzs deficītam.

Sirds un elpošanas sistēmas simptomi, smagas anēmijas pazīmes

Skābekļa trūkums ietekmē nervu un sirds–asinsvadu sistēmu:

• aizdusa pie slodzes, smagākos gadījumos arī miera stāvoklī;
• sirdsklauves, paātrināta sirdsdarbība;
• slodzes nepanesība, sajūta, ka “trūkst gaisa”;
• aizkaitināmība, trauksme, nomākts garastāvoklis.

Dzīvībai bīstamu stāvokli var norādīt:

• izteikts vājums, nespēja veikt ikdienas aktivitātes;
• izteikts elpas trūkums miera stāvoklī;
• stipras sirdsklauves, sāpes vai spiedoša sajūta krūtīs;
• izteikts reibonis, ģībonis;
• melnas, darvai līdzīgas fekālijas vai redzamas asinis izkārnījumos/urīnā;
• ļoti bagātīga, pēkšņa dzemdes asiņošana.

Šādos gadījumos nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība. Vieglāks deficīts bieži norit ar nespecifiskām sūdzībām, kuras mēdz piedēvēt stresam vai “ziemas bālumam”. Ja šādas pazīmes progresē vai ir zināmi riska faktori, jāvēršas pie ārsta.

Kā tiek diagnosticēts dzelzs deficīts

Pamata asins analīzes

Pie aizdomām par dzelzs deficītu nozīmē:

• pilnu asins ainu (PAA);
• hemoglobīnu (Hb);
• hematokritu (Hct);
• eritrocītu skaitu, MCV, MCH, RDW.

Orientējoši sievietēm anēmija parasti tiek konstatēta, ja hemoglobīns < 120 g/L (laboratoriju normas var nedaudz atšķirties).

Dzelzs deficīta anēmijai raksturīgi:

• zems hemoglobīns un hematokrīts;
• zems MCV (mikrocitāra anēmija);
• zems MCH (hipohroma anēmija);
• paaugstināts RDW.

Vieglā deficīta stadijā pilna asins aina var būt gandrīz normāla, tāpēc nepieciešami specifiskāki rādītāji.

Specifiskie dzelzs statusa rādītāji un papildu izmeklējumi

Biežāk lietotie parametri:

• seruma feritīns – atspoguļo dzelzs rezerves:
• < 15–30 µg/L parasti norāda uz dzelzs deficītu;
• hroniska iekaisuma gadījumā dzelzs deficīts iespējams arī pie feritīna < 100 µg/L, ja transferrīna piesātinājums ir zems;
• seruma dzelzs – svārstīgs rādītājs, maz informatīvs izolēti;
• kopējā dzelzs saistīšanas spēja (TIBC) un transferrīna piesātinājums: dzelzs deficītā TIBC paaugstināts, transferrīna piesātinājums parasti < 16–20 %;
• šķīstošie transferrīna receptori – palielinās dzelzs deficīta gadījumā un mazāk ietekmējas no iekaisuma.

Apstiprinot dzelzs deficītu, jāmeklē pamatcēlonis:

• ginekoloģiskā izmeklēšana un ultrasonogrāfija – miomas, endometrija patoloģija, olnīcu veidojumi, intrauterīnas ierīces ietekme;
• fekālo slēpto asiņu tests – hroniskas gremošanas trakta asiņošanas skrīningam;
• gastroskopija un/vai kolonoskopija – ja ir gremošanas trakta simptomi, pozitīvs slēpto asiņu tests, vecums virs 40–50 gadiem vai citi riska faktori;
• celiakijas seroloģiskie testi.

Izmeklējumu apjoms atkarīgs no vecuma, dzimuma, riska faktoriem un simptomiem. Vīriešiem un pēcmenopauzes sievietēm dzelzs deficīts gandrīz vienmēr prasa rūpīgu gremošanas trakta izvērtēšanu.

Hroniskas slimības un anēmija

Hroniskas iekaisuma un sistēmiskas slimības bieži izraisa anēmiju hronisku slimību dēļ, kas var kombinēties ar dzelzs deficītu:

• reimatoīdais artrīts un citas saistaudu slimības;
• iekaisīgas zarnu slimības;
• hroniska nieru mazspēja;
• hroniska sirds mazspēja;
• onkoloģiskas slimības;
• hroniskas infekcijas.

Šajos gadījumos hepcidīns ir paaugstināts, feritīns bieži normāls vai augsts, bet transferrīna piesātinājums zems. Perorāls dzelzs var būt maz efektīvs, bieži nepieciešama pamatslimības kontrole un dažkārt intravenoza dzelzs terapija.

Dzelzs deficīta ārstēšana un profilakse

Pamatcēloņa novēršana

Efektīva ārstēšana nav iespējama bez pamatcēloņa korekcijas:

• ginekoloģisku asiņošanas cēloņu ārstēšana (miomas, endometrija patoloģija u.c.);
• gremošanas trakta čūlu, polipu, audzēju un citu bojājumu ārstēšana;
• medikamentu maiņa vai devas korekcija, ja iespējams;
• celiakijas gadījumā – stingra bezglutēna diēta;
• hronisku slimību kontrole.

Perorāla dzelzs terapija un intravenoza terapija

Parasti izmanto dzelzs sāļus (sulfāts, fumarāts u.c.) vai jaunākas formas.

Praktiski ieteikumi:

• bieži pietiek ar lietošanu 1 reizi dienā vai pārmaiņas dienās, kas uzlabo panesamību;
• vēlams lietot tukšā dūšā vai 1–2 stundas pirms/pēc ēšanas, ja panes;
• ja ir blaknes (slikta dūša, sāpes vēderā, aizcietējums), drīkst lietot kopā ar nelielu ēdiena daudzumu, apzinoties, ka uzsūkšanās nedaudz samazinās;
• nevajadzētu vienlaikus lietot ar pienu, lielām kalcija devām, tēju vai kafiju – vēlams 1–2 stundu intervāls.

Gaidāmais efekts:

• subjektīvs pašsajūtas uzlabojums 1–2 nedēļu laikā;
• hemoglobīna pieaugums ap 10 g/L 2–3 nedēļu laikā, ja terapija efektīva un nav turpinātas asiņošanas;
• terapija jāturpina 3–6 mēnešus pēc hemoglobīna normalizēšanās, lai atjaunotu dzelzs rezerves (feritīnu).

Intravenoza dzelzs ir indicēta, ja:

• perorālie preparāti netiek panesti;
• ir smaga malabsorbcija;
• nepieciešama ātra korekcija (smaga anēmija, sagatavošana operācijai, izteikts deficīts grūtniecības laikā);
• ir anēmija hronisku slimību dēļ ar funkcionālu dzelzs deficītu.

Asins pārliešana nepieciešama tikai smagas, simptomātiskas anēmijas vai akūtas asiņošanas gadījumā, kad jāatjauno skābekļa transporta spēja nekavējoties.

Uzturs un profilakse

Profilaktiski pasākumi īpaši svarīgi sievietēm ar zināmiem riska faktoriem (bagātīgas menstruācijas, veģetārs uzturs, plānota grūtniecība, pusaudžu vecums, sportistes):

• regulārs dzelzs bagātu produktu patēriņš (sarkanā gaļa, aknas, pākšaugi, pilngraudi, tumši zaļi dārzeņi, sēklas, rieksti);
• C vitamīna avotu pievienošana katrai galvenajai ēdienreizei;
• tēju un kafiju labāk lietot starp ēdienreizēm, nevis kopā ar ēdienu;
• piena produktus un kalcija preparātus neapvienot ar dzelzs preparātiem un dzelzs bagātām maltītēm;
• feritīna pārbaude pirms grūtniecības un grūtniecības laikā, ja ir riska faktori;
• regulāra kontrole sievietēm ar hroniskām slimībām.

Dzelzs preparātus nevajadzētu lietot “profilaktiski” gadiem bez analīzēm, īpaši vīriešiem un pēcmenopauzes sievietēm. Jebkura atkārtota vai smaga anēmija, asiņu piejaukums fēcēs vai urīnā, neizskaidrojams svara zudums, ļoti bagātīgas menstruācijas vai dzelzs deficīts pēcmenopauzes vecumā ir signāls nekavējoties vērsties pie ārsta.